Greiems Kenets - Vējš vītolos

KRUPJA PĒDĒJO DZIESMIŅU!

Lūk, Krupis — mājās — nāk! Un bankets jūk un brūk, un visi seski mūk, Un kūtīs mauj un kviec, un staļļos spalgi zviedz, Kad Krupis — mājās — nāk!

Kad Krupis — mājās — nāk, Tad logi lūst un šķīst, un durvis pušu plīst, Un seski lēc un brēc, un zebiekstes tad ģībst, Kad Krupis — mājās — nāk!

Skan — trum-bum! — sist bungas — sāk! Un trompetrīkles dzied, un karavīri iet, Un lielgabali grauj, un autotaures mauj, Kad varons — mājās — nāk!

Lai dzīvo — sveiks! — Urrā!

Un visi pūlī spiedz un pilnā balsī kliedz:

— Lai dzīvo sveiks! Lai slava tam! Lai mūžam — sveiks!

Lai Krupis — sveiks! — Urrā!

Viņš dziedāja, cik skaļi spēja, ļoti izteiksmīgi, no visas sirds un, kad bija beidzis, sāka atkal no gala.

Tad dzīvniekam izlauzās nopūta, gara, gara un smaga, smaga nopūta.

Pēc tam viņš iemērca ķemmi krūzē ar ūdeni, pāršķīra uz celiņa matus, nosukāja nevainojami gludi un spīdīgi abās pusēs un, atslēdzis durvis, mierīgā solī devās lejā pa kāpnēm, lai saņemtu ciemiņus, kuriem — viņš zi­nāja — vajadzēja pulcēties viesistabā.

Krupim parādoties, visi dzīvnieki skaļi iegavilējās, saskrēja apkārt, lai cildinātu viņa drošsirdību, atjautību un izcilās kaujinieka spējas, bet namatēvs tikai kautrīgi smaidīja, murminādams: — Paldies! Nav par koļ — vai pārmaiņas labad: — Ko nu, gluži pretēji! — Ūdrs — viņš stāvēja uz paklāja kamīnpriekšā, aizrautīgu draugu pulciņam jo dedzīgi klāstīdams, kā viņš īsteni būtu rīko­jies, ja vien tur būtu bijis, — iekliegdamies metās uz priekšu un aplika Krupim ķepu ap pleciem, cenzdamies viņu aizvilkt goda gājienā apkārt zālei, bet Krupis tikai raisījās vaļā, mīļi un laipni atrunādamies:

— Āpsis, Āpsis bija tas galvenais prāts un darītājs, un Kurmis un Ūdensžurks iznesa uz saviem kamiešiem kaujas smagumu; es tikai turējos ierindā līdzi, nepaveicu patiesībā neko, tikpat kā neko.

Mājas saimnieka negaidītā izturēšanās dzīvniekus acīm redzami pārsteidza un mulsināja, un, iedams no viena ciemiņa pie otra, savas kautrīgās atbildes dāļā­dams, Krupis juta, ka visi uz viņu noraugās ar patiesu interesi.

Āpsis bija priekšzīmīgi parūpējies par itin visu, un bankets noritēja ar lieliem panākumiem. Straumēm bur­buļoja dzīvnieku valodas, dzirkstīja smiekli un zobgalī­bas, bet Krupis, sēdēdams, protams, saimnieka krēslā, visu laiku lūkojās sev priekšā un bārstīja pa labi, pa kreisi jaukas laipnības. Brīžam viņš paslepen uzmeta acis Zurkam un Āpsim un ikreiz redzēja, ka abi zvēri pavēr­tām mutēm blenž viens otrā, un tas bija Krupim pats

lielākais gandarījums. Kad vakars jau gāja uz beigām, daži jaunākie, spriganākie zvēriņi apstaigāja viesus, sa­čukstēdamies, ka sarīkojums nav tomēr tik jautrs kā daž­dien vecajos labajos laikos; un tad atskanēja skaļi klau­vējieni pa galdu un tūlīt arī saucieni:

— Kru-pīt! Ru-nu! Gribam — Krupja — runu! Kru­pīt! Dziesmu! Mistera — Krupja — dziesmu!

Bet Krupis tikai viegli papurināja galvu, atturīgā protestā pacēla ķepu un, uzstājīgi piedāvādams ciemiņiem dažādus gardumus, ievadīdams sarunas par ikdienas rai­bumiem, nopietni izprašņādams viesus par viņu bērniem, kas vēl nebija tik lieli, lai izietu sabiedrībā, — lika sa­prast, ka šis svinību vakars aizvadāms stingri vispār­pieņemto tradīciju garā.

Patiešām, tas bija gluži cits Krupis!

* * *

Pēc šiem lielajiem notikumiem četri draugi vadīja savu dzīvi, ko tik nežēlīgi bija izjaucis pilsoņkarš, patiesi laimīgi un apmierināti, bez turpmākiem asiem pavērsie­niem, dumpjiem un iebrukumiem. Kārtīgi apspriedies ar saviem biedriem, Krupis izvēlējās glītu zelta ķēdīti un pērlēm greznotu medaljonu un nosūtīja šīs rotaslietas cietumuzrauga meitai, pievienojot arī vēstuli, kuru pat Āpsis atzina par smalkjūtīgu un sirsnīgas pateicības pilnu. Arī lokomotīves mašīnists tika tencināts un pienā­cīgi atalgots par viņa pūlēm un rūpēm. Uz Āpša bargu pieprasījumu — un ne jau bez starpgadījumiem — tika sameklēta pat baržassieva, un piesardzīgā kārtā viņai atlīdzināja zaudētā zirga vērtību, lai gan Krupis ar visām četrām ķepurojās pretī, pastāvot uz to, ka viņš bijis paša likteņa sūtīts, lai pārmācītu tādas resnas tantes ar mūsai­nām rokām — tantes, kuras nemāk pazīt īstu džentlmeni, kad tas grozās turpat viņām acu priekšā. Nepieciešamā naudas summa, patiesību sakot, nemaz nebija liela, jo čigāna samaksāto cenu vietējie nodokļu inspektori atzina par gluži pareizu.

Garo vasaras dienu novakarēs draugi reizēm aizkāpa rēnā solī uz Mūžamežu, kas tagad uzņēma viņus gluži kā piejaucēts; un patīkami bija redzēt, ar kādu cieņu un godu viņus sveicināja Mūžameža iemītnieki, kā zebiekstu mam­mas izstiepa savus knēveļus alas priekšā un, pirkstiem rādīdamas, teica:

— Skaties, bērniņ, tas, lūk, kas tur aiziet, ir diženais misters Krupis! Bet tas atkal, kas nāk aiz viņa, ir dros­mīgais Ūdensžurks, nesaudzīgs kaujinieks! Un aizmugurē soļo slavenais misters Kurmis, par kuru jums tētis tik daudzreiz ir stāstījis!

Bet tanīs reizēs, kad mazie zebiekstēni saniķojās un ne druskas vairs neklausīja, tos nodrūkstīja šādiem vār­diem: «Ja nebeigsi ņerkstēt un gražoties, atnāks briesmī­gais Pelēkais Āpsis un tevi aiznesīs!» Tā Āpsis tika paga­lam apmelots: lai gan lielais dzīvnieks tikpat kā nelikās zinis par sabiedrību, bērnus viņš tomēr mīlēja; bet biedi­nājumam tik un tā bija milzīgs spēks.

DZĪVNIEKI UN DŽENTLMEŅI

Maskavas izdevuma priekšvārdā «Vējš vītolos» novērtēts šādi: «Pat visas pasaules literatūrā nebūs daudz tādu daiļdarbu, kurus ar tikpat lielu aizrautību lasītu gan bērni (kam tie sākumā tikuši adresēti), gan pieaugušie (kam tie nepavisam nav domāti), — tādu grāmatu, kuras lasa un pārlasa visu mūžu, piemin pamatoti un bez jebkāda pamata, citē vārdu pa vārdam vai arī tikai aptu­veni, ar kuru palīdzību vecāki audzina bērnus, lai tie savukārt atkal un atkal pie viņām atgrieztos. «Vējš vītolos» ir viena no šādām ārkārtīgi retām grāmatām.»

Un turpat sniegti arī dati par Keneta Greiema mazā šedevra milzīgo popularitāti lasītājos, proti: «…līdz 1951. gadam, tas ir, četrdesmit gadus pēc nākšanas klajā, tas jau bija pieredzējis ap simt jaunu izdevumu.» Priekšvārda autore N. Demurova pa­matoti secina: «Šādas popularitātes cēloņi acīmredzot slēpjas sižeta draiskajos pavērsienos, dziļajā dabas izjūtā, kas, laikam ritot, divdesmitā gadsimta cilvēkam kļūst aizvien nostalģiskāka, un liela loma te arī atjautīgajiem, trāpīgajiem raksturojumiem, daudzajām situācijām, kas līdzīgas parodijām, vēstījuma savda­bīgajam humoram un poēzijai. Bet, iespējams, lasītāju visvairāk piesaista rakstnieka labestīgais smaids, ko jūt ik vārdā un frāzes veidojumā un kas tik ļoti vajadzīgs cilvēkiem. Lūk, tāpēc, jādomā, K. Greiema garstāsts tagad pieder lielajai literatūrai, lai cik sīks un mazs tas iesākumā licies. Pieaugušajiem domātās grāmatas bieži vien sev paņem bērni, taču ar «Vēju vītolos» noticis gluži

pretējais — tas liecina, ka Keneta Greiema garstāsts ir izcils daiļdarbs un ka tā autoram piemitis reti sastopams talants.» [3]

Kenets Greiems (1859—1932) dzimis Skotijā, Edinburgā. Bēr­nība viņam bijusi neapskaužama: māte mirst, kad zēnam tikai pieci gadi; tēvs neiztur šo traģēdiju, sāk dzert, un viņam drīz jāatstāj Anglija. Bērni paliek pie vecmāmiņas un tiek aizvesti uz Bārkšīras grāfisti Temzas krastā. Tur vecmāmiņai pieder liela māja ar daudzām piebūvēm, tur plešas nekopts dārzs un pļavas, ko ieskauj Temzas līkums. Zēns stundām ilgi klīst vienatnē, vēro­dams apkārtējo lauku un meža iemītnieku dzīvi; augu dienu viņš ir ar mieru aizvadīt pie upes. Te, upes krastā, laukos un mežā, nākamais rakstnieks smēlies galvenos iespaidus savai turpmākajai literārajai jaunradei.