Greiems Kenets - Vējš vītolos

Mūs' ciltstētiņš Jāzeps bij paguris sniegus brist, Skat, zvaigzne virs kūts spīd kā lākturis! Vairs Marija nejaudā tālāki klīst — Laipni lūdzam! — pajumts še gaida, salmiem te pakaisīts! Lai priecīgs tai austošais rīts!

Tad dzirdēja eņģeļus dziedam un sludinām tā:

Kurš iesaucās pirmais, ka ziemsvētki klāt?

Tie bija lopiņi kūtī, tie bija tur klāt;

Tie dzīvnieki bija, kas iesāka svētkus šos slavināt!

Lai priecīgs tiem austošais rīts!

Balsis noklusa, un dziedātāji, bikli, bet smaidīgi, ap­mainījās šķielējošiem skatiem; iestājās klusums, bet tikai uz īsu mirkli. Tāltālu no augšienes caur alu, pa kuru viņi pirmīt bija atnākuši, dzirdi aizsniedza viegla, melodiska dundoņa: tālumā spēlēja zvanu mēles, sasaukdamās skaņi un priecīgi.

— Jūs brīnišķīgi nodziedājāt, bērni! — Zurks sirsnīgi teica. — Nāciet nu iekšā! Visi, visi, krietni sasildieties pie uguns, iedzeriet kaut ko siltu!

— Jā, nāciet iekšā, pelēni! — Kurmis dedzīgi pievie­nojās. — Tas bija taisni kā vecajos laikos! Aizdariet dur­vis! Pievelciet solu pie uguns! Nu, brītiņu būs jāpaciešas, iekams mēs … Bet Zurciņ! — Viņš apjucis attapās un nošļuka krēslā, balsī jau manīja asaras. — Ko nu mēs iesāksim? Mums nav ko viņiem dot!

— Atstāj to manā ziņā! — Zurks runāja kā īstens saimnieks. — Jūs tur, jūs ar to lākturi! Panāciet šurpu! Es gribētu jums kaut ko palūgt. Sakiet — vai kāds vei­kals vēl būtu atvērts tik vēlā stundā?

— Kā gan citādi, ser, — pele godbijīgi atbildēja. — Ziemassvētkos mūsu veikali ir vaļā dienu un nakti.

— Tad paklausieties! — Ūdensžurks sacīja. — Lūdzu, tūlīt aizejiet — lākturis jums ir — un atnesiet man …

Viņu saruna turpinājās čukstus, Kurmis dzirdēja vie­nīgi atsevišķas frāzes:

— … ievērojiet, tikai svaigu … nē, nē, ar mārciņu pietiks … katrā ziņā pie Baginsa, es negribu, ka pie cita … nē, nē, tikai pašu labāko … ja tur nevar dabūt, pameklējiet citur . .. jā, nu, protams, pašu gatavotu, nevis konservus … nu tad labi, dariet, ko varat! — Sarunas beigās nošķindēja naudas ripiņas, pāriedamas no ķepas

ķepa, pelei tika pagadats krietns iepirkumu grozs, un ar lākturi rokā tā aizsteidzās.

Pārējie dziedātāji, sasēdušies uz sola rindiņā, sīkās kājeles šūpodami, priecājās par uguni un cepināja savas apsalumu čūlas, līdz tās degtin dega un sūrstēja; bet Kurmis, nemācēdams ar ciemiņiem tāpat vienkārši papļā­pāt, aizrāvās ar peļu dzimtas radu rakstiem, lika ikvie­nam no pelēniem minēt pēc vārda savus neskaitāmos brālīšus un māsiņas; tie bija vēl pārāk mazi, lai varētu staigāt apkārt un uzstāties ar ziemassvētku dziesmām, tomēr visai drīz cerēja saņemt no vecākiem šādu atļauju.

Žurks tobrīd visā nopietnībā pētīja alus pudeļu eti­ķetes.

— Man jau tā likās, tas ir «Vecais Bērtons», — viņš atzinīgi noteica. — Kāds saprātīgs Kurmis! Pati labākā manta! Nu mēs varam uztaisīt siltalu. Kurmīt, sameklē sildāmkrūzi un glāzes, es tikmēr atraušu korķus!

Nevajadzēja nemaz daudz laika, lai iemaisītu dzērienu un skārda krūzi ieliktu kamīnā uz gailējošām oglēm, un tā pelēni drīz vien maziem malciņiem sūca siltalu, krek- stēja, kāsēja, slaucīja acis un smējās (jo siltaliņš krietni čūkstēja un kņudināja rīklē), un viņiem sāka piemirsties, ka jebkad mūžā būtu saluši.

— Viņi arī teātri māk spēlēt, mazie aktieri, — Kurmis skaidroja Ūdensžurkam. — Paši iemācās visu, sagatavo un tad tikai laiž vaļā. Skaisti spēlē, nav vārdam vietas! Viengad, nupat nesen, uzveda tādu pamatīgu gabalu — par pelēnu, ko sagūstījuši visniknākie Āfrikas jūras lau­pītāji, piekaluši galerā, lai airē; kad viņš aizbēg no galerām un pārnāk mājās, viņa pelīte, līgaviņa, aizgājusi jau klosterī. Paklau, tas tak bijāt jūs! Es atceros, jūs toreiz spēlējāt. Nāciet priekšā, noskaitiet kādu gabaliņu!

Uzrunātais pelēns piecēlās, apjucis ieķiķinājās, ap­laida acis visapkārt istabai un palika kā ūdeni mutē ieņē­mis. Pārējie centās nabagu uzmundrināt, arī Kurmis drošināja un mudināja, Žurks pat saņēma viņu aiz ple­

ciem un viegli sapurināja, tomēr mazais aktieris nekādi nespēja pārvarēt lampu drudzi. Un nu jau visi barā dar­bojās ap mēmo pelēnu, gluži kā Karaliskās Slīcēju glāb­šanas biedrības laivinieki saskaņā ar priekšrakstiem rīko­jas gadījumos, kad cietušais ilgi atradies apakš ūdens, bet tad nograbēja kliņķis, durvis atdarījās un pele ar lākturi rokā iesteberēja istabā, salīkusi stiepdama smago grozu.

Par teātra spēlēšanu vairs nebija ne runas, jo no groza uz galda tika izbērti gluži reāli, taustāmi labumi. Ūdensžurks lieliski prata norīkot ikvienu pie darba, un visi nu kaut ko nesa, gādāja, kārtoja. Dažās minūtēs va­kariņas bija saklātas, un Kurmis, kā pa sapņiem ieņēmis saimnieka vietu galda galā, skatīja nupat vēl tukšo galdu pilnu ar garšīgiem labumiem, un mazo draugu sejas ma­nīja iedegamies jo gaišas un priecīgas, kad dzīvnieciņi bez vilcināšanās ķērās klāt azaidam, un ar lielu atvieglo­jumu arī Kurmis pats sāka baudīt tik brīnumainā kārtā sarūpēto pārtiku (jo tiešām jutās kā badu cietis), domā­dams, cik laimīga beigu beigās tomēr izrādījusies šī at­griešanās savās mājās. Mielodamies viņi atcerējās vecos labos laikus, peles izstāstīja Kurmim šī apvidus jaunākās tenkas un kā vien mācēdamas atbildēja uz simtiem jau­tājumu, ko viņām uzdeva namatēvs. Žurks nerunāja tik­pat kā nemaz, tikai raudzījās, lai ciemiņiem būtu viss, ko tie vēlas, un lai visa būtu papilnam, un lai Kurmim ne par ko nebūtu jārūpējas un jāuztraucas.

Beidzot viesi, saņēmuši pilnas kabatas gardu pārstei­gumu mājās palikušajiem mazajiem brāļiem un māsām, ziemassvētku un Jaungada laimes vēlēdami, trokšņaini aizkumurojās mājup. Kad aiz pēdējā pelēna aizvērās dur­vis un apklusa lākturu šķinda, Kurmis un ūdensžurks uzrušināja kamīnā uguni, atlaidās krēslos, iemaisīja uz nakti sev pa beidzamam siltalus kausam un pārsprieda šinī garajā dienā pieredzēto; vienubrīd, žāvādamies kā vilks, Ūdensžurks ieteicās:

— Kurmīt, veco zēn, es krītu no kājām; ka gribas gulēt — tas būtu pārāk mīksti sacīts. Vai tā tur viņā pusē

ir tava lāviņa? Brīnišķīgi, tad es ņemu šo. Cik ērta mā- jiņa— viss pa rokai un viss savā vietā!

Žurks ierausās lāviņā un pamatīgi satinās segās, un vienā mirklī viņu noplāja miegs, gluži kā pļaujmašīnas spārns noplāj labības vālu.

Arī Kurmis noguris un gandarīts devās tūdaļ uz savu lāviņu un ar lielu baudu un atvieglojumu nolika galvu uz spilvena. Tomēr pirms iemigšanas viņš pārlaida vēl ska­tienu savai vecajai istabai, kur sarkanīgi uguns atspīdumi spēlējās un dusēja uz viņa mīļajām, tuvajām iedzīves mantām, kuras tik ilgi bijušas neapzināta daļa no viņa paša un tagad bez ļaunuma, bez pārmetumiem uzņēmušas viņu savā vidū. Dzīvnieks bija tieši tādā dvēseles no­skaņā, kādu Zurks bija klusībā gribējis viņam sagādāt. Kurmis redzēja itin skaidri, cik te viss vienkāršs un ne­cils, pat šaurībā saspiests, bet tikpat skaidri saprata, cik liela tam nozīme, kāda neaizstājama vērtība ir šādai pa­tvēruma vietai visā viņa dzīvē. Viņš nepavisam netaisījās pamest jaunatrasto pasauli ar tās vilinošajiem plašu­miem, pagriezt muguru svaigam gaisam un saulei, un visam, ko tie dzīvniekam sniedza, lai ielīstu un čurnētu savā alā; virszemes pasaule bija pārāk spēcīga, tā sauca un aicināja — arī šeit, zemzemes alā, — un zvēriņš zi­nāja, ka viņam būs jāatgriežas, lai dzīvotu plašākos ap­vāršņos. Tomēr bija tīkami apzināties, ka tev ir, kur pār­nākt mājās, ka tev pieder šī vieta zem zemes, tāpat šīs mantas, kuras ir priecīgas, tevi atkal redzot, un uz kurām tu vari paļauties, ka tās vienmēr tevi saņems ar to pašu vienkāršo sirsnību.