Greiems Kenets - Vējš vītolos

Metās jau krēsla, kad Ūdensžurks, noslēpumains un pacilāts, sasauca viņus viesistabā, nostādīja katru pie savas ieroču kaudzītes un sāka apbruņot šīvakara operā­cijai. Zvēriņš to darīja ļoti pamatīgi un ar vislielāko stin­grību, un gatavošanās ievilkās krietnu laiku. Vispirms te bija siksnas, ko ikvienam apjozt ap vidu, tad nāca zobens, kas jāpiekar sānos pie jostas, un otrā pusē līdzsvara labad jāaizbāž duncis. Tad nāca pāris pistoļu, policistu

Odisejs — sengrieķu mitoloģijā Itakas valdnieks, drošsirdīgs, gudrs un viltīgs karotājs. Atgriežoties no Trojas kara, ilgi maldās gan ar plostu, gan ar kuģi pa Vidusjūru; kad viņš beidzot pārro­das mājās, viņam tās vēl jāatkaro no ienaidniekiem.

gumijas nūjiņa, vairāki pāri rokudzelžu, daži marles rituļi un plāksteri, blašķe ar dzeramo un sviestmaižu kār­biņa. Āpsis labsirdīgi smējās un jokojās:

— Lieliski, Zurciņ! Lai tā būtu — tev par prieku un mums par svētību! Bet visu, kas man būs darāms, es paveikšu ar šito te milnu.

Zurks tikai atteica:

— Āpsīt, lūdzu! Jūs gan zināt, man būtu gaužām sāpīgi ap sirdi, ja vēlāk jūs man pārmestu, ka tas, lūk, bijis aizmirsts un tas . ..

Kad viss bija pienācīgi sagatavots, Āpsis vienā ķepā paņēma aptumšojamu lākturi, otrā satvēra savu lielo milnu un teica:

— Nu, tad visi aiz manis! Kurmi, tu pirmais, uz tevi es varu paļauties, nākamais Zurks, beigās — Krupis. Un pielūko man, Krupīt, nedrīkst pļāpāt bez apstājas, kā tu esi paradis! Ja nē, iesi mājās kā likts!

Krupis ļoti baidījās, ka tikai viņu neatstāj mājās, tādēļ ieņēma norādīto vietu pašās beigās bez mazākās kurnēšanas, un dzīvnieki devās ceļā. Āpsis veda viņus kādu gabaliņu gar upmalu, tad piepeši pārmetās pār krasta kranti un ielēca alā turpat virs ūdens līmeņa. Kurmis un Zurks klusēdami viņam sekoja, ielēca alas mutē taisni tāpat kā Āpsis, bet, kad pienāca Krupja kārta, viņš, protams, paslīdēja un iebrēkdamies ar skaļu plunk­

šķi ievēlās upē. Draugi viņu izrāva no ūdens, lielā steigā noberza sausu, izgrieza drēbes, atkal apģērba, nomieri­nāja un palīdzēja piecelties kājās; tomēr Āpsis bija sa­skaities ne pa jokam un piedraudēja: ja Krupis vēlreiz izrādīsies tāds mūlāps, nekas cits neatliks, būs jāiet mājās!

Tā nu viņi beidzot bija slepenajā ejā, un Krupjapils atkarošanas operācija patiešām sākās!

Ala bija drēgna, tumša, šaura un zema, un nabaga Krupim uzmācās drebuļi, pa daļai aiz šausmām no tā, kas viņu gaida, pa daļai tāpēc, ka viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Lākturis līpinājās kaut tur tālu gājiena galvgalā, tumsā dzīvnieks pamazām sāka atpalikt. Tad viņš izdzirda 2urka brīdinošo saucienu: — Nāc taču, Krupi! — un dzīvnieku sagrāba šausmas, ka viņš varētu palikt viens šinī tumsā, un viņš tā rāvās uz priekšu, ka notrieca gar zemi Žurku, tas krizdams — Kurmi un Kur­mis — Āpsi, un brīdi viss gāja juku jukām. Āpsim šķita — kāds uzbrūk no mugurpuses; ar milnu vai dunci te nebija kur atvēzēties, viņš izrāva pistoli un tik tikko neietrieca Krupim lodi ribās. Kad lielais dzīvnieks ap­tvēra, kas īstenībā noticis, viņš pārskaitās līdz pēdējam un teica:

— Nu gan tam apnicīgajam Krupim jāiet mājās!

Krupis apspiesti ieraudājās, un abi pārējie zvēriņi ap­solīja, ka uzņemas atbildību par draugu un ka turpmāk viņš uzvedīsies labi; galu galā Āpsis nomierinājās un virtene kustējās tālāk, tikai Zurks nu gāja pēdējais un ar ķepu cieši turēja Krupi aiz pleca.

Tā viņi taustīdamies, stumdīdamies līda uz priekšu — ausis saspicētas, ķepa uz pistoles —, līdz vienubrīd Āp­sis ierunājās:

— Nu jau mums tā kā vajadzētu būt apakš Krupja­pils. •

Tad piepeši viņu ausis aizsniedza apslāpēta, neskaidra murdoņa — tā varēja būt gan tālu priekšā, gan tepat kaut kur tuvumā —, it kā liels dzīvnieku bars klaigātu,

ālētos, mīdītos pa grīdu un sistu ar dūrēm pa galdiem. Krupi atkal pārņēma šausmas, bet Āpsis tikai mierīgā garā piezīmēja:

— Skat, kā zebiekstes uzdzīvo!

Ala tagad slīpi cēlās augšup; paspraukušies vēl gaba­liņu, viņi no jauna izdzirdēja troksni, šoreiz jau gluži skaidri un tepat virs galvas: «Džimlai-rūdi, džimlai-rūdi, džimlai-rūdi, rallalā!» Sīkas pekas mīdījās pa grīdu, tankšķēja glāzes, un mazas dūrītes ducināja pa galdiem.

— Ak, kas par priekiem! — Āpsis noteica un mudi­nāja: — Lienam nu tālāk!

Viņi steidzās uz priekšu, kamēr atdūrās strupceļā; nu dzīvnieki atradās zem lūkas, pa kuru varēja izlīst no alas pieliekamajā.

Banketu zālē patlaban gāja vaļā varens jandāliņš, un viņi varēja būt gandrīz pilnīgi droši, ka augšā neviens viņus nedzirdēs.

Āpsis teica:

— Nāk nu klāt, zēni, visi kā viens!

Viņi četratā atspieda kumbrus pret lūkas vāku un atcēla to vaļā. Uzvilkuši cits citu augšā, dzīvnieki nu stāvēja pieliekamajā; tikai vienas vienīgas durvis tos šķīra no banketu zāles, kur dzīroja ienaidnieki.

Izlienot no pazemes ejas, troksnis burtiski apdulli­nāja. Pēc brīža tomēr, gavilēm un galda rībināšanai pa­kāpeniski norimstot, varēja izšķirt kādu balsi, tā sacīja:

— Nu tā, es negribu ilgāk aizkavēt jūsu uzma­nību … — (briesmīgi aplausi) — bet, pirms no jauna apsēžos šinī krēslā … — (gaviļu un piekrišanas sau­cieni) — man būtu jāsaka daži vārdi par mūsu mīļo namatēvu misteru Krupi. Mēs visi pazīstam Krupi! — (Smieklu rēcieni.) — Mūsu labo, kautrīgo, godīgo Kru- pīti! — (Sajūsmas spiedzieni un brēcieni.)

— Laidiet, es viņam parādīšu! — Krupis izspieda, zobus griezdams.

— Stāvi mierā! Vēl brītiņu! — ar pūlēm viņu atturē­dams, sacīja Āpsis. — Visiem būt gataviem!

— …Atļaujiet man, — tā pati balss turpināja, — nodziedāt jums mazu dziesmiņu, ko pats esmu sace­rējis par godu Krupim … —(Ilgstoši aplausi.)

Tad zebiekstu virsaitis — jo tas bija viņš — iesāka augstā, spiedzīgā balsī:

— Krupīts lēca jautru danci, Raibi brunči mugurā …

Āpsis saslejas, abam ķepam sažmiedza milnu, nozib- snīja ar acīm un iekliedzās:

— Tā stunda ir situsi! Aiz manis! Urrā!

Durvis atsprāga visā platumā.

Ak manu dieniņ!

Kāda spiedzoņa, brēcoņa, kliedzoņa, ķērcoņa uzvēlās līdz zāles griestiem!

Nu tikai pārbiedētie zebiekstes kā jukuši slēpsies zem galdiem, lēks ārā pa logiem! Nu tikai seski kā traki muks iekšā kamīnā, bezcerīgi sprauksies un skrāpēsies augšup pa dūmvadu! Bet galdi gāzās, un krēsli krita, stikls un porcelāns šķīda drumslās pret grīdu tai panikas un izmi­suma brīdī, kad četri varoņi, bezgala nokaitināti, sabruka iekšā banketu zālē! Spēkavīrs Āpsis saboztām ūsām — briesmīgā milna svelpdama šķēla gaisu; Kurmis, nežēlīgs un melns kā velns, nūju vēzēdams un šaušalīgu kaujas saucienu kliegdams: — Kur-r-r ir-r-r! Kur-r-r ir-r-r! — Ūdensžurks, pārdrošs un apņēmīgs, ar visu laiku un visu marku ieročiem aiz jostas; visbeidzot Krupis, no niknuma un aizvainotās pašcieņas uzpūties divtik lielāks nekā pa­rasti, metās uz priekšu milzu lēcieniem, izgrūzdams šaus­minošus: — Kva-kva! Kva-kva! — naidniekiem no tiem asinis stinga dzīslās!

— Es jums gan rādīšu «Krupīts lēca jautru danci»! — viņš kvakšķi- nāja. — Nu es jums uzdancošu! — Un dzīvnieks metās taisni uz pašu zebiekstu virsaiti.