Greiems Kenets - Vējš vītolos

Tā viņš nogulēja nākamajā rītā līdz lielai dienai, un, kad nokāpa lejā, pārējie dzīvnieki brokastis jau bija pa­ēduši. Kurmis, nevienam neko neteikdams, bija aizslīdējis no mājas kaut kādās viņam vien zināmās darīšanās. Āpsis sēdēja atzveltnī un lasīja avīzi, nelikdamies ne zinis par operāciju, kurai taču jāsākas vēl šo pašu vakaru. Ūdensžurks turpretī šaudījās pa māju kā sadedzis, pilnām ķepām visādu ieroču; viņš šķiroja tos istabas vidū četrās kaudzītēs, uzbudināts un aizelsies bērdams vārdus:

— Te zobens Zurkam, te zobens Kurmim, te zobens Krupim, te zobens Āpsim! Te pistol Zurkam, te pistol Kurmim, te pistol Krupim, te pistol Āpsim!

Tā viņš tur ņēmās raiti un ritmiski, un četras sīkās kaudzītes tikmēr auga lielākas un lielākas.

— Tas jau viss, Zurciņ, ir ļoti jauki, — Āpsis pēc brīža ieteicās, paraudzījies pār avīzes lapu uz darbīgo zvēriņu. — Taču, ja reiz mēs tiekam garām sermuļiem ar visiem viņu pretīgajiem šaujamrīkiem, ne zobeni, ne pistoles mums vairs nebūs vajadzīgi, varu tev apgalvot. Ja mēs, četri vīri, tiekam iekšā ēdamistabā — oho-ho! — ar milnām vien izslaucīsim to tīru piecās minūtēs! Es varētu visu paveikt viens pats, tikai jums, zēni, negribas laupīt to prieku!

— Tā tomēr būs drošāk, — Zurks domīgi teica, aplū­kodams pistoli un ar piedurkni spodrinādams tās stobru.

Iekodis brokastu, Krupis paņēma resnu milnu un, spa­rīgi to griezdams ap galvu, ņēmās apstrādāt savus iedo­mātos pretiniekus.

— Nu jūs man norausies, zagļi tādi! — viņš klie­dza. — Norausies! Norausies!

— Nesaki «norausies», Krupi! — Zurks galīgi sašutis iesaucās. — Tas ir prasti!

— Ko tu vienmēr piesienies Krupim? — Āpsis gana saīdzis noprasīja. — Kāda vaina viņa valodai? Es pats arī tā izsakos, un, ja tas ir smalki diezgan priekš manis, būs smalki diezgan arī priekš tevis!

— Lūdzu, piedodiet! — Zurks padevīgi bilda. — Es tikai domāju, ka būtu jāsaka «es jūs pārmācīšu», nevis «jūs norausies».

— Bet mēs negribam viņus ne mācīt, ne pārmācīt, — Āpsis atbildēja. — Viņi norausies — pa galvu, pa kaklu, pa ausīm! Nudien mēs iesim un to izdarīsim!

— Nu tad ejiet un dariet, un runājiet, kā patīk! — Zurks atcirta. Viņam pašam jau sāka jukt, kas pareizi, kas nepareizi; zvēriņš ierāvās kaktā, un no turienes nu skanēja viņa murmināšana: — Pārmācīt — norauties, pārmācīt — norauties … — līdz Āpsis diezgan asi uz­kliedza, lai viņš apklust.

Piepeši istabā pa galvu pa kaklu iedrāzās Kurmis; zvēriņš izskatījās acīm redzami apmierināts ar sevi.

— Trakus jokus iztaisīju! — viņš uzreiz klāja vaļā.

— Galīgi satracināju sermuļus!

— Kurmīt, tu taču, cerams, biji piesardzīgs? — Zurks uztraucies jautāja.

— Domāju gan, — Kurmis pašapzinīgi atteica.

— Tas man iešāvās prātā, kad izgāju virtuvē paraudzīt, vai brokastis Krupim noliktas siltumā. Skatos, plīts- priekšā uz dvieļu pakaramā nonēsātie veļastantiņas brunči, kuros Krupis vakar te ieradās. Rāvu lindrakus mugurā, aubīti galvā, ap pleciem apmetu lakatu — un prom uz Krupjapili, ne par pašu velnu nebēdādams! Sargi, protams, savās vietās ar šautenēm, izsaucieniem: «Kas nāk?» — un citām ākstībām. «Labsrītiņš, džentl­meņi!» es padodu sveicienu, tā ļoti pieklājīgi. «Vai šo­dien nebūtu kaut kas mazgājams?» Šie paskatās uz mani varen stīvi, lepni un iedomīgi, tad saka: «Ejiet vien tālāk, mammiņ! Sargpostenī stāvot, nekas mums nav mazgā­jams.» — «Vai neatnākt citreizīt?» es pavaicāju. Ha, ha, ha! Vai tas nebija jocīgi, Krupīt?

— Ak tu nabaga vieglprātīgais dzīvnieks! — Krupis augstprātīgi izmeta. Patiesībā viņš beidzās vai nost aiz skaudības pret Kurmi, klausīdamies, ko zvēriņš bija dabū­

jis gatavu. Taisni tā viņam pašam būtu paticis izdarīt, ja vien pirmais to būtu iedomājies un nebūtu visu ņēmis un nogulējis!

— Daži no sermuļiem nosarka, — Kurmis stāstīja tālāk, — un seržants, viņu sardzes priekšnieks, man saka ļoti stingri: «Un tagad lasieties, dārgā māmulīt, lasieties prom! Nepavediniet manus kareivjus dežūras laikā uz pļāpāšanu un slaistīšanos!» — «Lasīties prom?» es at­saku. «Neba nu es tā būšu, kas lasīsies projām — un vēl visdrīzākā laikā!»

— Vai, Kurmīt, nu kā tu tā varēji? — Zurks izbijies ieteicās.

Āpsis nolika avīzi.

— Vajadzēja redzēt, kā viņi uzslien ausis un saska­tās, — Kurmis turpināja. — Bet seržants uzkliedz: «Nav ko klausīties viņu, pati nesajēdz, ko runā!» — «Kā, un es lai nezinātu, ko pati runāju?» es iesaucos. «Es varu jums izstāstīt! Mana meita mazgā veļu misteram Āpsim, un tas jau vien rāda, ka es zinu, ko runāju, un jūs paši arī dikti drīz to dabūsiet zināt, jā, jā! Vesels simts asinskā­rīgu āpšu, ar šautenēm bruņoti, šo pašu nakti nāks uzbru­kumā uz Krupjapili, tur, no aploka puses. Sešas ūdens­žurku pilnas laivas, visi ār pistolēm un dunčiem, ieradīsies no lejas pa upi un izcelsies dārzā; pa to laiku liela nodaļa izlases krupju, kas pazīstami kā nāves nici­nātāji, kuri mirst vai uzvar, sturmēs sakņu dārzu, slāp-

dami pēc atriebes! Maz no jums paliks tādu, kam vaja­dzēs mazgāt veļu, kad viņi te būs pāri gājuši, ja vien jūs nepazūdat no šenes, kamēr vēl laiks …» Tad es laidos projām un, kad biju pagaisis no skata, paslēpos grāvī un aizlīdu pa to atpakaļ līdz dzīvžogam, uzmetu pa spraugu šiem aci. Viņi bija uzbudināti, satraukti līdz pēdējam, skraidīja kā apmāti, klupdami krizdami cits pāri citam, visi izrīkoja cits citu, un neviens neklausījās; seržants aizsūtīja sermuļu apakšnodaļas uz attālākiem dārza no­stūriem un lika tūlīt citiem skriet un saukt pirmos atpa­kaļ; un es dzirdēju, kā viņi sakliedzas savā starpā: «Gudri gan tie zebiekstes — paši uzdzīvo banketu zālē, dzīro, dzied un sauc tostus, mielojas un līksmojas, cik jaudas, bet mums tikmēr jāstāv sardzē nakts tumsā un aukstumā, un beidzot vēl asinskārīgie āpši ņems un sakapās mūs gabalos!»

— Ak, Kurmi, tu muļķa ēzelis gatavais! — iesaucās Krupis. — Tu esi visu sabojājis!

— Kurmīt, — Āpsis ierunājās savā mierīgajā, attu­rīgajā tonī, — var redzēt, ka tev mazajā pirkstiņā vairāk prāta nekā dažam labam visā viņa resnajā augumā. Tas ir smalki nostrādāts, es lieku uz tevi lielas cerības nā­kotnē. Malacis, Kurmi! īsts gudrinieks!

Krupis vai beidzās nost aiz nenovīdības, it īpaši tāpēc, ka nudien nespēja saprast, ko tādu sevišķi gudru Kurmis ir paveicis; bet laimīgā kārtā, pirms viņš paspēja atklāt savu skaudību un iemantot Āpša izsmieklu, ieskanējās zvans, kas aicināja uz pusdienām.

Maltīte bija vienkārša, bet sātīga: žāvēta gaļa ar cūku pupām un makaronu pudiņš. Kad viņi bija kārtīgi pa­ēduši, Āpsis atlaidās mīkstā krēslā, sacīdams:

— Nu tā, mūsu šīvakara operācija ir sagatavota, to­mēr būs vēla nakts, iekams tiksim ar visu galā, tālab nenāktu par ļaunu brītiņu nosnausties, kamēr vēl laiks. — Un, pārklājis pār acīm kabatlakatiņu, lielais dzīvnieks drīz vien jau šņākoja.

Uzbudināts un apsviedīgs Zurks tūlīt atsāka savus sagatavošanās darbus, skraidīja starp četrām bruņurīku kaudzītēm, murminādams:

— Te siksna Zurkam, te siksna Kurmim, te siksna Krupim, te siksna Āpsim! — Tā zvēriņš apvārdoja katru jaunatnesto uzkabes priekšmetu, un šķita, tiem nekad nebūs gala; Kurmis tādēļ paņēma zem rokas Krupi, izgāja ar viņu ārā, svaigā gaisā, iespieda draugu pītajā dārza krēslā un lika izstāstīt visus piedzīvojumus no sākuma līdz galam; un Krupim to tikai vajadzēja! Kurmis bija lielisks klausītājs, un, kad stāstījumu nekas nepārtrauca un neviens nejaucās starpā ar kritiskām piezīmēm, tad tikai īsti varēja izvērsties. Un tiešām, lielākoties viss, ko dzīvnieks pavēstīja, piederēja pie tīriem medniekstās- tiem, kad runātājs iztēlojas, «kā būt bijis, ja es to būt iedomājies uzreiz, nevis pēc desmit minūtēm!». Tādi allaž ir paši labākie, paši krāšņākie piedzīvojumi; un kādēļ gan tie nevarētu būt mūsu īstie pieredzējumi un nevis tie visai pelēcīgie notikumi, kas patiesi atgadījušies?