Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Nu, tas ir ko vērts! — dzīvnieks satraukts iesau­cās. — Tā atkal reiz ir īstā dzīve, plašā pasaule, no kuras biju tik ilgi šķirts! Es sveikšu viņus, savus spēkrata brā­ļus, sastāstīšu viņiem visādas pasakas, tās pašas, kas līdz šim tik brīnišķīgi man palīdzējušas, un, protams, viņi pavedīs mani kādu gabaliņu, tad es viņiem vēl kaut ko sagudrošu un, iespējams, ja vien uzsmaidīs laime, bei­dzot iebraukšu Krupjapils pagalmā ar auto! Āpsim tas būs smags trieciens!

Viņš droši pagājās ceļa vidū un pacēla roku; mašīna lēnā gaitā, stādamās tuvojās lauku ceļa galam, bet tad piepeši Krupis kļuva bāls kā krīts, sirds aiz dvēseles aiz­krita, ceļi sāka trīcēt, tapa ļengani, viņš saliecās deviņos līkumos, juzdams vēderā sāpīgus krampjus. Un neveicās arī viņam, nelaimīgajam dzīvniekam! Jo auto, kas tuvo­jās, bija taisni tas pats, kuru viņš bija nozadzis «Rudā Lauvas» pagalmā tanī liktenīgajā dienā, kad bija sākušās visas šīs nepatikšanas! Un arī cilvēki izrādījās tie paši, ko viņš pusdienodams bija vērojis viesnīcas ēdamzālē!

Dzīvnieks sabruka ceļa putekļos kā nabaga nožēlo­jama nelaimes čupiņa, izmisumā pie sevis murminādams:

— Nu viss pagalam! Kaps un krusts virsū! Atkal poli­cisti un rokudzelži! Un atkal cietumā! Pie maizes un ūdens! Ak, kāds es muļķis! Un kāpēc vajadzēja klīst apkārt kā uzpūtīgam gailim, dziedāt lielīgas dziesmas, gaišā dienas laikā plivināties pa lielceļu citiem acu priekšā — kāpēc? Gudrāk taču bija paslēpties, pagaidīt līdz nakts melnumam un pa sānceļiem vien aizslīdēt mā­jup, ka ne čiku, ne grabu! Ak es, nelaimīgais Krupis! Lik­teņa piemeklētais radījums!

Briesmīgais auto lēnām nāca tuvāk un tuvāk, līdz bei­dzot viņš dzirdēja to apstājamies gluži blakus. Izkāpa divi džentlmeņi un piegāja pie saplakušās, trīcošās nelai­mes čupiņas, kas gulēja ceļa putekļos, un viens no tiem ieteicās:

— Ak dievs, kāda nelaime! Tā ir nabaga veca mā­miņa . .. šķiet, veļasmazgātāja … noģībusi ceļa vidū! Droši vien dabūjusi saulesdūrienu, nabaga cilvēks! Bet varbūt no bada, neko nav šodien mutē ņēmusi. .. Iecelsim viņu mašīnā un aizvedīsim uz tuvējo pilsētiņu, tur viņai katrā ziņā atradīsies draugi.

Džentlmeņi saudzīgi iecēla Krupi mašīnā, salika tam aiz muguras mīkstus spilventiņus un devās ceļā.

Dzirdēdams, cik maigi un gādīgi viņi runā, Krupis saprata, ka ir palicis nepazīts; dzīvniekam sāka atgriez­ties dūša, viņš piesardzīgi pavēra pirms vienu, pēc arī otru aci.

— Skatieties! — sacīja viens no džentlmeņiem. — Vi­ņai kļuvis labāk. Svaiga vēsma ir īstas zāles. Kā tagad jūtaties, kundze?

— Liels paldies, ser, — Krupis drebošā balsī izspieda. — Man jau daudz labāk.

— Pareizi, — sacīja džentlmenis. — Nu tikai esiet gluži mierīga un, galvenais, nepūlieties runāt!

— Es nerunāšu, — Krupis piekrita. — Man tikai lie­kas — ja es būtu priekšējā sēdeklī blakus šoferim, kur svaigs gaiss stiprāk pūš sejā, es drīz vien atspirgtu pavisam.

— Kas par atjau­tīgu māmiņu! — džentl­menis iesaucās. — Nu, protams, jums jāsēž priekšā!

Viņi gādīgi palī­dzēja Krupim pārcel­ties uz priekšējo sēdekli blakus šoferim, un auto ripoja tālāk.

Nu Krupis atkal bija tikpat kā savā ele­

mentā. Viņš sēdēja izslējies, apkārt skatīdamies un cenz­damies savaldīt iekšējās trīsas, vecās ilgas un alkas, kas aizvien pieņēmās spēkā, apsēda dzīvnieku no galvas līdz kājām un beidzot pilnīgi sagrāba savā varā. «Tas ir likte­nis!» viņš nodudināja sev zem deguna. «Kālab cīnīties, turēties tam pretī?» Un dzīvnieks paliecās uz šofera pusi.

— Lūdzu, atvainojiet, ser, — viņš teica, — vai jūs nebūtu tik laipns un neatļautu man drusciņ pastūrēt? Es visu laiku jūs uzmanīgi vēroju; tas liekas tik viegli un aizraujoši, un tad es varētu stāstīt savām draudzenēm, ka reiz esmu vadījusi īstu automobili!

Šoferis par tādu ierosinājumu sāka tik sirsnīgi smie­ties, ka džentlmenis apjautājās, kas noticis. Saņēmis at­bildi, viņš, Krupim par lielu prieku, iesaucās:

— Bravo, kundze! Jūsu drosme man patīk! Atļaujiet viņai pamēģināt, šofer, un skatieties pats līdzi! Neko ļaunu viņa neizdarīs.

Krupis nepacietīgs ierausās šofera sēdeklī, satvēra ar ķepām stūres ratu, mākslotā padevībā noklausījās visas pamācības un izkustināja auto no vietas; viņš vadīja to sākumā ļoti lēni un uzmanīgi, jo bija nolēmis būt pie­sardzīgs.

Džentlmeņi aizmugurē sasita plaukstas un aplaudēja, Krupis dzirdēja viņus sakām:

— Cik labi viņai tas izdodas! Fantastiski — veļastan- tiņa pirmoreiz pie stūres un tik brīnišķīgi māk vadft auto­mašīnu!

Krupis sāka braukt mazliet ātrāk, tad vēl ātrāk, vēl … Viņš dzirdēja džentlmeņus brīdinoši iesaucamies:

— Uzmanīgi, veļastantiņ!

Tas Krupi saniknoja, viņš vairs nespēja valdīties. Šo­feris dzīrās iejaukties, bet Krupis viņu ar elkoni atgrūda atpakaļ sēdeklī un piespieda gāzi līdz galam. Gan vēja brāzma, kas ietriecās sejā, gan motora rēciens, kas pie- dūca ausis, gan vieglais palēciens, ar kādu mašīna rāvās uz priekšu, — tas viss galīgi apdullināja dzīvnieka karsto galvu.

— Veļastantiņa, ak tā gan! — viņš kā neprātīgs iekliedzās. — Ho-ho-ho! Es esmu Krupis, autolaupītājs, cietumbēglis, tas pats Krupis, kas allaž aizmūk un pazūd! Sēdiet mierā, un jūs ieraudzīsiet, kas ir īstena autobrauk­šana, jo tagad jūs esat visuslavenā, visizveicīgākā un pilnīgi bezbailīgā Krupja rokās!

Ar šausmīgu brēcienu visa kompānija trūkās kājās un gāzās dzīvniekam virsū.

— Grābiet to ciet! — viņi kliedza. — Turiet to Krupi, trako dzīvnieku, kas nozaga mūsu auto! Sasiet viņu,

saslēgt važas un prom uz tuvāko policijas iecirkni! Nost ar šausmīgo, bīstamo Krupi!

Te tev nu bija! Par to vajadzēja padomāt agrāk, būt piesardzīgākiem un atcerēties, ka vispirms ir kaut kā jāaptur mašīna, tikai tad var izspēlēt šitādus pigorus! Ar stūres puspagriezienu Krupis iztrieca auto cauri zemajam dzīvžogam, kas stiepās gar ceļa malu. Sekoja milzu palē- ciens, varens grūdiens, un automobiļa riteņi jau kūlās pa zirgu dīķa staignajiem dubļiem.

Krupis manīja,ka spējš sviediens ar slaidu loku paceļ viņu gaisā kā vieglu bezdelīgu. Sī kustība likās tīkama, un dzīvnieks jau sāka domāt — varbūt lidojums turpinā­sies tik ilgi, līdz viņam izaugs spārni un viņš pārvērtīsies par Krupjaputnu, — bet tad ar mīkstu būkšķienu nogā­zās uz muguras biezā, leknā pļavas zālē. Pietrūcies sēdu, viņš ieraudzīja dīķī automobili, tas bija gandrīz nogrimis; abi džentlmeņi un šoferis, savu garo svārku stērbelēs pīdamies, bezpalīdzīgi spirinājās pa ūdens virsu.

Dzīvnieks veikli uzlēca kājās un, cik tik jaudas, laidās prom; viņš lauzās cauri dzīvžogiem, lēca pāri grāvjiem, smagi skrēja pa labības tīrumiem, līdz aizkrita elpa un viņš pagura un pārgāja uz lēniem soļiem. Mazliet atguvis dvašu un spēju sakarīgi domāt, Krupis sajūsmā iespur­dzās, tad sāka skaļi smieties un beidzot smējās, vēderu turēdams, kamēr no smiešanās galīgi zaudēja spēkus un bija spiests apsēsties turpat pie dzīvžoga.

— Ho, ho, ho! — viņš smējās asarām acīs, par sevi priecādamies. — Tas tik ir Krupis! Tas pats Krupis, kurš vienmēr tiek sveikā cauri! Kurš ieblēdījās pie viņiem ma­šīnā? Kurš izmanījās tikt priekšējā sēdeklī, lai paelpotu svaigu gaisu? Kurš pārliecināja viņus, ka mācēs vadīt automobili? Un kurš salidināja viņus zirgu dīķī un pats aizlaidās lapās, skaisti uzspurgdams gaisā un atstādams šitos nenovīdīgos aunapieres, smalkos autotūristus pera­mies pa dūņām, kur arī ir viņu īstā vieta? Nu, Krupis, protams! Gudrais, varenais un krietnais Krupis!