Greiems Kenets - Vējš vītolos

malas autobraukšanu — pilnīgi un uz visiem laikiem. Viņš man to svinīgi apsolīja.

— Tās patiešām ir labas ziņas, — Kurmis nopietni bilda.

— J-ja, brīnumlabas, — Zurks aizdomīgs piezīmēja,

— ja vien … ja vien .. .

To teikdams, viņš cieši raudzījās Krupī; viņam šķita, ka viņš ievēro kādu sīku, šķelmīgu dzirksti, kas tobrīd, likās, nozibsnīja dzīvnieka aizvien vēl padevīgajās acīs.

— Mums atlicis nokārtot tikai vienu lietu, — Āpsis iepriecināts turpināja. — Krupīt, es vēlētos, lai tu, saviem draugiem dzirdot, svinīgi atkārto visu, ko nupat pirms brītiņa smēķējamā istabā apsolīji man vienam pašam. Vispirms — vai tu nožēlo savu rīcību, vai saproti, cik tā bijusi aplama?

Ilgi, ilgi biezēja klusums. Kā palīdzību meklēdams, Krupis pameta acis uz vienu pusi, uz otru, bet pārējie dzīvnieki sēdēja klusi un nopietni. Beidzot viņš atdarīja muti.

— Nē! — viņš drusku īgni, bet nepiekāpīgi sacīja.

— Es neko nenožēloju! Un tas nebūt nebija aplam! Tas bija gluži vienkārši vareni!

— Ko-a? — ierēcās Āpsis, aizvainots līdz sirds dziļu­miem. — Tu glumais, nelabojamais rupuci! Vai tu nupat man nesolījies tur, tanī istabā …

— Jā, jā, tur! — Krupis nepacietīgs iekrita starpā.

— Tur es būtu apsolījis nezin ko. Jūs esat tik daiļrunīgs, mīļo Āpsīt, tik aizkustinoši, pārliecinoši visu mākat iz­skaidrot, ka … tur jūs varējāt darīt ar mani, kas vien jums ienāca prātā, un jūs pats to labi zināt. Bet kopš tā brīža es esmu rūpīgi pārmeklējis visus savas dvēseles stūrīšus, izpētījis savas domas caur un cauri un esmu sapratis, ka manī nav ne mazākās vainas sajūtas, ne kripatiņas nožēlas; un vai tādā gadījumā, godīgi runājot, es drīkstētu apgalvot pretējo — kā jums šķiet?

— Tātad tu nesolies, ka ne pirkstu vairs nepiedursi automašīnām? — Āpsis noprasīja.

— Zināms, ka ne! — Krupis pārliecināts atteica.

— Gluži pretēji, es apsolu, ka pašā pirmajā automašīnā, ko manīšu rūcam: pup-pup, pup-pup! — metīšos iekšā — un sveiki!

— Nu? Vai es neteicu? — pagriezies pret Kurmi, Zurks piezīmēja.

— Ļoti jauki! — Āpsis cieti sacīja, celdamies kājās.

— Ja nevar tevi pārliecināt ar vārdiem, mēģināsim pie­spiest ar varu. Es jau baidījos, ka varētu noiet tik tālu. Krupi, tu vairākkārt esi lūdzis mūs visus trīs, lai atnā­kam un padzīvojam kopā ar tevi šinī jaukajā namā, un nu mēs to darīsim. Un pēc tam, kad būsim tevi pievērsuši pareizajiem dzīvnieka uzskatiem, mēs aiziesim — tikai tad, bet ne agrāk. Jūs abi ņemiet viņu ciet, augšā pa tre­pēm un ieslogiet guļamistabā! Pēc tam sadalīsim savus pienākumus.

— Tu jau saproti, Krupīt, tas ir tevis paša labā, — Zurks laipni runāja, kopā ar Kurmi, kā jau uzticīgam draugam piederas, stiepdams Krupi, kurš plēsās un spār-

dījā.s, augšā pa kāpnēm. — Iedomājies, cik jauki mums būs visiem kopā tāpat kā agrāk, kad tu būsi pārvarējis šo … šo ļauno slimību!

— Mēs ļoti, ļoti rūpēsimies par tevi, Krupīt, kamēr tu izveseļosies, — teica Kurmis. — Un raudzīsimies, lai tava naudiņa netiktu šķērdēta, kā tas noticis līdz šim.

— Un nekad vairs, Krupīt, nebūs to nožēlojamo sa­dursmju ar policiju! — Zurks sacīja, un zvēriņi iegrūda dzīvnieku viņa guļamistabā.

— Un nebūs, Krupīt, vairs nedēļām jānīkst slimnīcā, kur tie sievišķi tevi varēja rāt un rīkot, — pagriezdams durvīs atslēgu, Kurmis vēl piebilda.

Viņi devās pa kāpnēm lejā, Krupja lamu pavadīti; lamas lidoja viņiem nopakaļ pa slēdzenes caurumu. Un tad trīs draugi sanāca kopā, lai apspriestos, kā rīkoties šādā gadījumā.

— Tā būs apnicīga padarīšana, — Āpsis nopūtās. — Nekad neesmu redzējis Krupi tik apņēmīgu. Lai nu kā, bet galā mēs tiksim. Viņu nedrīkst ne mirkli atstāt bez uzraudzības. Mums pēc kārtas būs jādežurē pie viņa, līdz tā indeve izkūp zēnam no galvas.

Tā viņi arī izdarīja. Katrs no trim dzīvniekiem pēc kārtas nakti pārlaida Krupja guļamistabā, un draugi vie­nojās savā starpā arī par dienas dežūrām. Iesākumā Kru­pis stipri vien nogurdināja savus uzraugus. Kad viņam uznāca briesmīgās lēkmes, dzīvnieks sakrāva no guļam­istabas krēsliem automobilim līdzīgu grubuli, uzrāpās tam ragos, sakņupa uz priekšu un bolījās spīdīgām acīm tā­lumā, izgrūzdams dīvainus, baigus kurkstienus, līdz tie sasniedza visskaļāko noti, tad, palēcies un apmetis gaisā kūleni, izplestiem locekļiem nojāvās zemē un palika gu­ļam sagāzto krēslu kaudzē, laikam gan izbaudīdams uz brīdi pilnīgu apmierinājumu. Ar laiku šīs mokošās lēkmes tomēr atkārtojās retāk un retāk, un draugi centās ievirzīt dzīvnieka domas citā gultnē. Tomēr interese par kaut ko citu Krupim nepamodās, un dzīvnieks acīm redzami tapa gurdens un apātisks.

Kādā jaukā rītā Zurkam atkal pienāca kārta pildīt uzrauga lomu un viņš uzkāpa nomainīt Āpsi; tas jau nervozi trinās un grozījās vien, nespēdams sagaidīt, kad būs brīvs un varēs izlocīt kājas garu garajos klejojumos pa Mūžamežu un saviem apakšzemes īpašumiem.

— Krupis vēl gultā, — izgājis aiz durvīm, Āpsis teica Zurkam. — Neko daudz no viņa nevar izdabūt, vienīgi — lai liekot šo mierā, nē, nekas neesot vajadzīgs, droši vien drīz kļūšot labāk, ar laiku tas varot pāriet, nevajagot pārāk uztraukties un tamlīdzīgi. Esi modrs, Zurk! Kad Krupis tik mierīgs un padevīgs un ņemas tēlot svētdienas skolas paraugzēnu, no viņa var sagaidīt visādus niķus un stiķus. Droši vien kaut ko perina savā galvā. Es viņu pazīstu. Tā, bet nu man jāiet.

— Nu, kā sviežas, veco zēn? — apsēzdamies pie Krupja, Zurks moži vaicāja.

Ilgi valdīja klusums. Beidzot vāja balstiņa atbildēja:

— Liels paldies, Zurciņ! Cik labi, ka tu tā apvaicājies! Bet saki vispirms — kā tu pats jūties un kā klājas jauka­jam zvēriņam Kurmim?

— Ak, ko nu, mums iet labi, — Zurks atbildēja. — Kurmis aizgāja pastaigāties kopā ar Āpsi, — viņš vēl neapdomīgi piebilda. — Viņi būs projām līdz pusdien­laikam, un tā mēs jauku rīta cēlienu padzīvosimies abi divatā; es gādāšu, lai tev nebūtu garlaicīgi. Trūksties nu augšā, kā jau īsts puika, nav ko skumt tik saulainā rītā!

— Mīļo, labo Zurciņ, — Krupis nomurmināja, — cik gan slikti tu izproti manu stāvokli, un cik tālu es esmu no tā, lai «trūktos augšā», ja vispār kādreiz … Bet ne­raizējies par mani! Es ciest nevaru, ka topu saviem drau­giem par nastu, un ceru, ka ilgi viņus vairs neapgrūti­nāšu. Jā, ilgi jau tas vairs nevilksies …

— Es arī ceru, ka ilgi tas vairs nevilksies, — Zurks sparīgi teica. — Tu mums visu šo laiku esi bijis krietns apgrūtinājums, un man ir prieks dzirdēt, ka ar tevi iet uz labo pusi! Padomā tikai — tādā jaukā laikā, kāds ir patlaban, un laivu un ūdeņu sezona tikko sākusies! Tas

bija ļoti slikti, Krupīt, no tavas puses. Lai gan tas nav nekāds krusts, ko mēs nesam, bet tevis dēļ mums tik Daudz ir nācies palaist garām!

— Baidos, tas tomēr ir krusts, ko jūs nesat, — Krupis gurdi atbildēja. — Es to pilnīgi saprotu. Un tas ir gluži dabiski. Jums apnicis rūpēties par mani. Es nevaru pra­sīt, lai jūs to darītu arī turpmāk. Es esmu apnicīgs rupu­cis, es to zinu!

— Tāds tu esi, jā gan, — Zurks apliecināja. — Bet, raugi, ko es tev teikšu: tevis dēļ es uzņemtos jebkurus grūtumus, ja vien tu kļūtu kārtīgs un apzinīgs dzīvnieks.

— Ak, ja tam varētu ticēt, Zurciņ … — Krupis bubi­nāja vēl vārgākā balstiņā nekā iepriekš, — tad man gri­bētos tevi palūgt. .. pēdējo reizi varbūt. .. Aizskrien uz ciematu, cik ātri vien vari … ja tikai nav par vēlu … un pasauc ārstu .. . Bet labāk gan neliecies ne zinis! Tas atkal ir apgrūtinājums, un varbūt labāk ir ļaut, lai viss iet savu ceļu …