Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Pilnīgi pareizi, Zurciņ! Cik tu allaž labs un prā­tīgs! Nav vārdam vietas, es esmu uzpūtīgs ēzelis, nule to redzu pavisam skaidri; bet no šī brīža es atkal būšu kār­tīgs Krupis un vairāk tā nedarīšu! Un, kas attiecas uz

automašīnām, tad es nemaz vairs tik ļoti nekāroju pēc tām — kopš tā brīža, kad iegāzos šinī te tavā upē. Jā, jā, kamēr karājos tur pie alas ieejas, cīnīdamies pēc elpas, man iešāvās prātā kāda doma, patiesi spoža ideja, tā sais­tīta ar motorlaivām … Nu, neņem to tik stipri pie sirds, veco zēn, nelec kājās un negāz krēslus, tā vēl tikai ideja… un tagad nerunāsim vairs par to! Iedzersim kafiju, uzvilksim dūmu un papļāpāsim vienā mierā, un tad es lēnā garā aizkāpšu uz Krupjapili, pārģērbšos pats savās drānās un ievadīšu visu atkal vecajās sliedēs. Pie­dzīvojumi man ir līdz kaklam. Turpmāk tikai mierpilnu, rāmu, cienījamu dzīvi, paniekojoties pa saviem īpašu­miem, skatoties, kā tos palielināt, un laiku pa laikam pie­liekot roku Krupjapils dārza izdaiļošanā. Tāpat vienmēr varēs pasniegt mazas pusdienas draugiem, kas atnāks pie manis ciemos, un es atkal turēšu poniju pajūgu, ar ko izvizināties pa lauku gatvēm — gluži kā vecajos, labajos laikos, pirms mani pārņēma šitas nemiers un es nespēju vairs nosēdēt uz vietas.

— Un aizkāpsi lēnā garā uz Krupjapili? — pagalam satraukts un pārsteigts 2urks iesaucās. — Vai tu pats apzinies, ko runā? Tu gribi sacīt, ka neko neesi dzirdējis?

— Ko neesmu dzirdējis? — Krupis jautāja nobālē­dams. — Kas par lietu, Zurciņ? Saki drīzāk! Man neva­jag nekādu žēlošanu! Ko es neesmu dzirdējis?

— Tu domā stāstīt pasakas, — Zurks iekliedzās, uz- triekdams pa galdu ar mazo dūrīti, — ka neko neesi dzirdējis par zebiekstēm un sermuļiem …

— Ko, par tiem no Mūžameža? — iesaucās Krupis, un viņam sāka stipri trīcēt ķepas. — Nē, neviena vārda! Ko viņi pastrādājuši?

— …un kā tie atnāca un ieņēma Krupjapili? — Zurks nobeidza jautājumu.

Krupis saduga ar elkoņiem uz galda, iespieda galvu plaukstās, un acīs dzīvniekam sariesās divas lielas asa­ras, pārvēlās pār plakstiem un nopilēja uz galda: pakš! pakš!

— Pastāsti, Zurciņ, — pēc brīža viņš nomurmināja,

— pastāsti man visu! Pats Jaunākais nu ir pāri. Es atkal esmu īsts dzīvnieks un spēšu to izturēt!

— Kad tev gadījās … tās nepatikšanas … — Zurks lēnām, bet uzsvērti iesāka, — tas ir, kad tu … uz laiku pazudi no sabiedrības … to autolikstu dēļ, kā pats sa­proti …

Krupis tikai pamāja ar galvu.

— … par to šeit, dabiski, tika pulka spriests un ru­nāts, — Zurks turpināja, — ne vien upeskrastā, bet arī Mūžamežā. Vieni bija tavā pusē, citi tevi nosodīja — kā jau parasti. Upmalieši tevi aizstāvēja, sacīdami, ka pret tevi ir nekrietni izturējušies un ka mūsu zemē šodien tiesu un taisnību nav kur meklēt. Turpretim mūžamež- nieki sarunāja briesmu lietas: tu esot dabūjis, ko pelnījis, un reizi par visām reizēm tādām izdarībām bijis jāpieliek punkts. Viņi tapa ļoti nekaunīgi, staigāja apkārt baumo­dami, ka nu gan ar tevi esot cauri! Tevi šaipusē vairs neredzēšot — nekad un nemūžam!

Krupis klusēdams atkal pamāja.

— Tādi jau tie sīkie plēsoņas ir, — Zurks turpināja.

— Bet Kurmis ar Āpsi nepadevās, stingri palika pie sava — ka tu drīz vien kaut kā pārnāksi mājās. Viņi ne­varēja pasacīt, kā tas varētu notikt… bet — kaut kā! …

Krupis atslējās krēslā taisnāk un tikko manāmi pa­smīkņāja.

— Abi dzīvnieki minēja gadījumus no vēstures, — Zurks stāstīja tālāk, — paskaidroja, ka vēl nekad nav redzēti tādi soda likumi, kas varētu pastāvēt pretī tavai nekaunībai un spējām iedvest pret sevi uzticību, ja turklāt vēl svaru kausos met resnu naudas zutni. Tad viņi pār­cēlās uz Krupjapili ar visām mantām, dzīvoja tur, gulēja, vēdināja telpas, lai viss būtu kārtībā, kad tu atgriezīsies. Protams, ne viens, ne otrs nenojauta, kas viņus gaida, lai gan mūžamežniekus allaž turēja aizdomās. Te nu esam nonākuši pie pašas sāpīgākās, traģiskākās vietas

visā šinī stāstā. Reiz tumšā naktī — tā bija aplam akla nakts, vējš auroja, lietus gāzās kā traks — salasās vesels bars zebiekstu, visi nobruņojušies līdz zobiem, un piela­vās pa gatvi līdz pašam lievenim. Vienlaikus pārdrošu sesku nodaļa tuvojas caur sakņu dārzu, ieņem sētas pa­galmu un pils darba telpas; un sermuļu rota, uzbrukdama nelielās apakšvienībās un nesastapdama pretestību, sa­grābj savās rokās tukšo ziemas dārzu un biljarda istabu, kā ari verandas stiklotās durvis, kas iziet uz zālienu. Kur-

mis ar Apsi sēž istabā pie kamīna un mierīgi tērzē, neko ļaunu nenojauzdami, — jo tā bija tāda nakts, kad neviens dzīvnieks nelien laukā no sava mitekļa, — te piepeši atsi­tas durvis un pa galvu pa kaklu no visām pusēm sabrūk iekšā šie asinskārīgie neģēļi! Abi dzīvnieki kāvušies pretī kā nelabie, tikai kāds no tā labums? Viņiem nav bijis ieroču, pārsteigti nesagatavojušies, un ko var izdarīt di­vatā pret simtiem? Iebrucēji drausmīgi apstrādājuši abus ar milnām, nabaga uzticamos zvērus, iztriekuši lietū un aukstumā, noliedami vai melnus lamu straumēm un ne­pelnītiem apvainojumiem.

Te biezādainajam Krupim paspruka sīks, nicīgs smiek­liņš, bet viņš mirklī saņēmās un centās izlikties pavisam nopietns.

— Un kopš tā laika Mūžameža bandīti saimnieko Krupjapilī, — Zurks stāstīja tālāk, — un uzvedas vien­kārši briesmīgi. Viņi vāļājas pa gultām vai līdz pusdie­nai, brokasto, kad ienāk prātā, un tur valda tāda nekār­tība (man ir ziņas par to), ka bail skatīties! Iebrucēji aprij tavus pārtikas krājumus, izlok dzērienus, piedevām vēl ņirgājas par tevi, dzied piedauzīgas kuplejas par … par cietumniekiem, tiesnešiem un policistiem, sacer pre­tīgus, aizskarošus pantiņus, kuros nav ne mazākā hu­mora, un stāsta pārtikas piegādātājiem un jebkuram sve­šam cilvēkam, ka esot ieradušies Krupjapilī, lai paliktu tur uz visiem laikiem.

— Ak tā gan! — Krupis uzlēca kājās un pagrāba milnu. — To mēs vēl redzēsim!

— Tas ir veltīgi, Krupi! — Zurks nokliedza viņam pakaļ. — Nāc atpakaļ, tu tikai iekulsies nelaimē!

Bet Krupis jau bija laukā pa durvīm, nekas viņu ne­spēja atturēt. Dzīvnieks steidzās prom pa ceļu ar milnu pār plecu, saniknots, sevī lādēdamies, līdz priekšā parā­dījās Krupjapils vārti; tad piepeši no aizžoga iznira lun­kans, dzeltenīgs sesks ar šauteni rokās.

— Kas nāk? — sesks asi uzbļāva.

— Kas tās par muļķībām! — Krupis iekliedzās spējā niknumā. — Kā jūs ar mani runājat? Lieniet ārā tūlīt, citādi es …

Sesks neteica ne vārda, tikai piemeta plinti pie pleca. Glābdamies Krupis nokrita garšļaukus uz ceļa, un — blauks! dzing! — lode aizsvilpa pār galvu.

Pārbiedētais Krupis uztrūkās kājās un metās prom pa galvu pa kaklu; skriedams viņš vēl dzirdēja sesku skaļi smejamies, un šiem smiekliem pievienojās citi sīki, pretīgi

smiekliņi, augdami un vērsdamies plašumā.

Krupis sašļucis at­griezās pie Ūdensžurka un izstāstīja viņam visu, kas noticis.

— Un ko es tev sa­cīju? — Zurks teica. — Tas ir veltīgi! Vi­ņiem izlikti sargpos­teņi, un viņi visi ir ap­bruņoti. Vajadzēs vien pagaidīt.

Krupis tomēr nebija ar mieru tā uzreiz padoties. Viņš iekāpa laivā un aizīrās pa upi, domādams tikt savās mā­jās no otras puses, kur pils dārzs nolaidās līdz pašai ūdensmalai.