Greiems Kenets - Vējš vītolos

Nabaga Kurmis stāvēja viens ceļa vidū, sirdij vai lūs­tot aiz sāpēm, un neatturamas raudas krājās, krājās un milža kaut kur dziļi krūtīs, lai piepeši izlauztos uz āru — viņš to zināja — nevaldāmās asarās. Bet arī šādā smagā pārbaudījuma brīdī viņš palika uzticīgs savam draugam. Ne mirkli viņam pat prātā nenāca, ka Žurku varētu pa­mest. Bet tikmēr no mājām plūstošās ožasvēstis neatlai­dīgi lūdzās, čukstēja, ap­vārdoja dzīvnieku un galu galā sauca atpakaļ stingri un pavēloši. Bīs­tami bija vēl ilgāk kavē­ties šai burvju lokā. Ar spēju rāvienu, sirdij sā­pīgi salecoties, viņš no­dūra degunu uz leju un padevīgi tecēja Zurkam pa pēdām, lai gan vājas,

smalkas ožasvēstis arvien vēl dzinās pakaļ viņa bēgo­šajam degungalam, pārmezdamas jauno draudzību un to, ka dzīvnieks tik cietsirdīgi aizmirsis savas mājas.

Kurmis ar pūlēm panāca Ūdensžurku; tas, neko ne­nojauzdams, sāka jautrā garā mēļot, ko viņi darīs, kad pāries mājās, — cik jautri uguns liesmas sprēgās viesistabas kamīnā un ko viņš domā ēst vakariņās —, nemaz nemanīdams, ka ceļabiedrs, sāpju salauzts, neat­bild ne vārda. Tomēr beigu beigās pēc krietna ceļa ga­bala, kad viņi gāja gar koku skupsnu ar dažiem celmiem šosejas malā, Zurks apstājās un labsirdīgi teica:

— Paklau, veco zēn Kurmīt, tu būsi laikam stipri vien apkusis — ne vārdiņš vairs nenāk pār lūpām un kājas smagas kā bluķi, vai ne? Apsēdīsimies te mazu brīdi, atņemsim elpu. Sniegs arī noturējās, nesnidzis līdz šim laikam, un lielākais ceļa gabals jau pieveikts.

Kurmis izmisīgi sakņupa uz celma un turējās visiem spēkiem, lai gan skaidri juta — raudas nāk virsū. Elsas, ko viņš bija visu laiku apspiedis, vairs nebija valdāmas. Tās kāpa un kāpa, lauzās uz āru, savilka kaklu ciešāk un ciešāk, līdz nabaga dzīvnieks vairs nespēja tām pretoties un ieraudājās — skaļi, atklāti, bezpalīdzīgi, jo saprata — nu jau ir palaists garām un zudis itin viss, ko viņš … nevarētu pat sacīt, ka bija atradis.

Pārsteigts un sabijies par Kurmja krampjainajām elsām, Ūdensžurks ilgi neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Beidzot viņš klusi un līdzjūtīgi teica:

— Kas noticis, veco zēn? Kas gan tevi tā sāpina? Iz­stāsti savas bēdas, tad raudzīšu, kā varu palīdzēt.

Nabaga Kurmis nespēja ne vārda dabūt pār lūpām, elsas ik mirkli lika sarauties krūtīm, vēlās viļņu viļņiem, noslāpējot vārdus, ko viņš gribēja sacīt.

— Es zinu, tas … tas ir šaurs, nabadzīgs mājoklī- tis, — viņš beidzot saraustīti izspieda, — ne jau tāds kā tavs … omulīgais dzīvoklis vai… Krupjapils, vai… Āpša plašās istabas … Bet tā ir mana … paša mā­jiņa … dārga man … un es aizgāju, pametu to, aiz­

miršu … tad es to pēkšņi saodu … tur uz ceļa … kad es saucu un tu neparko neklausījies, Zurciņ … tad es redzēju pēkšņi visu tik skaidri… un es gribēju mājās! Vai man dieviņ! Va-ī dieviņ! Bet tu jau negriezies atpa­kaļ, Zurciņ … un man vajadzēja visu pamest, bet es vēl saodu … visu laiku … likās, sirds man lūzīs! Mēs varē­jām aizskriet un tikai paskatīties, Zurciņ … tik uzmest acis … tas bija turpat līdzās … bet tu negribēji griezties atpakaļ, Zurciņ, tu jau negribēji! Vai man dieviņ! Va-ī dieviņ!

Atmiņas no jauna uzplēsa brūci, un raudas pilnīgi pārņēma dzīvnieku savā varā, aizžņaugdamas valodu.

Stingu skatienu Zurks vērās taisni sev priekšā un klu­sēja, viegliņām glāstīdams Kurmja plecu. Satumsušā balsī pēc brīža viņš nomurmināja:

— Jā, nu viss ir skaidrs. Kāds cūka es esmu bijis! Pats īstākais cūka! Vepris, vairāk nekas!

Zurks pacietīgi nogaidīja, līdz Kurmja elsas pierima un kļuva ritmiskas; kad bija dzirdama vairs tikai šņau- kāšanās un žagošanās, viņš piecēlās un it kā bezrūpīgi teica:

— Nu gan patiešām jāsāk kustēties, veco zēn! — Un izbrida pa vecajām pēdām uz ceļa.

— Kur tad tu — ik! — domā iet, Zurciņ, — ik? — pacēlis asarainās acis, Kurmis satraukts iesaucās.

— Mēs iesim un sameklēsim tavu mājiņu, veco zēn,— Zurks jautri atbildēja. — Tad nu esi tik labiņš un neka­vējies, visa meklēšana vēl priekšā, un bez tava šņukura mēs šoreiz neiztiksim.

— Ak, ko nu vairs, Zurciņ, liecies mierā! — Kurmis iesaucās, pielēkdams kājās un steigdamies līdzi. — Es tev saku, tas nav uz labu! Pārāk vēls jau un tumšs, tā vieta tik tālu no šejienes, un atkal sāk snigt! Un es nemaz ne­gribēju, lai tu zinātu, ko tobrīd jutu … tā bija tikai saga­dīšanās, kļūda! Padomā labāk par upeskrastu, par vaka­riņām!

— Pie velna upeskrastu un vakariņas! — Zurks apņē­mīgi teica. — Vari man ticēt, es iešu un atradīšu tavas mājas, kaut vai visa nakts būtu jāpavada zem klajas debess! Galvu augšā, veco zēn! Še roka, dosimies atpakaļ uz turieni!

Aizvien vēl iešņukstēdamies, Kurmis tomēr ļāvās, lai apņēmīgais ceļabiedrs viņu ved atpakaļ pa šoseju; savu­kārt Zurks ar neizsīkstošām jautrām valodām un nostās­tiem centās atgriezt draugam priecīgo prātu un īsināt grūto gājienu. Kad beidzot Zurkam šķita, ka viņi tuvojas tai pašai vietai uz ceļa, kur Kurmis bija saodis signālu «Apstāties!», viņš teica:

— Nu, tagad runas pie malas! Sākas darbs! Šņukurē, osti — visu vērību smaržuvēstīm!

Viņi klusēdami nogāja kādu gabaliņu, tad Zurks pēk­šņi manīja, ka viņa ķepu, kas turējās Kurmja elkonī, ķer it kā smalka elektriskā dzirksts, kas izlec no drauga ķer­meņa. Viņš mirklī atlaida Kurmja ķepu, palēca solīti at­pakaļ un gaidīja kā uz adatām.

Ožasvēstis!

Dažus mirkļus Kurmis stāvēja kā sastindzis, vien aug­šup izslietais snauķis drebošām nāsīm filtrēja gaisa strāvas. Tad sekoja īss, ass rāviens uz priekšu — kļū­da!— viņš apcirtās, sviedās atpakaļ, pēc tam lēni, pār­liecināti uzņēma īsto virzienu.

Stipri satraukts, Zurks sekoja draugam; Kurmis lau­zās tik tālāk gluži kā mēnessērdzīgs, šķērsoja sauso ceļmalas grāvi, izspraucās cauri dzīvžogam un aizostīja sev ceļu pāri līdzenam laukam, kas kails un neskarts baloja zvaigžņu gaismā.

Piepeši bez kāda brīdinājuma viņš ienira zemē un pazuda, taču Zurks bija modrs un veikli iespruka drau­gam nopakaļ alā, kā to lika nekļūdīgais, uzticamais deguns.

Ala bija šaura, trūka gaisa, un zeme asi dvakoja; Zurkam šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kad gaitenis

beidzās un varēja iztaisnot muguru, atliekt plecus un nopurināties. Kurmis uzšvirkstināja sērkociņu, un sīkās liesmiņas atplaiksnā Zurks pamanīja, ka viņi atrodas pa- plašā telpā ar rūpīgi uzslaucītu un smiltīm nokaisītu klonu, bet taisni pretī redzamas drauga mītnes parādes durvis ar gotu burtiem zīmētu uzrakstu «Kurmjagals» un blakus pie aplodas — zvana cilpiņa.

Pasniedzies Kurmis nocēla no naglas lākturi un iede­dza gaismu; Zurks aplaida acis visapkārt — viņi stāvēja tādā kā pagalmiņā. Tepat blakus pie durvīm vienā pusē bija novietots sols, otrā piesliets zemes veltnis, jo Kurmis bija kārtīgs saimnieks savās mājās, kad vēl te dzīvoja, un necieta, ka citu dzīvnieku izspārdītās zemes kukuržņi krājas čupās un pagalmā savelkas grambas. Pie sienām karājās stiepļu grozi ar papardēm, un starp tiem uz kon­solēm stāvēja ģipša skulptūras — Garibaldijs, svētais mazbērniņš Samuēls, karaliene Viktorija un citi jaunās Itālijas varoņu tēli. Tālāk pagalma vienā pusē aizstiepās ķegļu spēles celiņš ar soliem visgarām un maziem koka galdiņiem, kuru virsās raiboja alus kausu atstātie apļi. Plāna vidū bija mazs, apaļš dīķītis ar gliemežvāku apmali, tur peldēja zelta zivtiņa. Dīķīša centrā no ūdens slējās jokains veidojums gliemežvāku ietērpā ar sidrabaini spožu stikla lodes galvu, kurā visa apkārtne un ikviena dzīvā radība atspoguļojās dīvaini greizā, smiek­līgā izskatā.