Greiems Kenets - Vējš vītolos

Kad pēc dažām stundām meitene atgriezās, nesdama paplāti ar garojošu smaržīgas tējas krūzi un pilnu šķīvi ar gluži karstām, sviestu pārziestām grauzdiņmaizītēm, un lielas, zeltainas sviesta piles rietēja no čaganajām šķēlēm kā medus no šūnu kārēm — šo gardumu smarža sāka burtiski sarunāties ar Krupi un turklāt ne jau svešā mēlē: tā stāstīja par siltām virtuvēm, par brokastīm gaišos,

saltos rītos un par mīkstiem atzveltņiem viesistabā pie uguns ziemas vakaros, kad atkal kāds pārgājiens ir bei­dzies un šļūkātās ieautās kājas atpūšas uz kamīna res­tēm; par paēdušiem kaķiem, kas dzirnas maļ, un par kanā­rijputniņu miegaino čivināšanu. Krupis uzslēja ķermeņa augšdaļu no grīdas, noslaucīja asaras, iemalkoja tēju un piekoda klāt maizītes, un drīz vien sāka labprāt stāstīt par sevi, par māju, kas viņam pieder, par saviem darbiem un par to, cik viņš svarīga persona un cik visi draugi par viņu augstās domās.

Cietumuzrauga meita, redzēdama, ka šāda saruna spirdzina dzīvnieku tāpat kā tēja — un patiesi tā bija —, mudināja stāstīt vien tālāk.

— Par Krupjapili es gribētu kaut ko dzirdēt, — mei­tene sacīja, — Krupjapils … tas skan tik brīnišķīgi!

— Krupjapils, — dzīvnieciņš lepni iesāka, — ir īstena mūslaiku džentlmeņa rezidence, izcili unikāla; daļēji tā saglabājusi savas rašanās laika — četrpadsmitā gad­simta — arhitektūras vaibstus, taču ir apgādāta ar visām modernajām ērtībām. Visjaukākie luksusa sanitārie mez­gli. Piecu minūšu gājiens līdz baznīcai, pasta kantorim, golfa laukumam. Tā piemērota arī.. .

— Ak tu dieniņ! — meitene smējās. — Es tak netai­sos pirkt to māju! Pastāsti kaut ko īstu par savu Krupja­pili! Bet, pag, vispirms es atnesīšu vēl tēju un grauzdiņ- maizes.

Meitene aizsteidzās un tūlīt atgriezās, stiepdama atkal pilnu paplāti, un Krupis, kāri mīcīdams iekšā mai­zītes, pilnīgi atguvis parasto labsajūtu, stāstīja viņai par laivu šķūni, zivju dīķi, sakņu dārzu vecās mūra sētas iežogā, par cūkkūti un zirgu staļļiem, baložu būriem, vistu kūti, govīm un veļasmāju; par trauku skapjiem un kumo­dēm, un veļas ruļļiem (par tiem meitenei sevišķi patika klausīties), par banketu zāli un par to, kādi jautri brīži tur aizvadīti, kad sanākuši citi dzīvnieki un sasēdušies ap galdu un Krupis bijis īsta sabiedrības dvēsele — viņš dziedājis, stāstījis anekdotes, un visi priecājušies uz ne­

bēdu. Tad meitene vēlējās kaut ko vairāk dzirdēt par viņa draugiem un ar milzīgu interesi klausījās Krupja stāstī­jumu par tiem — kā tie dzīvo, kā pavada brīvo laiku. Cie- tumuzrauga meita, zināms, noklusēja, ka dzīvnieki viņai patīk piejaucēti, tādi kā klēpja sunīši, jo labi manīja, ka Krupis tad justos briesmīgi apvainots. Kad pirms aizie­šanas viņa piepildīja ieslodzītā krūzi ar svaigu ūdeni, uzčubināja salmu cisas un pateica labunakti, Krupis bija gandrīz vai tikpat jautrs un pašapmierināts kā agrākos laikos. Viņš nodungoja pāris dziesmiņu no tām, ar kurām parasti uzstājās saviesīgās pusdienās, tad ierušinājās salmos un brīnišķīgi izgulējās, sapņodams visjaukākos sapņus.

Vienmuļajām dienām ritot, viņi pēc tam vēl daudzreiz iegrima interesantās sarunās, un cietumuzrauga meitai gauži sāka sāpēt sirds par Krupja likteni; meitene domāja, ka tas ir liels kauns — turēt ieslodzījumā nabaga dzīvnieciņu, kā viņai šķita, par gluži smieklīgiem nodarījumiem. Krupis, zināms, savā uzpūtībā iztēlojās, ka meitenes interese rodas no dziļākām maiguma jūtām, un mazliet nožēloja, ka viņu sabiedriskais stāvoklis tik loti atšķiras, jo tā bija mīlīga meiča un acīmredzot iegrā- busies viņā līdz ausīm.

Kādurīt meitene šķita pavisam domīga, atbildēja, kā pagadās, un neizrādīja pienācīgo interesi par Krupja gudrajiem teicieniem un dzirkstošajām asprātībām.

— Krupīt. .. tagad paklausies, lūdzams! — viņa pēc brītiņa sacīja. — Man ir tante, veļassieva …

— Tas nekas, — Krupis žēlsirdīgi un laipni atsau­cās, — nedomā vairs par to, nevajag! Man ir vairākas tantes, kurām vajadzētu būt veļassievām.

— Apklusti kaut uz mirkli, tu Krupi tāds! — meitene iesaucās. -— Tu pārāk daudz runā, tas ir tavs lielākais trūkums. Es cenšos kaut ko izdomāt, bet tu man jauc galvu . . . Man ir tante, veļassieva; kā jau teicu, viņa visiem ieslodzītajiem šinī cietumā mazgā veļu .. . mēs cenšamies, saproti, paturēt savā ģimenē ikvienu darbu,

kur atlec kāda drusciņa naudas. Tante savāc veļu pirm­dienās rīta pusē un izmazgāto atnes piektdienās pieva­karē. Tā, šodien ir ceturtdiena. Redzi, kas man ienāca prātā: tu esi bagāts . .. vismaz pats man visu laiku tā stāsti … un viņa ir gluži nabaga. Dažas sterliņu mārci­ņas tev būtu tīrais nieks, toties tantei — milzīgs iegu­vums. Tā, redz, ja viņu, kā pieklājas, sagatavotu, uz­pirktu — tas, manuprāt, ir zvērīgāks, īsti dzīvniecisks vārds —, jūs varētu salīgt, ka viņa atdod tev savu kleitu, aubi un citas drēbes, un tad tu tiktu ārā no cietokšņa kā veļassieva. Tu esi ļoti līdzīgs manai tantei visādā ziņā .. . sevišķi jau pēc auguma.

— Neesmu vis! — Krupis aizvainots iekliedzās. — Man ir ļoti izskatīgs augums… kā krupim!

— Un krustmātei arī, — meitene atkliedza pretī, — kā veļassievai! Ak tu pretīgais, iedomīgais, nepateicīgais dzīvniek! Un man vēl bija žēl tevis, gribēju tev palīdzēt!

— Jā, jā, tā jau ir, liels paldies, no visas sirds! — Krupis steidzīgi atsaucās. — Bet redzi, kas tad iznāk: vai tu patiešām domā, ka misters Krupis no Krupjapils ies vazāties apkārt pa pasauli, pārģērbies kā veļassieva?

— Tad vari tupēt cietumā kā Krupis! — sašutusi at­kliedza uzrauga meita. — Nūja, tu jau gribētu aizbraukt no šejienes četrjūgā!

Kā daždien godprātīgs dzīvnieks Krupis vienmēr bija gatavs atzīt savas kļūdas.

— Tu esi jauka, laba un gudra meitene, — viņš teica, — un es nudien esmu uzpūtīgs, iedomīgs krupis! Iepazīstini, lūdzu, mani ar savu lielisko tanti, esi tik laipna, un es nešaubos, ka mēs ar šo cienījamo lēdiju panāksim vienošanos, kas apmierinātu abas puses.

Nākamās dienas pievakarē cietumuzrauga meita ieveda Krupja kamerā savu tanti ar dvielī iesietu veļas sainīti pie rokas. Vecā lēdija jau iepriekš bija sagatavota uz šādu tikšanos un, pamanījusi uz galda zeltaini spīdam vairākas sterliņu mārciņu monētas, ko Krupis ar gudru ziņu tur bija nolicis, piekrita visam bez liekām runām.

Par savu naudu dzīvnieks pretī dabūja raibu katūna kleitu, priekšautu, plecu lakatu un apvalkātu melnu au- bīti; vecā dāma no savas puses tik vien pieprasīja, lai viņu sasien, iebāž mutē vīkšķi un pamet kameras kaktā. Ar tādu ne visai ticamu viltību, ko tante vēl izpušķotu ar pašizdomātu briesmu stāstu, viņa cerēja, par spīti visām aizdomām, saglabāt sev darbavietu.

Krupi tāds ierosinājums gluži sajūsmināja. Tas deva iespēju aizbēgt no cietuma smalkā stilā — par viņu pa- klīstu valodas kā par pārgalvīgu un bīstamu zēnu —, tālab dzīvnieks ar skubu palīdzēja meitenei sasiet tanti, lai tā jo pārliecinošāk izskatītos pēc upura, kas nav spējis pretoties pārspēkam.

— Un tagad, Krupīt, tava kārta, — meitene sacīja. — Met nost svārkus un vesti, tu jau tā esi krietns res­nulis.

Smiedamās viņa ieģērba un iekņopēja dzīvnieku rai­bajā katūna kleitā, uzmeta plecos lakatu, pārkrustoja un sasēja to kā veļassievai un sasēja pušķī zem zoda vecās aubes lentītes.