Greiems Kenets - Vējš vītolos

Viņi bija tikai četri, bet panikas pārņemtajiem zebiekstēm šķita, ka visa zāle ir pilna ar briesmīgiem nezvēriem — pelēkiem, melniem, brūnganiem, dzelteniem — un visi tie žvidzina, vicina baigas milnas; un zebiekstes joza un lēca spieg­dami, brēkdami gan šurpu, gan

turpu, ārā pa logiem un dūmvadu — kur vien varēja glābties no nesaudzīgajām milnām!

Kauja drīz bija galā. Četri draugi slaidiem lēcieniem drāzās pa zāli no viena gala līdz otram, uzžvidzinot kat­ram naidnieka paurim, kas uznira redzeslokā, un piecās minūtēs telpa bija kā izslaucīta. Tikai caur izsistajiem logiem no dārza puses vēl ieskanējās bēgošo zebiekstu attālie brēcieni; uz grīdas palika apkrituši kāds ducis vai vairāk ienaidnieku, un Kurmis veikli darbojās, uzlikdams tiem rokudzelžus. Piekusis pēc smagā darba, Āpsis atspiedās uz milnas un noslaucīja savu godavīra pieri.

— Kurmīt, — viņš teica, — tu esi krietns zēns! Iz­skrien tagad ārā un paskaties, ko tie tavi sargi, tie ser­muļi, dara! Man domāt, pateicoties tev, mums ar viņiem šovakar vairs nevajadzēs nodarboties!

Kurmis tūliņ izlēca pa logu un nozuda, un abiem pārējiem zvēriņiem Āpsis lika piecelt apgāztos galdus, uzlasīt no lauskām nažus, dakšiņas, veselos šķīvjus un glāzes un paskatīties, vai tur nesanāktu kaut kas vaka­riņām.

— Gribētos, vai zin, kaut ko uzlikt uz zoba, — viņš savā parupjā valodā sacīja, kā jau allaž. — Kusties nu, Krupi, veicīgāk! Mēs atkarojām tev veselu pili, bet tu mums nenoslieksi pat tik daudz kā maizes_garozu!

Krupis bija diezgan sāpīgi aizskarts: Āpsis neuzsla­vēja viņu, tikai Kurmi, nepateica, cik viņš krietns zēns un cik pamatīgi nupat kāvies, jo dzīvnieks jutās gaužām apmierināts ar sevi, it īpaši viņam patika atcerēties, kā bija uzklupis zebiekstu virsaitim un ar vienu pašu nūjas belzienu piespiedis to mukt pāri galdam. Tomēr Krupis, tāpat arī Ūdensžurks sāka rosīgi darboties, un drīz vien dzīvnieki atrada stikla trauciņu ar gvajāvu želeju, aukstu cāļa cepeti, tikpat kā neskartu mēli, nedaudz putukrē­juma tortes un jūras vēžu salātus krietnā vairumā; pielie­kamajā viņi uzgāja grozu ar frančmaizēm, kā arī sieru, sviestu, selerijas — cik tik sirds vēlas! Viņi taisījās jau

sēsties pie galda, kad pa logu, klusi sevī smiedamies, ierausās Kurmis; viņš stiepa veselu klēpi šauteņu.

— Nu viss ir cauri, — viņš stāstīja. — Cik nu es varēju noskaidrot, tad, tiklīdz no banketu zāles atskanējis grautiņa troksnis, spiedzieni un brēcieni, daži no sermu­ļiem, kuri jau tā bijuši stipri uzbudināti un nervozi, nome­tuši uzreiz plintes un devuši kājām ziņu; citi palikuši vēl brītiņu savās vietās, bet, kad parādījušies bēgošie zebiek­stes, sargiem iešāvies prātā, ka tā ir nodevība, un viņi metušies zebiekstēm ceļā, saķērušies ar viņiem tuvcīņā, lauzušies un locījušies, apstrādādami cits citu ar dūrēm un veldamies kūleņu kūleņiem, līdz saripojuši lielākā daļa no krasta upē. Tā vai citādi, bet no viņiem vairs nav ne vēsts, un es savācu viņu šautenes. Tas nu ir kārtībā!

— Kāds brašs un slavējams dzīvnieks! — Āpsis uz­teica, pilnu muti ēzdams cāli ar torti. — Tikai viena lie­tiņa vēl, Kurmīt, ko tev gribētos palūgt, pirms tu sēdies kopā ar mums pie vakariņām; es tevi neapgrūtinātu ne­kādā gadījumā, ja nebūtu pārliecināts, ka uz tevi var paļauties un viss būs izdarīts gods godam; un es vēlētos, lai tā varētu sacīt par katru dzīvnieku, ko es pazīstu! Es būtu sūtījis Žurku, bet viņš ir dzejnieks .. . Kurmīt, vaja­dzētu paņemt šos te zēnus, kas vāļājas uz grīdas, uzkāpt augšstāvā un likt, lai viņi iztīra, uzkopj un sakārto gu­ļamistabas, visu, kā nākas. Skaties, lai kārtīgi izslauka pagultes, uzklāj tīrus palagus, pārvelk spilvendrānas un atloka segas stūri ar virspalagu, tu zini, kā tam jābūt; un lai katrā istabā būtu karsts ūdens krūzē, tīri dvieļi un svaigi ziepju gabaliņi. Pēc tam uzdod ikvienam no šiem zēniem kādu reizi pa dibenu, ja patīk, un izmet viņus pa sētas durvīm, un varu derēt, ka šie zebiekstes mums acīs vairs nerādīsies! Un tad nāc šurp, nomēģināsi šo te auk­sto mēli, īsts gardums! Es esmu ļoti apmierināts ar tevi, Kurmīt!

Labsirdīgais Kurmis paķēra milnu, nostādīja gūstek­ņus rindā, deva komandu: — Soļos, marš! — un aizveda visu nodaļu uz augšstāvu. Pēc kāda laika viņš atgriezās

un smaidīdams teica, ka visas guļamistabas ir sakartotas, tīras, spīd un laistās.

— Un iekaustīt viņus nemaz nebija vajadzības, — Kurmis piemetināja. — Kopumā ņemot, es domāju, šim- vakaram viņi jau gana dabūjuši pa ādu, un, kad mēs tā sirsnīgi aprunājāmies, zebiekstes pilnīgi piekrita man un apsolījās mani nekad vairs neaiztikt. Gūstekņi ļoti lūdza piedošanu par notikušo, tā esot zebiekstu virsaiša un ser­muļu vaina, un, ja vien varētu kaut ko izdarīt mūsu labā, lai atlīdzinātu zaudējumus, viņi esot gatavi pakalpot jeb­kurā laikā, tikai padodiet ziņu … Es nolauzu katram gabalu frančmaizes un izlaidu zēnus pa sētas durvīm, un viņi pazuda kā nebijuši.

Tad Kurmis pievilka krēslu pie galda un uzklupa auk­stajai mēlei; un Krupis, pārvarējis savu skaudību kā jau daždien īsts džentlmenis, sirsnīgi teica:

— Liels paldies, mīļo Kurmīt, par visām, visām šīva­kara pūlēm un rūpēm, bet jo sevišķi par gudro, attapīgo šārīta gājienu!

Āpsim tas gauži gāja pie sirds, un viņš sacīja:

— Te nu atkal runā mans vecais, brašais Krupis!

Tā dzīvnieki gandarīti un labā omā paēda vakariņas un drīz vien likās uz auss tīriem palagiem klātajās gultās, juzdamies droši senatnīgajā Krupja mājā, kas bija atka­rota ar neredzētu drošsirdību, ģeniālu stratēģiju un tai atbilstošu milnu vicināšanu.

Otrā rītā, kā allaž stipri aizgulējies, Krupis nokāpa uz brokastīm nepiedodami vēlu; uz galda bija ne mazums olu čaumalu, dažas grauzdētas maizes šķēlītes, aukstas un sīkstas kā āda, pustukša kafijkanna un vēl šādi tādi nieki; tas nu nekādi nespēja uzlabot garastāvokli, it īpaši, ja tā notika viņa paša mājā. Caur verandas stiklotajām durvīm no ēdamistabas varēja redzēt Kurmi un Žurku — zvēriņi sēdēja pītajos krēslos mauriņā, acīmredzot viens otram kaut ko jautru stāstīdami, jo abi skanīgi smējās un spirinājās pa gaisu ar īsajām kājelēm. Āpsis bija tepat mīkstajā atzveltnī, dziji iegrimis rīta laikrakstos; Krupim ienākot, viņš tikai pacēla acis un pamāja. Bet šo vīru Krupis pazina pārāk labi, tāpēc apsēdās un iekoda, kas bija atlicis, pie sevis klusībā domādams — gan viņš šiem dzīvniekiem atspēlēsies, agrāk vai vēlāk. Kad Krupis bija tikpat kā beidzis brokastot, Āpsis paskatījās uz viņu un diezgan strupi piezīmēja:

— Man ļoti žēl, Krupīt, bet šorīt tev smagi darbi stāv priekšā. Redzi, mums patiešām vajadzētu tūlīt sarīkot īstu banketu un atzīmēt šo gadījumu. Tur nu tev jāprotas, neko darīt, tāds ir likums.

— Nu jā, skaidrs, — Krupis labprāt piekrita. — Ja tāds likums, tad jārīko. Tikai kāda velna pēc tas jums vajadzīgs uzreiz, no rīta, to es nevaru saprast! Bet jūs jau zināt, es vis nedzīvoju savam paša priekam, bet vie­nīgi tālab, lai uzklausītu un censtos piepildīt manu draugu vēlmes, — tā, vai ne, mans cienījamais vecais Āpsi?

— Neizliecies dumjāks, nekā tu patiesībā esi! — Āp­sis pikti atbildēja. — Un nešķied spurgalas kafijas tasē, kad runā, kas tā par uzvedību! Sarīkojumam, protams, jānotiek vakarā, arī es tā domāju, bet ielūgumi jāuzraksta un jāaizsūta nekavējoties, un tas ir jādara tev. Ej un tūlīt pat sēdies pie rakstāmgalda, tur ir vesela kaudze vēstuļpapīra ar ziliem un zeltītiem burtiem iespiestu vārdu «Krupjapils» lapas augšējā stūrī… Uzraksti ielu- gumus visiem mūsu draugiem; ja tu veicīgi ķersies klat,