Greiems Kenets - Vējš vītolos

Kad bijusī mītne pavērās skatam, Krupis, uz airiem atspiedies, vērīgi iztaustīja ar acīm apkārtni. Nekur ne­vienas dzīvas dvēseles, miers un klusums. Viņš varēja labi redzēt visu nama fasādi, ko apmirdzēja vakara saule; uz jumta kores pa divi, trīs tupēja baloži; apakšā pletās dārzs ar puķu košajām krāsām, upes atteka, kura veda uz laivu šķūni, pāri tai koka tiltiņš — viss dusēja rāmā mierā un pamestībā un, likās, gaidīja viņu pārnākam. Vispirms jāieņem laivu šķūnis, Krupis domāja.

Lēni viņš ieslīdēja attekā, bija pabraucis jau turpat zem tiltiņa, kad — blāks! — prāvs akmens, lidodams no aug­šas, trāpīja laivā un iztriecās cauri tās dibenam. Laiva piesmēlās, nogrima, un Krupis attapās līdz kaklam ūdenī. Viņš pameta skatu augšup — tur divi sermuļi, pārkāru- šies pār tiltiņa margām, lielā tīksmībā viņu vēroja.

— Nākamreiz, Krupīt, tev taisni uz galvas! — tie smēja.

Noskaities dzīvnieks peldēja uz krastu, bet sermuļi tikām smējās un smējās, viens skaļāk par otru, neģēļi tādi!

Krupis kājām pievārēja nogurdinošo atpakaļceļu un vēlreiz stāstīja savus bēdīgos piedzīvojumus Ūdens- žurkam.

— Nu ko es tev sacīju, ko? — Zurks pārskaities klie­dza. — Tad redz, kāds viņš labiņais! Tu sajēdz, ko esi pastrādājis? Izputināt laivu, kas man tik ļoti patika, to tu māki, jā gan! Un galīgi sabojāt skaisto uzvalku, ko es tev aizlienēju! Tiešām, Krupi, tu esi pats neciešamā­kais dzīvnieks! Brīnums, ka tev vispār vēl ir kāds draugs!

Beidzot Krupis arī pats saprata, cik muļķīgi un aplam izrīkojies. Dzīvnieks atzina, ka ir maldījies, bijis ietiepīgs aunapiere, un no visas sirds lūdza piedošanu par postā aizlaisto laivu un uzvalku. Beidzot viņš sacīja ar to jauko atklātību, kas allaž atbruņoja kritiski noskaņotos drau­gus un lika tiem nostāties viņa pusē:

— Zurciņ! Es saprotu, es esmu bijis cietpaurains, stūrgalvīgs Krupis! Bet no šīs dienas, tici man, būšu padevīgs, pieticīgs un it neko nesākšu bez tavas laipnas atļaujas un pilnīgas piekrišanas!

— Ja vien tiešām tā būtu, — jau nomierinājies, sa­cīja labsirdīgais Ūdensžurks, — tad es tev ieteiktu sēs­ties pie galda, jo ir vēls, un paēst vakariņas, ko tūlīt pasniegs; un turpmāk tev jābūt ļoti pacietīgam. Jo es esmu pārliecināts, ka mēs neko nevaram darīt, iekams neesam tikušies ar Kurmi un Āpsi un noklausījušies viņu

pēdējos jaunumus, noturējuši apspriedi un dzirdējuši abu mūsu draugu domas šinī smagajā jautājumā.

— Ak jā, nu, protams, ar Kurmi un Āpsi! — Krupis gaisīgi atsaucās. — Kā sviežas abiem jaukajiem zēniem? Es biju viņus gluži piemirsis.

— Sen bija laiks apvaicāties! — Zurks pārmetoši teica, — Tikmēr, kamēr tu triecies apkārt ar dārgiem auto­mobiļiem, lepni aulekšoji ar tīrasiņu zirgiem, izēdies treknas brokastis un vispār izdzīvojies kā niere pa tau­kiem, abi nabaga uzticīgie zvēri visu laiku bija zem kla­jas debess: lai diena vai nakts, lietus vai vēji, iztikdami ārkārtīgi smagos apstākļos, viņi novēroja tavu namu, apstaigāja tavas robežas, neatlaidīgi sekoja sermuļu un zebiekstu izdarībām, gudrodami un kaldami plānus, kā dabūt atpakaļ tavus īpašumus. Tu, Krupi, nemaz neesi pelnījis tik uzticamus un krietnus draugus, jā, tas ir tiesa! Kādreiz varbūt, kad būs jau par vēlu, tev iesmelgsies sirdī, ka neesi mācējis novērtēt draugus, kādi tev bijuši. ..

— Es saprotu, kāds nepateicīgs zvēralops es esmu! — Krupis elsoja, liedams rūgtas asaras. — Es iešu un sa­meklēšu viņus tur, klajā laukā, drēgnajā nakts tumsā, dalīšos visos grūtumos un pierādīšu, ka .. . Paga, klusu! Tiešām, es dzirdēju nošķindam šķīvjus uz paplātes! Va­kariņas beidzot ir galdā, urrā! Nāc, Zurciņ!

Zurks atcerējās, ka nabaga Krupis taču krietnu laiku sabijis kroņa maizē, tāpēc viņam daudz kas piedodams. Zurks tūlīt devās viņam līdzi pie galda un viesmīlīgi mudināja dzīvnieku pamatīgi ieturēties, lai jo drīzāk at­gūtu nesenās badošanās laikā nokavēto.

Kolīdz viņi bija piecēlušies no vakariņām un apsēdu­šies atkal klubkrēslos, pie durvīm kāds smagi pieklau­vēja.

Krupis sarāvās, taču Zurks, noslēpumaini pamājis, devās tūliņ pie durvīm, atvēra tās, un — paskat! — ienāca misters Āpsis.

Jau no izskata vien bija redzams, ka viņš vairākas naktis pārlaidis ārpus mājas bez jebkādām ērtībām: tupe­les nobristas dubļainas, pats apskretis un sapinkājies — lai gan viņš vispār nebija diez kāds smalkmanis, šis misters Āpsis, arī labākos laikos ne. Svinīgā nopietnībā lielais dzīvnieks piegāja pie Krupja, paspieda tam ķepu un sacīja:

— Apsveicu tevi ar mājās pārnākšanu! Ak vai! Ko es pateicu? Mājās, nu tiešām! Gaužām bēdīga pārnākšana, nelaimīgais Krupi!

Tad viņš uzgrieza Krupim muguru, apsēdās pie galda, pievilkdams tuvāk krēslu, un nogrieza no atdzisušā pī­rāga sev pamatīgu gabalu.

Krupis gluži vai satrūkās no šādas drūmas apsvei­cināšanās, bet Zurks viņam pačukstēja:

— Neņem vērā! Neliecies ne zinis un neko viņam tagad nejautā! Kad vēders tukšs, Āpsis vienmēr ir īdzīgs un parupjš; pēc pusstundas viņš būs gluži cits dzīvnieks.

Tā viņi sēdēja klusēdami, līdz piepeši atskanēja vēl viens klauvējiens, šoreiz daudz vieglāks. Pamājis Krupim, Zurks devās pie durvīm un ielaida Kurmi, gaužām novē­lušos un netīru, kažoks pilns ar salmiem un sienazālēm.

— Urrā! Vecais puika Krupis! — Kurmis starodams iesaucās. — Ak tad mājās gan, kas par joku! — Viņš uzdancoja ap Krupja krēslu. — Mums ne sapņos nerā­dījās, ka tu varētu tik drīz pārrasties! Tu taču laikam būsi izbēdzis — tu apķērīgais, viltīgais, gudrais Krupi!

Zurks uztraucies parāva Kurmi aiz elkoņa, bet bija par vēlu. Krupis jau dīžājās piepūties, krūtis izriezis.

— Gudrs? Nē, nē, kur nu! — viņš iesaucās. — Pēc dažu manu draugu domām, es esmu gandrīz vai pamuļ­ķis! Es tikai ņemu un izbēgu no visdrūmākā Anglijas cietuma, lūk, tā! Es sagrābju vilcienu un aizlaižos ar to lapās, lūk, tā! Es pārģērbjos svešās drēbēs un apvedu ap stūri it visus, lūk, tā! Bet nē, es esmu dumjš kā zābaks, tā gan! Es izstāstīšu tev, Kurmīt, pāris, trīs sīkus pie­dzīvojumus, tad tu varēsi spriest pats!

— Labi, labi, — Kurmis piekrita, virzīdamies tuvāk vakariņu galdam, — tu varbūt pastāsti, kamēr es ēdu. Kopš brokastīm ne kripatiņu neesmu mutē ņēmis. Ak vai, ak vai! — Viņš apsēdās un uzkrāva sev uz šķīvja krietnu porciju aukstas liellopu gaļas un marinētu dār­zeņu.

Krupis piepūties, ieplestām kājām nostājās kamīna priekšā uz paklāja, iegrūda roku bikšu kabatā un izrāva pilnu sauju ar sudraba sīknaudu.

— Paskat, kas tas! — viņš iekliedzās, rādīdams naudu. — Piecu minūšu darbiņš! Nav nemaz tik slikti, vai ne? Un ko tu domā, Kurmīt, kā es to dabūju gatavu? Pārdevu zirgu! Tā, lūk, tās lietas tiek darītas!

— Izstāsti man to, Krupīt! — Kurmis iedegās.

— Krupi! Apklusti, lūdzu! — sacīja Ūdensžurks.

— Un tu, Kurmi, nekūdi viņu, labi zini, kas viņš par vīru! Labāk izstāsti pats, lūdzu, tikai īsi un aši, kā tur ir ar Krupjapili un ko vislabāk tagad būtu darīt, kad nu Krupis beidzot ir mājās.

— Stāvoklis ir tik smags, cik vien smags var būt, — Kurmis atrūca. — Un kas būtu darāms … Lai mani jods parauj, ja es to zinātu! Abi ar Āpsi esam izložņājušies riņķī un apkārt gan dienā, gan naktī, un katrreiz viens un tas pats: visur izlikti sargposteņi, un visur tev pretī izslienas šauteņu stobri, akmeņi lido pāri galvai, un allaž kāds ir sardzē, un, tikko viņi mūs pamana, ņirdz tā kā traki! To man ir visgrūtāk panest!