Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Jā, sarežģīta situācija, — domās nogrimis, Zurks atbildēja. — Tomēr, man šķiet, es pamazām apjaušu, kas Krupim būtu jādara. Es jums teikšu, viņam vaja …

— Nē, tā vis ne! — ar pilnu muti iesaucās Kurmis.

— Nepavisam ne tā! Tu neko neesi sapratis! Zini, kas viņam būtu jādara, — viņam vajadz …

— Nu nē, to es vienalga nedarīšu! — aizskarts ieklie­dzās Krupis. — Es nepieļaušu, ka mani komandē! Tā ir mana māja, par ko jūs te runājat, un es skaidri zinu, kas man jādara, un es to varu pasacīt. Es iešu un …

Tālāk viņi runāja visi trīs reizē, spiedza un ķērca, cik spēka; sacēlās briesmīgs troksnis, bet tad jezgai cauri izlauzās vēsa, nosvērta balss:

— Klusāk, jūs tur!

Un viņi uzreiz palika mēmi.

Tas bija misters Āpsis. Notiesājis pīrāgu, lielais dzīv­nieks bija pagriezies krēslā atpakaļ un bargi uz viņiem lūkojās. Pārliecinājies, ka piesaistījis mazo dzīvnieku uzmanību un ka visi nu gaida, ko viņš sacīs, Āpsis aiz-« griezās atkal pie galda un pasniedzās pēc siera rituļa. Un bijāšana, kādu iedvesa šā izcilā dzīvnieka augstais sa­biedriskais stāvoklis, bija tik liela, ka neatskanēja vairs neviens vārds, iekams viņš nebija beidzis mieloties un notraucis no ceļgaliem ēdiena drupatas. Krupis gan briesmīgi dīžājās, taču Zurks viņu stingri nodrūkstīja.

Sakārtojies Āpsis piecēlās no krēsla un, dziļās pār­domās iegrimis, nostājās iepretim kamīnam. Beidzot viņš pārtrauca klusumu.

— Krupi! — Āpsis bargi sacīja. — Tu nepaklausīgais, tiepīgais sīkais radījum! Vai tev nav kauns pašam par sevi? Kā tev šķiet, ko teiktu tavs tēvs, mans vecais draugs, ja viņš šovakar te būtu un uzzinātu par visām tavām izdarībām?

Krupis, kas tobrīd bija atlaidies uz dīvāna un sacēlis kājas gaisā, apmetās uz mutes un žēli ieraudājās.

— Nu, nekas, nekas, — Āpsis jau pieļāvīgāk turpi­nāja. — Neņem nu pie sirds! Neraudi! Kas bijis, tas izbijis, sāksim tagad jaunu un citādu dzīvi! Tas, ko pa­stāstīja Kurmis, ir tīra patiesība. Sermuļi izlikti visapkārt par sargiem, un viņi ir vismodrākie sargi pasaulē. Nav nemaz ko domāt, ka mēs varētu iet uzbrukumā. Viņi ir pārāk stipri salīdzinājumā ar mums.

— Tad viss pagalam! — Krupis raudāja, iespiedis seju dīvāna spilventiņā. — Jāiet un jāpiesakās tik zaldā­tos, un nekad man vairs neredzēt savu mīļo, jauko Krupjapili!

— Galvu augšā, Krupīt, esi vīrs! — Āpsis sacīja. — Ir daudz citu ceļu, kā atgūt Krupjapili, ne jau tikai uzbru­kums vien. Es neesmu teicis vēl galavārdu. Un tagad es atklāšu jums lielu noslēpumu.

Krupis lēnām uzcēlās sēdus un norausa asaras. Noslē­pumi viņu bezgala vilināja, jo viņš tos nekad nespēja paturēt pie sevis — nespēja turēties pretī kārdinājumam izjust velnišķīgās trīsas, kad tu aizskrien un izstāsti ot­ram dzīvniekam to, par ko nupat esi svēti solījies nesacīt nevienam ne vārda.

— Uz pili ved pazemes eja, — Āpsis ar uzsvaru teica. — Tā sākas upeskrastā un aizstiepjas līdz pat Krupjapils centram.

— Ko nu, muļķības, Āpsīt! — Krupis diezgan bezrū­pīgi atmeta. — Jūs esat saklausījies krogus blēņas — ko tikai ļaudis nemelš, kad sanāk kopā pie alus glāzes! Es Krupjapilī pazīstu katru pēdu, gan iekšpusē, gan ārā. Nekā tamlīdzīga tur nav, varat man ticēt!

— Mans jaunais draugs, — Āpsis stingrā tonī turpi­nāja, — tavs tētis — viņš bija lielisks dzīvnieks, krietni pārāks par dažiem citiem, kurus es pazīstu, — mēs ar tavu tēti bijām sirsnīgi draugi, viņš uzticēja man daudz ko tādu, ko nekad neuzdrīkstētos darīt zināmu tev.

Zemzemes eju viņš bija uzgājis, protams, ne jau pats to racis, tā ierīkota simtiem gadu iepriekš, pirms viņš te apmeties uz dzīvi; viņš tikai to iztīrījis un pielabojis, domādams — kādudien eja var noderēt, ja uzbrūk ne­laime vai briesmas, — un viņš man to parādīja. «Skaties, lai mans dēlēns par to neko neuzzina,» tavs tēvs pieteica. «Mazais ir krietns zēns, bet raksturā gaisīgs un paviegls un it nemaz nemāk turēt mēli aiz zobiem. Ja viņš kād­reiz būs iekūlies īstā ķezā un eja varēs glābt, tad atklāj viņam šo noslēpumu, taču agrāk — nekādā gadī­jumā!»

Pārējie zvēri cieši lūkojās Krupī, lai redzētu, kā viņš to uzņems. Mazais dzīvnieks gan sliecās uz īgnumu, taču drīz atkal atplauka, kā jau daždien labsirdīgs puika.

— Jā, jā, — viņš piekrita, — varbūt es esmu gan pā­rāk liels runātājs. Tādam sabiedriskam zēnam kā man … Kad sanāk apkārt draugi, mēs pazobojamies, jokojam, stāstām jautras anekdotes … tad es kaut kā nevaru vairs apvaldīt mēli. Man jau patīk sabiedrībā parunāties. Citi saka, man vajagot savu salonu, tikai diezin kas tas tāds ir… Bet tas nav svarīgi. Turpiniet, Āpsīt! Kā šī eja mums varētu noderēt?

— Pēdējā laikā esmu vēl šo to atklājis, — Āpsis stās­tīja. — Biju nosūtījis Ūdru, pārģērbtu par skursteņslauķi, ar sukām un kvēpu skrāpjiem pār plecu, lai pavaicā pēc darba pie Krupjapils sētasdurvīm. Rītvakar šie taisās uz lielām svinībām — kādam, liekas, pašam zebiekstu vir­saitim, būšot dzimšanas diena; visi zebiekstes tad sanāks kopā banketu zālē, ēdīs, dzers un līksmosies, neko ļaunu nedomādami. Viņiem nebūs pie rokas ne šauteņu, ne rungu, ne zobenu, vispār nekādu ieroču!

— Bet sargi būs izlikti tāpat kā vienmēr, — Zurks piezīmēja.

— Tieši tā, — teica Āpsis, — un tur jau tas āķis! Zebiekstes visā pilnībā paļausies uz saviem nepārspēja­miem sargiem. Un te, lūk, parādās ejas loma! Jo šis ār­

kārtīgi parocīgais tunelis iznāk virspusē zem pieliekamā kambara grīdas — taisni blakus ēdamzālei!

— Ahā! — Krupis iesaucās. •— Tas čīkstošais dēlis pieliekamajā! Nu man viss skaidrs!

— Mēs klusītēm izlienam pieliekamajā … — Kurmis iesāka.

— … ar pistolēm, zobeniem, milnām! … — ieklie­dzās Ūdensžurks.

— … un gāžamies viņiem virsū! — iesprauda Āpsis.

— … un sitam un kaujam, un sitam un kaujam, un sitam un kaujam! — Krupis brēca, šaudīdamies riņķī pa istabu un lēkādams pāri krēsliem.

— Nu, tad viss kārtībā! — Āpsis atgriezās pie sava parastā runas veida. — Kaujas plāns izstrādāts, nav ko vairāk spriest un prātot. Ir jau vēls, tādēļ jūs, puikas, tūlīt ejiet gulēt. Nepieciešamos sagatavošanās darbus paveiksim rīt pie dienas.

Krupis, zināms, līdz ar citiem paklausīgi likās gultā; viņš saprata — labāk jau nerunāt pretī, kaut gan jutās pārlieku uzbudināts, lai varētu aizmigt. Taču šī bija gara un bagāta diena ar milzum daudz notikumiem — gubu gubām cits uz cita, un segas un palagi — tie bija tik jauki un omulīgi pēc gulēšanas drēgnā būcenī uz akmens klona, kur pamests tikai sīks salmu klēpītis; nolicis galvu uz spilvena, dzīvnieks jau pēc pāris mirkļiem svētlaimīgi šņākuļoja. Un, protams, miegā viņš redzēja milzum daudz sapņu: gan ceļus, kas izgaisa taisni tai brīdī, kad dzīv­nieks grasījās spert uz tiem kāju, gan kanālus, kas dzinās pakaļ un ķēra viņu ciet, gan liellaivu, kas iepeldēja ban­ketu zālē ar nedēļas laikā sakrājušos netīrās veļas kau­dzi tieši tanī brīdī, kad viņš atklāja viesības; un tad viņš bija viens pats slepenajā alā, lauzās pa to uz priekšu, bet ala locījās, kratījās, griezās atpakaļ, līdz beidzot uzslējās gaisā uz viena gala; beigās, kā par brīnumu, viņš atkal sveiks un vesels bija Krupjapilī, un apkārt pulcējās visi vecie draugi, gluži nopietni apliecinādami, ka viņš tiešām ir varen gudrs Krupis.