Greiems Kenets - Vējš vītolos

Pēc Oksfordas Sentedvarda skolas beigšanas jauneklis vē­lētos studēt universitātē, taču vecmāmiņa negrib par to ne dzirdēt, lai gan Kenets Greiems ir pirmais skolnieks savā klasē, it īpaši stiprs klasiskajās disciplīnās. Vecmāmiņa viņam ir nolūkojusi — un pēc trīsarpus gadiem arī izgādā — vietu An­glijas Bankā, kur nākamais rakstnieks aizvada visu savu oficiālā darba mūžu.

Ar pirmo grāmatu «Pagāna piezīmes» (Pagari Papērs, 1893) K. Greiems iekaro stabilu vietu sava laika literatūrā. Nākamo divu grāmatu «Zelta laikmets» (The Golden Age, 1895) un «Sapņu die­nas» (Dream Days, 1898) varoņi ir bērni, taču vēlākais mēģinā­jums tās ilustrēt un izdot mazajiem lasītājiem cieš neveiksmi — bērni šos stāstu un tēlojumu krājumus neatzīst par saviem. Toties pieaugušie un kritika abas grāmatas uzņem ar sajūsmu. Par autoru nostiprinās uzskats, ka viņš ir smalks literāru mi­niatūru meistars, kas prot dziļi ielūkoties gan pieaugušo, gan bērnu iekšējā pasaulē.

1904. gada maijā, kad dēls Alistērs top četri gadi vecs, Kenets Greiems sāk stāstīt viņam pasaku, kurā darbojas Kurmis un

Zurks. Kad vēlāk zēnu uz dažiem mēnešiem aizved pie jūras, K- Greiems turpina šo pasaku rakstīt vēstulēs. Draugu pierunāts un pamudināts, viņš šos pierakstus papildina, noslīpē un nosūta manuskriptu uz izdevniecību.

Bet te tev nu bija! Stāsts ir tik savdabīgs, tik atšķirīgs no visas pārējās literatūras, tik neparasts savam laikam, ka manuskripts apceļo veselu virkni izdevniecību gan Lielbritā­nijā, gan viņpus okeānam Amerikas Savienotajās Valstīs un atgriežas mājās, un tikai tad kāds angļu izdevējs 1908. gadā sa­dūšojās to iespiest.

Šoreiz bērni ir sajūsmā! Bet kritika un pieaugušie pārsteigti un apmulsuši klusē. Un ne jau bez pamata. Jo «Vējš vītolos» ne­iekļaujas itin nekādos literatūras pētnieku noteiktajos ietvaros — tēlaini izsakoties, K. Greiema garstāsts nosedz visus klasifikācijas plauktiņus no viena gala līdz otram un no augšas līdz apakšai, bet iekšā nav iebāžams nevienā no tiem. Taču bērniem tas bijis nebijis, viņi daiļdarbu uztver pēc būtības; ar katru savas atsau­cīgās dvēseles šķiedru mazais lasītājs jūt un mana paveramies priekšā brīnišķīgu, nepārspējamu pasauli, kurā veikli darbojas četri sirsnīgi un jautri zēni — Kurmis, Ūdensžurks, Āpsis un Krupis. Un kāds gan tur brīnums, ka pēc dzīvesveida un uzve­dības stāsta varoņi atgādina īstus, nekļūdīgus un nelabojamus angļu džentlmeņus? Pasakās notiek ne tādas vien pārvērtības! Un, ja stāstījums ir tik ietilpīgs, frāze tik dziļa un elastīga, ka vienā un tanī pašā ainā varoņi atklājas gan kā dzīvnieki, īsti savas sugas pārstāvji, gan kā pieklājīgi, atturīgi džentlmeņi, gan arī kā neapvaldīti un neapzinīgi bērni, kas nekādi nespēj turēties pretī mirkļa izjūtām un iegribām, — tas taču labi, tā jābūt! Jo tādi ir mazā Jānīša un Pēcīša draugi, ar tādiem viņš ķīvējas un rotaļājas diendienā! Un vai tad pārvērtību, piedzīvojumu, brī­numu un noslēpumu kādreiz var būt par daudz?

Bērnam K. Greiema daiļdarbs ir tikpat kā gaiss, ko elpot, kā ūdens, ar ko slāpes remdināt. Nav vajadzīgas ne piebildes, ne paskaidrojumi — ja gaiss ir tik svaigs, ūdens tik dzidrs! Viena paša aizraujoša impulsa mudināts, Kurmis nosviež otu, pamet pusratā visus darbus un pienākumus un aizkūleņo zaļajā pasaulē, nepaguvis pat mēteli uzvilkt mugurā. Viņš satiek Ūdensžurku, abi

dzīvnieki sasveicinās, iepazīstas un tajā pašā mirklī top draugi. Kas gan var būt vēl vienkāršāk, dabiskāk! Un 2urks tūlīt atraisa laiviņu, ieceļ tanī ciemakukuļu grozu, kas pilns ar dažnedažādiem gardumiem, un — aidā! — abi zvēriņi aizbrauc pa upi zaļumos. Un tad nāk ceļojums trijatā ar Krupi viņa jaunajā, skaistajā kulbā, tad baismīgais, gandrīz traģiskais gājiens pa Mūžamežu, pasakainā tikšanās ar Pānu, un kādā no turpmākajām stāsta no­daļām — «Visi lieli ceļinieki», kura caur un cauri dvesmo jau gluži globālā ceļojumu un piedzīvojumu romantikā, — Ūdens- žurks paliek tāds kā jocīgs un gandrīz vai aizklīst uz pasaules otru malu …

Tādējādi līdz ar grāmatas pirmo lappusi esam pametuši ik­dienu un iegājuši gluži citā pasaulē, kura … brīnumainā kārtā izrādās tā pati reālā īstenība — tā pati vecā, labā Anglija ar visiem šīs zemes paradumiem, ieražām un aizspriedumiem, kā arī ģeogrāfiju, vēsturi, augu un dzīvnieku valsti, kas atveidota pre­cīzi līdz pat detaļai, — tā ir Anglija, ko mēs jau sen pazīstam. Bet paradoksi ar šādu spriedumu tikai sākas, jo tikpat pareizs un patiesībai atbilstošs būs arī gluži pretējs secinājums par «Vēju vītolos», proti: tādas pasaules, kāda dzīvo un elpo šinī grāmatā, nav nekur, tā pastāv tikai cilvēka ilgās un sapņos no bērna kājas līdz sirmam vecumam. Detaļas, faktūra — jā, tas viss ir no īstenības, no pilnīgi konkrētas zemes un tautas: kamīni, mīkstie atzveltņi, grauzdu maizes, auzu biezputra, «Vecais Bērtons»… Pat Kurmītim — gluži mazturīgam zēnam — arī tam ir lepns melna samta smokings mugurā! Mazs, bet īsts džentl­menis!

Taču raksturi, kas ir kvalitatīvi augstāka literatūras struktūr­vienība salīdzinājumā ar detaļām, faktiem un notikumiem, — tie aiziet pāri vienas nācijas robežām, iesniedzas visas zemes un cilvēces apvāršņos, ikvienam daiļdarba lasītājam liek tieši un dzīvi uzņemt sevī autora idejas, domas un centienus; un raksturu analīze savukārt dod vislabākās iespējas saprast un vērtēt lite­rāru daiļdarbu. Ņemsim kaut vai «Vēja vītolos» galveno varoni Krupi, kas ir skaists, nelabojams un nepārspējams «grūti audzi­nāmais» puika K- Greiema pasaulē, vienlaikus bezgala mīļš un pilnīgi nepanesams dzīvnieks; palaidnis, viltnieks, trakulis un

džentlmenis — viss vienā personā, raksturs ar mutu|ojošu iekšēju spēku, neizsīkstošu fantāziju un atjautību. Sajā tēlā visizteiksmī- gāk dzīvo mākslas darba dialektika, jau iepriekš minētā para­doksālā pretruna, kad harmoniski tiek savienots šķietami neiespē­jamais: lasot K. Greiema stāstu, pat bērnam nāk smiekli, pat bērns jūtas gudrāks par Krupi, morāli pārāks un augstāks par neapvaldīto, lielīgo dzīvnieku, un daiļdarbs lappusi pēc lappuses uzkrāj un vairo lasītāja cenšanos būt pārākam, gudrākam un apzinīgākam — te slēpjas stāsta audzinošais spēks, jo stiprāks un iedarbīgāks tādēļ, ka tas ir neapzināts, — bet patiesībā Krupi nevar pārspēt neviens no mums! Viņš paliek neaizsniedzams! It īpaši ar savu mutuļojošo enerģiju, ar spēju bez jebkādām mazis­kām blakusdomām atzīties paša kļūdās un trūkumos un itin ne­vienu citu tajos nevainot, tikai sevi, un līdz ar to «celties pāri sev», kā teicis Rainis, kļūt pilnīgākam. Trakulim Krupītim šīs spējas ir vairāk, nekā vajadzīgs, tādēļ viņš — vai nu tas kādam patīk, vai nepatīk — jāatzīst par ideāla nesēju K- Greiema daiļ­darbā. Mazajiem lasītājiem tas ir skaidrs pats par sevi, bērna uztverē Krupis nenoliedzami ir pats galvenais, pats stiprākais un skaistākais raksturs. Viņš nav ne pozitīvais, ne arī negatīvais, bet īstais varonis, īstais cietējs un īstais darītājs. Vinnijs Pūks paliek tālu iepakaļ, tā ir tikai lellīte ar zāģu skaidām galvā. Turpretim Krupis ir veidots no mūsu pašu (gan lielo, gan mazo!) miesas un asinīm, mūsu pašu nepiepildītajām ilgām un centieniem, mūsu nesasniegtajiem un tālab mūžam dzīvajiem mērķiem un kaislībām. Autors gan par dzejnieku dēvē 2urku, bet — paraugieties paši! — nesalīdzināmi dedzīgāks un lielāks dzejnieks ir Krupis. Viņam dziesma laužas ārā spontāni, brīžam viņš vienkārši nevar nedze- jot, tas ir gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums. Zurks sameklē atskaņas un tad rīmē; Krupis ieliek dzejolī savu sirdi un dvēseli, visu būtību.