Greiems Kenets - Vējš vītolos

Un jums, mans jaunais draugs, jums jānāk līdzi! Laiks

paiet un negriežas atpakaļ, un dienvidi arvien vēl jūs gaida! Riskējiet, paklausiet sirdsbalsij — tūlīt pat, vai arī īstais brīdis būs neatsaucami palaists garām! Aiz- cērtiet durvis aiz sevis ar blīkšķi, speriet drošu soli uz priekšu, un jūs būsiet pametis veco dzīvi un uzsācis jaunu! Pēc tam kādu dienu … pēc daudzām, nebeidza­mām jaukām dienām, ja labpatiks, varēsiet doties mājup; kad kauss būs izdzerts sauss un spēlīte nospēlēta, tad sēdiet mierīgs savas rāmās upes krastā un sildieties at­miņu saulē … Jūs bez pūlēm panāksiet mani, jo esat vēl jauns, bet mani spiež gadu nasta, solis jau gausāks. Es iešu nesteidzīgi, metīšu skatus atpakaļ un beidzot patie­šām ieraudzīšu jūs nākam priecīgu un bezbēdīgu, un dienvidi degs jums acīs!

Balss pamazām izdzisa, sarāvās kā aizlidojoša oda dzindziens un pārvērtās klusumā; Zurks palika sēžam ar stingu skatu, neredzēdams neko citu kā vien tālumā gaistošu tumšu plankumiņu uz lielceļa baltā paklāja.

Kā apmāts viņš uzslējās kājās un sāka rūpīgi, bez steigas kravāt grozu. Kā apmāts dzīvnieks pārgāja mā­jās, savāca dažas visnepieciešamākās mantas, arī sev īpaši dārgas un mīļas lietiņas, un salika tās visas mugur­somā; viņš darbojās rāmā nosvērtībā, gluži kā mēnessēr­dzīgs kustēdamies pa istabu un pavērtu muti visulaik ieklausīdamies klusumā. Viņš uzmeta mugursomu plecos, rūpīgi izvēlējās resnu ceļagājēja spieķi un bez mazākās steigas, bet arī nevilcinoties kāpa pār istabas slieksni… un tobrīd ārdurvīs parādījās Kurmis.

— Ei, Zurciņ, kur tad tu? — galīgi pārsteigts viņš iesaucās, nogrābdams draugu pie rokas.

— Uz siltām zemēm — tāpat kā citi… — Zurks monotoni kā miegā nodudināja, nemaz nepaskatījies uz Kurmi. — Pirmāk uz piekrasti, tad kuģī un uz tāljūru zemēm — tāds ir mans aicinājums!

Viņš apņēmīgi spiedās uz priekšu, vēl tāpat bez stei­gas, taču ar stūrgalvīgu mērķtiecību, bet Kurmis, sabijies ne pa jokam, aizstājās ceļā, cieši ielūkodamies gājējam

sejā: Zurkam bija stiklainas, sastingušas, pelēcīgi raibas acis; nē, nē, tās nebija vairs viņa vecā drauga, bet gluži cita dzīvnieka acis! Sagrābis Žurku ap vidu, Kurmis iegrūda viņu iekšā, nogāza gar zemi un turēja ciet.

Kādu brīdi Zurks izmisīgi cīnījās, tad piepeši spēki viņu pameta, dzīvnieks palika guļam pievērtiem plak­stiem, šļaugans un nevarīgs, trīcēdams kā drudzī. Drīz pēc tam Kurmis palīdzēja viņam uzcelties no grīdas un apsēdināja krēslā; Zurks sēdēja sadudzis, sevī ierāvies, trīcēdams pie visām miesām un ik brīdi saraudamies sausu, nevaldāmu šņukstu konvulsijās. Kurmis aizbultēja durvis, iemeta mugursomu skapī un apsēdās pie galda blakus draugam, gaidīdams, kad mitēsies dīvainā lēkme. Zurks pamazām iegrima palsā nomiedzī, no kura iztrūkās pa brīdim, bērdams juceklīgas frāzes par kaut kādām tra­kām, Kurmim nesaprotamām tālām un svešām lietām; tad murgošana noklusdama pārtapa dziļā miegā.

Pagalam nobažījies, Kurmis atstāja uz laiciņu draugu vienu un piekopa mājas soli. Kad viņš atgriezās viesis­tabā, metās jau krēsla; Zurks bija turpat atzveltnī, gan pamodies, bet gurdens, nomākts un kluss. Kurmis uzmeta viņam ašu skatu un, sev par prieku, pamanīja, ka acis zvēriņam atkal ir skaidras, tumši brūnas kā agrāk; tad viņš apsēdās un centās draugu uzmundrināt, palīdzēt atcerēties, kas īsti noticis.

Ūdensžurks, nabags, raudzīja izskaidrot visu pēc kār­tas, cik nu spēja; bet kā viņš varēja ietvert aukstos vār­dos to, kas lielākoties bija iztēles virmojums? Kā atsaukt, kā darīt otram saprotamas neatvairāmās dienvidjūru šal­kas, kuras skanēja ausīs, kā pārstāstot atdzīvināt burvju spēku, kas pulsēja Kuģužurka atmiņu ainās, kuru bija vai simtiem? Šobrīd, kad burvība bija zudusi un valdzinājums pagājībā grimis, pat pašam nācās grūti aptvert to, kas nupat pirms dažām stundām bija licies tik īsts un skaidrs, un nepārprotams. Jā, nav nekāds brīnums, ka Kurmim neradās necik skaidrs priekšstats par drauga šīsdienas pārdzīvojumiem. Viņam bija skaidrs vienīgi tas, ka prāta

aptumsums, iedomu lēkme nu jau pāri, draugs no jauna atgriezies pie sajēgas, tikai pārdzīvotais viņu vēl nospiež un moka. Tomēr uz laiku Zurks likās zaudējis jebkādu inte­resi par visu, ar ko parasti nodar­bojās, tāpat vairs negribēja omu- _ . līgi spriest par dienām un darbiem, kas neatvairāmi tuvojās līdz ar gadalaiku maiņu.

Šķietami vienaldzīgi Kurmis vairākiem lāgiem grieza valodas uz ražas novākšanu, ieminēdamies par pilnām orēm un vezumu vilcējiem zirgiem, par kaudzēm, kas aug arvien augstākas, un par milzīgu mēness ripu, kura mir­dzēdama paceļas pāri nokoptiem laukiem ar labības sta­tiņiem. Viņš stāstīja par āboliem, kas sārtojas no visām pusēm, par brūniem riekstiem, konservējamiem augļiem un saldu vīnu raudzēšanu, tā pamazām aizrunādamies līdz ziemas vidum — jautrai dzīvei omulīgās mītnēs —, pāriedams jau uz tīri poētiskiem toņiem.

Reizi pa reizei arī Zurks nu pacēla galvu, apsēdās taisnāk un iemeta starpā pa vārdam. Blāvās acis zvēri­ņam iedzirkstījās, viņš vairs nebija tikai klausītājs vien.

Vienā no tādām reizēm Kurmis smalkjūtīgi izslīdēja no istabas, atgriezās ar zīmuli un dažām baltām lapām, kuras piebīdīja draugam pie elkoņa.

— Tu tik sen neesi sacerējis nevienu dzejoli, — viņš teica. — Varbūt šovakar pamēģini, nevis… nevis kūko visu laiku kā … Manliekas, tu justos daudz labāk, ja uz­mestu šo to uz papīra, lai arī tie būtu tikai tādi pantiņi vien.

Zurks gurdeni atstūma papīru sānis, taču Kurmis iz­mantoja izdevību un pazuda no viesistabas, un, kad pēc laiciņa viņš palūkojās pa durvju šķirbu, draugs bija pil­nīgi iegrimis dzejošanā, akls un kurls pret apkārtējo pa­sauli; viņš pasūkāja zīmuļa galu un rakstīja, pasūkāja un rakstīja; tiesa gan, mazāk rakstīja, vairāk sūkāja zīmuli, tomēr Kurmis stipri pie sevis nopriecājās, ka atve­seļošanās vismaz ir sākusies.

Izeja no koka dobuma bija uz austrumu pusi, un Kru­pis pamodās agrā rīta stundā — gan spožās saules dēļ, kura spīdēja taisni virsū, gan tāpēc, ka bija gaužām nosaluši kāju pirksti, un šo pirkstu dēļ viņš redzēja sapni: it kā būtu mājās, savā skaistajā guļamistabā ar Tjūdoru stila logu, un gulētu gultā, bet ārā salta ziemas nakts, un gultas veļa, piecēlusies no savas vietas, šķendēdamās un protestēdama, ka nevarot vairs ilgāk izturēt tādu auk­stumu, aizskrien lejā pa kāpnēm uz virtuvi, lai sasildītos pie pavarda liesmām, un viņš basām kājām rikšo tai nopakaļis pa jūdzēm garu, ledus gabaliem izklātu kori­doru, lūgdamies, pierunādams segas un palagus, lai taču nāk pie prāta … Dzīvnieks droši vien būtu uzmodies vēl daudz agrāk, ja iepriekš vairākas nedēļas nebūtu gulējis salmu cisās uz akmens klona un gluži aizmirsis segu mīlīgos pieskārienus, kad ietinies tajās līdz ausīm.

Uztrūcies sēdus, Krupis vispirmāk izberzēja acis, tad satrina smeldzošos kāju pirkstus; viņš nespēja uzreiz aptvert, kur atrodas — ne sīkā, aizrestotā lodziņa, ne mūra sienu … tad, sirdij salecoties, dzīvnieks atcerējās itin visu: kā bija izkļuvis no cietuma, kā bēdzis, kā viņam bija dzinušies pakaļ, un beidzot iešāvās prātā pats svarī­gākais un galvenais — ka viņš ir brīvībā!

Brīvība! Sis vārds un šī doma vien bija vairāk vērti nekā piecdesmit siltas segas! Karsts vilnis pārskrēja au­gumu no galvas līdz kājām, iedomājoties jauko ārpasauli, kas, nepacietībā degdama, gaida viņa svinīgo parādīša­nos, gatava pakalpot, izpatikt, palīdzēt un būt Krupja sabiedrībā tāpat kā tais labajos laikos, kad liktenīgā nelaime vēl nebija nākusi pār viņa galvu. Dzīvnieks nopu­rinājās, ar pirkstiem izķemmēja no matiem sausās lapas, sakārtoja apģērbu un stalti izgāja tīkamajā rīta saulē — nosalis, bet pašapzinīgs, izsalcis, bet cerību pilnu sirdi; vakarvakara baigā briesmu sajūta pēc miega un atpūtas spožajos, siltajos saules staros izgaisa kā nebijusi.