Greiems Kenets - Vējš vītolos

Pēc tik daudzu nedēļu ilgas uzturēšanās ieslodzījumā mežs likās naidīgs un svešs, it kā patiesi būtu gatavs izspēlēt ar viņu ļaunus jokus. Vakarlēpju sausā parkšķi- nāšana tā vien lika domāt, ka biezoknis ir pilns ar cietum-

sargiem un tie okšķerēdami saslēdzas viņam apkārt. Kāda pūce bez skaņas metās lejup, pāršāvās pāri, ar spārnu aizķerdama Krupja plecu, un dzīvnieks salēcās šausmās: likās, viņu tver kāda roka! — tad pūce nozuda tumsā kā naktstauriņš, nosmiedamās zemā rīkles balsī: — Ho-o, ho-o, ho-o! — «Cik prastas izdarības!» Krupis no­domāja. Un vēl viņš satika dižmanīgu lapsu tēvaini; tas apstājās, nicīgi nopētīja viņu no augšas un izmeta:

— Ohei, veļastantiņ! Šonedēļ trūkst puspāris zeķu un spilvendrāna! Skaties, lai tas nekad vairs neatkārtotos! — Un lepni aizlīgojās garām, smalko degunu šņaukādams. Krupis paskatījās apkārt, vai neredzēs kaut kur akmeni, ar ko mest viņam, bet akmens neatradās, un tas skumdi­nāja dzīvnieku vairāk par visu. Galu galā viņš, izbadējies un pārguris, sameklēja pajumti kādā izdubuša koka stum­brā, kur no zariņiem un pērnajām lapām uztaisīja sev guļasvietu, cik nu vien ērtu varēja, un saldi nošņācās līdz pat rītam.

Ūdensžurks juta savādu nemieru, bet nezināja īsti pasacīt, no kā tas ceļas. Vasara, pēc visa spriežot, dva­šoja vēl pilnā sparā, un, lai arī druvās un tīrumos zaļumu izdzēsa zeltaini toņi, pīlādži jau pietvīka ugunīgi un birzīs cirtās brūngandzeltaini lāsojumi, gaisma un siltums, un krāsas aizvien vēl staroja nenomākti, bez gadalaiku aizie­šanas saltās priekšnojautas. Bet izdzisis bija dārzu un dzīv­žogu pastāvīgais dziesmu koris, tikai dažas nenogurdinā­mas balsis noturēja pa reizei vēl vakara lūgšanu, un sarkanrīklīte atkal vēstīja skumjas; gaisā strāvoja gada­laiku maiņa un aiziešana. Dzeguze, zināms, sen vairs ne­kūkoja, un citi spārnotie lidoņi, mēnešiem ilgi mājojuši lauku ainavā kā tai piederīgi, tās mazā tauta, — arī tie bija nozuduši, un palicēju rindas šķita sarūkam ar katru mīļu dienu. Ūdensžurks, spārnoto lidoņu pastāvīgs vērotājs,

nu redzēja, ka lidošana jo dienas jo vairāk vēršas uz dien­vidu pusi; pat naktīs, atlaidies savā gultā, viņš juta, kā augstu pār galvu debesīs kuļas un vicinās nepacietīgi spārni, paklausot mūžīgajam aicinājumam.

Tāpat kā citām viesnīcām, arī lielajai dabas viesnīcai ir savs darbības un savs klusuma laiks. Kad iemītnieki cits pakaļ citam sāk pakot mantas, maksāt rēķinus un pazust un pie plašā kopgalda katrā ēdienreizē paliek vai­rāk un vairāk tukšu vietu, kad aizslēdz istabas, novāc grīdsegas, atlaiž viesmīļus, tie dzīvotāji, kas paliek tepat līdz nākamās sezonas atklāšanai, nevar nejusties mazliet sāpināti, redzēdami vieglprātīgo aizlaišanos un atvadas, klausīdamies dedzīgās runas par turpmākiem plāniem un ceļiem, un jauniem mājokļiem, pārdzīvodami draudzības saišu izirumu; tu, mājās palicējs, tad kļūsti nospiests un saīdzis, nekur vairs nevari atrast sev miera. Kālab šīs mūžīgās pārmaiņu alkas? Kādēļ nevar mierā un priekā dzīvot tepat, lūk, tā kā mēs? Jūs nemaz nepazīstat dabas viesnīcu klusajā gadskārtā, nezināt, cik jautri mēs savā vidū pavadām laiku — mēs, brašie zēni, kas paliekam te visu apaļu un aizraujošu gadu! Tas, bez šaubām, ir tais­nība, aizgājēji allažiņ atsaka, mēs jūs pat apskaužam un … citugad varbūt… jā, bet tagad mums jāiet… au­tobuss jau pie durvīm, tas brīdis ir klāt! … Un tā viņi aizlaižas, pamāj mums smaidīdami un nozūd, un tas mūs aizskar un sāpina. Zurks bija patstāvīgs, raksturā notu­rīgs zvēriņš, cieši saistīts ar šo zemi, un — lai jau tie citi skrien! — viņš palika; tomēr dzīvnieks nevarēja ne­manīt, kas strāvo gaisos, nevarēja nejust rudens elpu.

Grūti bija pieķerties pie kaut kā nopietnāka, kad sākās šis aizlidu laiks. Pagriezis muguru upei, kur meldri smuidri un cieši cits pie cita stāvēja rāmajā, seklajā straumē, Zurks aizklīda tālāk pa laukiem, šķērsoja ganību pļavas ar noputējušu, sausu zāli un ienira viļņainā, sanošā, dzel- tainā kviešu druvas jūrā, kas visa čaloja mierinošiem, glāstošiem čukstiem. Viņam bieži tikās šeit atnākt un staigāt pa labības mežu, starp stingrajiem, cietajiem

kviešu stumbriem, kuri paši savas debesis turēja sev augstu pār galvu — zeltainas debesis, kas bez apstājas dejoja, vizēja, paklusām runādamās, ar vilni paklanīda­mās garām skrejošam vējam un atvilnī izsliedamās un priecīgi nosmiedamās. Te Zurkam bija arī daudz mazu draugu, vesela sabiedrība, kas vadīja čaklu un darbīgu dzīvi, tomēr allaž prata atlicināt brīdi, lai patriektos un pārmītu jaunākās ziņas ar ciemiņu. Taču šodien lauka peles un stiebru peles, lai gan visai pieklājīgas, šķita pa­galam aizņemtas. Vienas sirdīgi vagoja alas un tuneļus, citas, salasījušās pulciņos, pētīja mazu dzīvoklīšu plānus un rasējumus, kur bija sacīts, ka istabas ir patīkamas, ērtas un izdevīgas — tuvu klētīm un pagrabiem. Vienas stiepa laukā apputējušus koferus un veļas grozus, citas rādījās līdz ausīm iegrimušas savu mantiņu saiņošanā; visapkārt kaudzītēs un kūlīšos stāvēja nokrauti kvieši, auzas, mieži, dižskābaržu augļi un rieksti, viss sagata­vots promvešanai.

— Ehei, veco zēn Zurciņ! — peles iesaucās vienā mutē, tikko pamanījušas ciemiņu. — Nāc talkā, kaimiņ, neslaisties apkārt bez darba!

— Ko tad jūs te esat sagudrojušas? — Ūdensžurks bargi noprasīja. — Labi zināt, nav vēl īstais laiks domāt par ziemas mājām, ne tuvu nav!

— Jā, jā, to mēs zinām gan, — kāda pele ņēmās kau­nīgi skaidrot, — bet labāk jau vienmēr laikus, vai ne? Mēs esam spiestas ķert savas mēbeles, koferus, pārtikas saiņus un laisties projām no šejienes,

iekams tās briesmīgās pļaujmašīnas sāk tarkšķēdamas braukāt pa tīru­miem; un vēl kas — vai tad nezināms, glaunākos dzīvokļus tagad izķer viens divi, ja laikus nepamanīsies, var iz­nākt, ka jālien būs vai pažobelē; un cik pulka ņemšanās, kamēr tiek iekšā! Jā, jā, tā paagrāk ir, nu, protams, bet mēs nupat vēl tikai sākam.

— Pie velna visu sākšanu! — Zurks atvēcinājās. — Tik brīnišķīga diena! Nāc, pelēn, pavizināsimies ar laiviņu! Vai varbūt pastaigāsimies gar dzīvžogiem, sarī­kosim pikniku mežā, nu, kaut ko tādu!

— Liels paldies, bet šodien gan laikam nevarēšu! — Pelēns bija briesmīgi nevaļīgs. — Varbūt citreizīt.. . kad mums būs vairāk laika …

Zurks aizvainots nošņācās un griezās uz iešanu, bet kāja aizķērās aiz cepuru kārbas, viņš paklupa un nikni šķendējās.

— Uzmanīgākam jābūt! — kāda cita pele dzedri aiz­rādīja. — Skaties, kur liec kāju, tad nekritīsi un nesasi- tīsies! Nekāp uz ceļasomas, Zurk! Būtu labāk tepat kaut kur apsēdies, pēc kādas stundiņas vai divām mēs būsim brīvas, tad mēs varētu tev piebiedroties.

— Nekad jūs nebūsiet brīvas, tikai tā runājat, līdz ziemassvētkiem arī ne, es jau to zinu! — Zurks noskaities atcirta un metās projām no kviešu tīruma.

Gluži nomākts viņš atgriezās pie upes — pie savas uzticamās, rāmi plūstošās, vecās, labās upes, kura nekad nelaidās projām, nepārcēlās uz ziemas mitekļiem un kuras krastos varēja dzīvot visu cauru gadu.

Upmalas kārklos, kas ieskāva ūdens spoguli, Zurks pamanīja uz zariņa bezdelīgu. Mirkli vēlāk tai piebiedro­jās otra, treša, un putnusieviņas, nemierīgi grozīdamās uz zara, klusinātās balsīsnopietni sarunājās.