Greiems Kenets - Vējš vītolos

nezināja, kurp traucas, bet, viss vienalga, pakļāvās sa­vām tieksmēm un baudīja mūža skaistākos mirkļus, ne­prātodams par rītdienu.

* * *

— Pēc manām domām, — jautri smīnēdams, sacīja tiesnesis, — vienīgās grūtības, kas mums jāpārvar šinī citādi pavisam vienkāršajā lietā, ir tādas: kā vislabāk pārmācīt šo nelabojamo palaidni, rūdīto blēdi, kurš tup šeitan sarāvies mūsu acu priekšā uz apsūdzēto sola? Lūk, kādi ir fakti: ar neapgāžamiem pierādījumiem apstipri­nāts, ka, pirmkārt, viņš ir piesavinājies dārgu automo­bili; otrkārt, braucis sabiedrībai bīstamā veidā; un, treškārt, sevišķi rupji un nekaunīgi izturējies pret mūsu policistiem. Mister Klārk, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, kāds ir pats bargākais sods, ko varētu pie­spriest par katru no šiem pārkāpumiem? Par apsūdzētā attaisnošanu pierādījumu trūkuma dēļ, protams, nevar būt ne runas, jo pierādījumi ir neapgāžami.

Misters Klārks pakasīja degunu ar spalvaskātu.

— Automašīnas zādzību daudzi vērtētu kā visjaunāko pārkāpumu, un tāds tas ir, — viņš sprieda. — Taču par policijas apvainošanu neapšaubāmi pienākas pats bargā­kais sods, un tā tam arī ir jābūt. Ja nu jūs nospriestu tā: divpadsmit mē­nešus par zādzību — un tas ir mīksts sods; trīs gadus par braukšanu trakā ātrumā — un tas ir saudzīgs sprie­dums; un vēl piecpadsmit gadus par policijas apvainošanu, jo tā ir bijusi diezgan briesmīga apvainošana, spriežot pēc tā, ko mēs dzirdējām no liecinieku sola (ja arī mēs ticētu tikai desmitajai daļai no visa dzirdētā, un vairāk nekā par desmito daļu es neticu arī pats sev). Tātad, ja kār­tīgi saskaitām kopā, iznāk deviņpadsmit gadi…

— Lieliski! — iesaucās priekšsēdētājs.

— … bet jūs gan labāk piespriediet apaļus divdesmit, drošs paliek drošs, — misters Klārks nobeidza.

— Izcils priekšlikums! — tiesnesis atzina. — Apsū­dzētais! Saņemiet spēkus un piecelieties! Jums šoreiz tiek piespriesti divdesmit gadi! Un lieciet aiz auss — ja vēl kādreiz nonāksiet mūsu tiesas priekšā, lai kāds būtu noda­rījums, mēs spersim pret jums ļoti stingrus soļus!

Tad rupjie varas kalpi uzklupa nelaimīgajam dzīvnie­kam, saslēdza važās un izgrūda no tiesas nama, lai kā viņš spiedza, lūdzās un pretojās; vilka prom pāri tirgus laukumam, kur ļautiņi — allaž tik nežēlīgi pret notvertu noziedznieku un tik līdzjūtīgi un izpalīdzīgi, kad policija vēl tikai «meklē», — izkliedza ņirdzīgas piezīmes, banā­lus un muļķīgus vēlējumus; aizrāva garām bariņam bļaustīgu skolēnu, kuru nevainīgie ģīmīši gluži vai iespī- dējās aiz apmierinājuma — kā vienmēr, kad viņi ierauga nelaimē nonākušu džentlmeni; pāri dobji dunošam ķēžu

tiltam, tad apakš smailām nolaižamo vārtu tapām, tad pa drūmu akmens velvi uz senu, bargu cietoksni, kura mūžvecie sargtorņi slējās de­besīs augstu pār galvu; ga­rām sardzes telpām, kas pil­nas ar smīnīgiem, no dienesta brīviem zaldātiem; garām pos­tenī stāvošiem sargkareiv­jiem, kuri apvainojoši, pretīgi noklepojās, jo tas ir vienīgais, ko tāds postenī nolikts karei­vis drīkst atļauties, lai izrā­dītu savu riebumu un nicinā­šanu pret noziedzību; tad augšā pa laika zoba sagrauz­tām vītņu kāpnēm, garām bruņuvīriem dzelzu kreklos, ar ķiverēm galvā, kuri meta uz viņu draudīgus zibšņus caur acuspraugām; pāri pagal- miņiem, kur, priekškājām gaisu kārpīdami, saitēs slaistī­jās milzīgi sargsuņi, gatavi gāzties dzīvniekam virsū; garām senatnīgiem cietumsargiem — karacirvjus pret sienu atslējuši, tie snauduļoja pie speķa pīrādziņiem un lielām, vēderainām pudelēm ar tumšbrūnu alu; un tālāk un tālāk — gar moku kambariem, gar sānejām, kas iz­gāja uz slepeniem ešafotiem, līdz viņi nonāca pie durvīm, kuras veda visdrūmākajos apakšzemes pagrabos zem galvenā torņa pašā cietokšņa sirdī. Te viņi beidzot apstā­jās blakus vecvecam cietumuzraugam, kas sēdēja, spēlē­damies ar milzum lielu atslēgu saišķi.

— Diejodvelnbūšana! — izgrūda policijas seržants, noņemdams bruņucepuri un pārbraukdams ar plaukstu pār pieri. — Slienies augšā, vecais sieksta, un saņem šito pretīgo Krupi, viszemiskāko no zemiskiem noziedznie­kiem, nepārspējamu krāpnieku un viltnieku! Sargā un glabā viņu kā aci pierē! Un liec aiz auss, tu, palsā bārda,

ja gadījumā sanāks kādas ziepes, tavs sirmais pauris tad noripos! … Un lai jods jūs visus parauj uz elli!

Cietumuzraugs drūmi pamāja, uzlikdams savu kau­laino roku sagumušajam dzīvniekam uz pleca. Sarūsējusī atslēga nočirkstēja slēdzenē, smagās durvis nošķindēda- mas aizcirtās, un Krupis — bezpalīdzīgs, vientuļš cietum­nieks — palika visstingrākajā apsardzībā aiz visbiezā­kajiem mūriem visvarenākajā cietoksnī, kāds vien bija atrodams vecās, labās Anglijas plašumos.

Vītītis pīpināja savu smalko svilpīti, pats noslēpies upmalas krūmu tumšajā vālā. Lai gan jau bija pavēls vakars, debesīs aizvien vēl blāzmoja aizgājušās dienas gaismas kāvi; taču bula pēcpusdienas apdullinošais kar­stums bija nokrities, izdilis, tam cauri taustījās īsās vasa­ras nakts vēsie pirkstgali. Izlaidies upmalā, Kurmis vēl arvien smagi dvašoja, juzdams sevī spiedīgo dienu, kas bija turējusies bez neviena mākonīša no ausmas līdz rietam; viņš gaidīja pārnākam mājās draugu. Kopā ar citiem puikām Kurmis bija izdzīvojies pa upi, ļaudams Ūdensžurkam ilgas, garas stundas ciemoties pie Ūdra, bet, pārnācis mājās, atrada visas istabas tumšas un tuk­šas, nekur ne vēsts no Žurka — tas, bez šaubām, bija palicis pie sava vecā drauga līdz pašam vakaram. Rādī­jās tomēr pārlieku sutīgs, lai uzturētos četrās sienās, tālab zvēriņš apsēdās ārā, paklājis apakšā dažas vēsas skābeņu lapas, un domāja par aizvadīto dienu un tās darbiem, cik tie visi bijuši bezgala jauki.

Te piepeši kļuva dzirdami Žurka vieglo soļu švīksti apvītušajā zālē.

— Kāds svētīgs vēsumiņš! — Zurks noteica, apsēdas un, domās nogrimis, vēroja upes ūdeņus.

— Tu, protams, paliki uz vakariņām? — Kurmis pēc brīža jautāja.

— Vienkārši bija jāpaliek, — Zurks atbildēja. — Viņi ne dzirdēt negribēja, ka es aizietu agrāk. Tu jau zini, cik viņi allaž viesmīlīgi. Un ūdri darīja visu, lai es justos labi un jautri līdz pat atvadu brīdim. Bet man visu laiku bija smagi ap sirdi, jo nevarēju neredzēt, cik patiesībā šie nelaimīgi un kā pūlas to slēpt. Ūdriem uzbrukušas bēdasj mazais Portlijs atkal pazudis. Tu jau zini, kā ve­cais Ūdrs ar viņu lepojas, lai gan nekad par to nebildīs ne pušplēsta vārda.

— Kurš, tas mazais brašulis? — Kurmis nevērīgi teica. — Nu, lai viņš zūd, kas tur ko uztraukties! Kuro reizi jau aizklīst un pazūd, un atkal pārrodas, viņam tā patīk visādi piedzīvojumi! Un nekad nekas briesmīgs nav atgadījies. Te viņu visi pazīst un mīl — tāpat kā veco Ūdru: vari būt drošs, kāds no dzīvniekiem uzskries bēglim virsū un nogādās mājās sveiku un veselu. Mēs paši viņu esam tā atraduši jūdzēm tālu no mājām un gluži mundru un spriganu.

— Jā, bet šoreiz ir pavisam citādi, — Zurks nopietni sacīja. — Portlijs nav rādījies mājās jau vairākas dienas,

un vecīši viņu izmeklējušies itin visur, gan augšup, gan lejup pa upi, bet nekur nav atraduši pat mazuļa pēdas. Un izklaušinājuši ikkatru dzīvnieku jūdzēm plašā_ ap­kaimē, un neviens nav zinājis neko pasacīt. Vecais Ūdrs ir uztraucies daudz vairāk, nekā pats to gribētu atzīt. Es dabūju no viņa zināt, ka mazais Portlijs nemaz tik labi nemākot peldēt, un domās vecajam visulaik rādās dzir­navu aizsprosts. Ūdeņi patlaban vēl diezgan augsti, aug­stāki nekā parasti šinī laikā, un aizsprosts mazo allažiņ briesmīgi vilinājis. Tur ir caurumi, lūkas, pats saproti, visādas briesmas. Ūdrs nebūt nav tas vīrs, kas priekš­laikus uztrauktos par saviem dēliem. Bet šoreiz viņš pa­tiešām ir uztraucies. Kad devos prom, vecais iznāca līdzi — it kā paelpot svaigu gaisu, izlocīt kājas. Tomēr varēja skaidri manīt, ka tas ir tikai iegansts, es pieda- būju viņu izteikties atklāti un beigās visu izzināju. Viņš dosies naktī uzmanīt braslu. Vai zini to vietu, kur agrā­kos laikos pletās brasls, pirms uzcēla tiltu?