Greiems Kenets - Vējš vītolos

Gluži lēnām, bet nešauboties un nevilcinoties, svinīgu gaidu varā dzīvnieki izīrās caur mutuļojošo ūdens joslu un piejstāja puķēm nosētajā saliņas krastā. Klusēdami viņi izkāpa malā un, brizdami pa ziedošo, smaržu pilno zāli, spraukdamies caur biežņu, devās uz saliņas lēzeno augšu, līdz negaidot iznāca mazā, kā pasaka zaļā pļa­viņā, ko ieskāva pašas dabas dēstīti augļu koki — mež­ābeles, savvaļas ķirši un dzeloņplūmes.

— Te mana sapņu dziesma mīt, šī ir tā vieta, ko mūzika man pauda … — Zurks čukstēja gluži kā transā. — Vienīgi šeit, šinī svētītā vietā … ja vispār kaut kur, tad šeit visdrošāk mēs sastapsim Viņu!

Tad Kurmis piepeši juta, ka liela svētbijība nolaižas pār viņu, miesas pielīst ar smagumu, galva noslīgst lejup un kājas šķiet ieaugam zemē. Tās nebūt nebija bailes no Pāna [2] — patiešām, viņš jutās neizsakāmi mierīgs un aplaimots —, tā bija pielūgsme, kas viņu sasaistīja un turēja ciet: neko neredzēdams, dzīvnieks tomēr zināja — tas var nozīmēt tikai vienu: kāda dižena atklāsme ir tepat gluži blakus. Ar pūlēm Kurmis pavērsās pret draugu un skatīja viņu sev līdzās padevīgas bijības pārņemtu, pie visām miesām trīcošu. Un vēl aizvien valdīja pilnīgs klu­sums, lai gan visapkārt koku zaros tupēja simtiem putnu un arvien gaišāka un gaišāka plauka rītausma.

Varbūt viņš tā arī neuzdrīkstētos pacelt acis, ja vien, stabules dziesmai apklustot, tās aicinājums nebūtu pali­cis tikpat varens un pavēlošs. Arī tad, ja pati Nāve gai­dītu viņu ar paceltu izkapti, dzīvnieks tomēr klausītu aici­nājumam un pavērstu savu mirstīgo skatu uz lietām, kam patiesībā ir jāpaliek apslēptām. Drebēdams viņš paklau­sīja un cēla savu noliekto galvu; un tad — nesaudzīgi,

nepielūdzami dzidrajā rītausmas gaisā, kad visa daba mazgājās pāri plūstošā krāsu skaidrībā un, elpu aizturē­jusi, gaidīja brīnuma parādīšanos, — zvēriņš tieši acīs ielūkojās savam draugam un palīgam, skatīja pār pieri atpakaļ izliekto ragu rokus,kas blāvi spīdēja dienas svī­dumā, redzēja vīrišķīgo, līko degunu un labsirdīgās acis, kas raudzījās viņam pretī, kamēr bārdainās mutes kaktiņi savilkās smaidā; redzēja stiegrainās, muskuļotās rokas, paceltas pret platajām krūtīm, un slaidos, lokanos pirk­stus — tie turēja Pāna stabules, kas tikko bija atņemtas no pavērtajām lūpām; redzēja spēcīgos, spalvainos stil­bus, kas majestātiskā mierā atpūtās zālē; un visbeidzot viņš pamanīja pie Pāna kājām saritinājušos bezgala mierā un labsajūtā šņākuļojošu mazu resnulīti — Ūdra bērnu. Vienā pašā satrauktā bezelpas mirklī zvēriņš visu to ieraudzīja rītausmas blāzmā jo skaidri, un, kamēr viņš raudzījās, tikmēr dzīvoja, un, kamēr viņš dzīvoja, tikmēr brīnījās.

— Žurciņ, — viņš iečukstējās drebēdams, atguvis elpu, — vai tev nav bailes?

— Bailes? — Zurks nomurmināja, un neizteicama mīlestība mirdzēja viņa acīs. — Bailes! No viņa! Ak, ne­mūžam, nemūžam! Vien tagad … tagad … Ai, Kurmīt, nu man ir bailes!

Tad abi zvēriņi, nometušies pie zemes, pielūgsmē no­lieca galvu.

Pēkšņs un varens, liels zeltā kvēlojošs saules gredzens izsprāga pār apvāršņa malu dzīvniekiem taisni pretī, un pirmie staru kūļi, šaudamies pāri līdzenajām klānu pļa­vām, iecirtās tieši acīs un pielēja tās ar žilbu gaismu. Kad dzīvnieki atguva redzesspēju, parādība bija zudusi un gaiss vai pušu plīsa no putnu dziesmām, ar kurām tie sveica rītausmu.

Kad dziļā izmisumā viņi tukšām acīm pavērās apkārt un sāka pamazām atskārst, ko bija redzējuši un zaudē­juši, draiskulīgs vējiņš, palēkdamies vien atskrējis pa ūdens virsu, sadrebināja apšu lapas, pakratīja rasotās

rozes un viegli, glāstoši iepūta viņiem sejā, un līdz ar šo maigo pieskārienu pār zvēriņiem nāca acumirklīga aiz­mirstība. Jo tā ir visupēdējā, cēlākā balva, ko labestīgais pusdievs allaž sūta tiem, kuriem ir parādījies par pestī­šanu, — pilnīgas aizmiršanas balva. Lai nepaliek un nevairojas plosīgas atmiņas un lai neaizklāj priecas un līksmības sauli, un spocīgi atceru tēli lai nedara drūmu pēcāko dzīvi mazajām radībām, kurām viņš līdzējis pār­varēt grūtas dienas, un lai dzīvnieciņi atkal ir tikpat jautri un laimīgi kā agrāk.

Kurmis izberzēja acis un paskatījās uz Žurku; draugs apmulsis vērās apkārt.

— Piedod, lūdzu, bet ko tu sacīji, Zurciņ? — viņš jau­tāja.

— Man liekas, — Zurks lēni vilka, — es tikai pie­bildu, ka šī ir īstā vieta un, ja vispār mēs viņu atradīsim, tad tikai šeit. Un raugi! Redz, kur viņš ir, mazais brašu­lis! — Un, priekā iekliedzies, viņš metās pie miegainā Portlija.

Bet Kurmis vēl palika, domās iegrimis, brīdi stāvam. Kā pēkšņi iztraucēts no brīnišķa sapņa un cenzdamies to vēl atsaukt, bet nespēdams saglabāt vairs neko, tikai neskaidru skaistuma nojautu, daiļuma smeldzi! Līdz arī tā zūd un izgaist un sapņotājs ar sūrstošu dvēseli pado­das bargajai, aukstajai atmodas tiesai. Tā Kurmis, brī­tiņu kāvies ar atmiņām, skumji papurināja galvu un sekoja Zurkam.

Portlijs pamodās ar līksmu iespiedzienu un priecīgs viļņaini locīja muguru, redzēdams tēva draugus, kuri beidzamajā laikā ar viņu tik bieži bija spēlējušies. Mirkli vēlāk tomēr acis mazajam apdzisa, un, žēli smilkstēdams, viņš metās skriet un meklēt kaut ko riņķu riņķiem visap­kārt. Gluži kā bērns, kas, laimīgs mierīgi aizmidzis auk­lītes rokās un piepeši uzmodies viens svešā vietā, skrien pa visiem kaktiem, telpām un gaiteņiem, sirdij vai lūstot aiz izmisuma, — tā Portlijs nepagurdams rikšoja tik un skrēja, pārmeklēdams saliņu no viena gala līdz otram, kamēr beigās viņu pārmāca melna bezcerība, zvēriņš ap­stājās un sabruka plosīgās raudās.

Kurmis piesteidzās mazo mierināt, bet Zurks ar sku­mīgu, ilgu pilnu skatu kavējās pie zīmīgām nagu pēdām, kas bija dziļi iespiedušās zālainajā velēnā.

— Kāds liels . .. dzīvnieks … te bijis, — viņš lēnīgs, domās iegrimis, nomurmināja un gudroja un gudroja, un viņa prāts dīvaini malās pa apli.

— Nāc, Zurk, iesim! — Kurmis sauca. — Padomā par nabaga Ūdru, kas tup un gaida pie sēkļa!

Portliju drīz vien izdevās apklusināt, solot jauku brau­cienu īstā, paša mistera Ūdensžurka laivā, un abi lielie

dzīvnieki aizveda mazuli uz krast­malu, apsēdināja drošā vietā lai­vas dibenā, kur paši viņu varēja uzmanīt, un īrās prom pa atteku. Saule jau bija gabalā un krietni karsēja, putni vīteroja kā aprei­buši, un attekas krastos puķes smaidīja viņiem un māja ar galvu, tomēr, kā dzīvnieki nodomāja, tām vairs nebija tik bagātu smaržu, tik sulīgu, košu krāsu, kādas viņi likās kaut kur tepat vēl nesen redzējuši; bet kur? — viņi brīnījās …

Sasnieguši galveno teci, zvēriņi pagrieza laivu pret straumi un īrās uz sēkli, kur draugs, viņi zināja, acu neaizvēris, tup savā vientulīgajā sardzē. Kad pazīstamā vieta vairs nebija tālu, Kurmis pagrieza laivu malā un viņi izcēla mazo Portliju krastā, nolika uz strūdzinieku takas, uzplikšķināja tam pa kumbru un lika iet taisni uz priekšu, tad paši atgrūdās upes vidū. No turienes abi draugi noskatījās, kā zvēriņš, pašapzinīgs un svarīgs, gāzelēdamies aiziet pa taku, kā viņa purniņš pēkšņi pa- slienas gaisā un svarīgā gaita nojūk lempīgā riksī; tad Portlijs izgrūda spalgus smilkstienus un viļņaini locīja muguru par zīmi, ka saodis savējos. Pavērsuši acis aug­šup, laivā sēdošie redzēja, kā vecais Ūdrs stīvs un nogai­dījies izlec no sekluma, kur tupējis trulā pacietībā, un, izgrūzdams pārsteiguma un prieka rējienus, kūleņiem vien aizdrāžas caur upmalas kārkliem uz strūdzinieku taku. Tad, iecirtis ūdenī vienu irkli, Kurmis ar spēcīgu vēzienu apgrieza laivu un ļāva straumei nest viņus lejup; meklēšana bija laimīgi beigusies.