Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Kur, Āpsīt, velns ar ārā, jūs ņemat laiku un spē­kus, lai visu to dabūtu gatavu? — viņš beidzot iesau­cās. — Tas taču kaut kas traks!

— Tas patiešām būtu kaut kas traks, — Āpsis vien­kārši teica, —ja es to pats būtu izdarījis. Patiesībā es it neko te neesmu cēlis, vienīgi izmēzu šīs ejas un kamba­rus, cik nu man to bija vajadzīgs. Te to ir bez sava gala, virsriņķī un apkārt. Tas var likties nesaprotami, bet es tūda| paskaidrošu. Redzi, senos laikos tanī vietā, kur tagad šalko Mūžamežs — pirms vēl tas bija izsējis savas sēklas un izaudzis tāds kā patlaban —, te bija pilsēta, cilvēku apmetne, tu jau zini. Te, kur mēs stāvam, te viņi dzīvoja: staigāja, runāja, gulēja, strādāja; te viņi atbrau­kuši piesēja zirgus un svinēja svētkus, no šejienes jāja karā un ceļoja uz tālām zemēm, lai tirgotos. Tie bija stipri, bagāti ļaudis, lieliski celtnieki. Viņi cēla mājas mūžīgiem laikiem, jo domāja, ka viņu pilsēta pastāvēs mūžam.

— Bet kas notika ar viņiem visiem? — Kurmis vai­cāja.

— Kas to lai zina, — Āpsis teica. — Cilvēki šinī pa­saulē atnāk, dzīvo kādu brīdi, ceļ mājas … pēc tam aiz­iet. Tāds viņu ceļš. Bet mēs paliekam. Āpši, kā stāsta, bijuši šeit vēl pirms tās pilsētas. Un tagad te atkal mīt āpši. Mēs esam ļoti dzīvīgi — varam uz laiku aiziet, taču mēs gaidām, mēs esam pacietīgi, mēs atkal atgriežamies. Un tā būs mūžīgi mūžam.

— Un, kad viņi beidzot aizgāja, kas notika tālāk? — jautāja Kurmis.

— Kad viņi aizgāja, — turpināja Āpsis, — viesuļu vēji un lītavas ņēmās pilsētu ārdīt — neatlaidīgi, nepār­traukti, gadu pēc gada. Varbūt arī mēs, āpši, mazliet palī­dzējām — kas to lai zina … Pilsēta sabruka, nolīdzinājās ar zemi, pazuda nebūtībā. Tad pakāpeniski te modās un cēlās, un pletās dzīvība, no sēklām uzdīga jaunie kociņi, tie izauga par mežu, un papardes un kazenāji, pa apakšu ložņādami, nāca kokiem palīgā. Slāņiem gūlās trūdošās lapas, vēsas urdziņas nesa smiltis un augsni, lai segtu pāri trūdiem un piedzītu katru spraudziņu, un tā ar laiku mājvieta mums bija gatava un mēs tajā apmetāmies. Un

tas pats norisinājās virszemē, mums virs galvas. Ieradās dzīvnieki, tiem iepati­kās šī vieta, viņi izvēlējās sev mājokļus, iekārtojās un palika te uz dzīvi, un viņu pulks vairojās. Par pagātni viņi neraizējās — to dzīvnieki nekad nedara, jo ir pārlieku aizņemti. Vieta bija vi­sai pauguraina, ar daudzām alām un iedobēm, bet tieši tas bija izdevīgi. Dzīv­nieki neraizējās arī par nākotni, par to, ka cilvēki varētu atkal atnākt — uz Kauu iaiKu —, tas ir ļoti iespējams. Mūžamežs patlaban ir jo brangi apdzīvots, tajā mitinās visāda kustoņa, kā jau parasts, cits ir labs, cits ļauns, cits tā pa vidām — labāk jau nesaukt nevienu vārdā. Pasaulē katram ir sava vieta. Bet es manu, tev par šīm būšanām jau pašam šis tas ir zināms.

— Patiešām, jā, — Kurmis teica, viegli nodrebēdams.

— Nekas, nekas, — Āpsis sacīja, paplikšķinādams viņam pa plecu, — tā bija tava pirmā iepazīšanās ar šā­diem dzīvniekiem, tu jau saproti. Patiesībā viņi nebūt nav tik briesmīgi; ko lai dara — dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Bet jau rīt pat es laidīšu apkārt ziņu, un turpmāk tev nebūs vairs jābaidās. Mani draugi šai pusē lai staigā droši, kur tikai viņiem patīk, un, ja ne, — gan es zināšu, kā to nokārtot!

Kad viņi atgriezās virtuvē, Ūdensžurks mētājās šurpu turpu nemierīgs kā uz adatām. Pazemes gaisotne viņu nomāca, nepatīkami satrauca, turklāt zvēriņš juta patie­sas bažas, ka upe pa šo laiku aizskries nezin kur, ja viņš to neturēs acīs. Mētelis Žurkām jau bija mugurā, pistoles atkal aiz jostas.

— Nāc, Kurmīt! — viņš satraukti iesaucās, abus dzīv­niekus pamanījis. — Mums jāiet, kamēr gaišs. Nevaram taču palikt Mūžamežā vēl otru nakti!

— Viss būs kārtībā, mīļais, — ūdrs sacīja. — Es iešu kopā ar jums, katru taciņu es pazīstu aizsietām acīm.

Bet, ja tiešām ceļā gadīsies kāds nekaunīgs pauris, kas prasīsies pēc kāviena, tad droši paļaujieties uz mani — viņš dabūs, ko gribējis!

— Tiešām, Žurciņ, nevajag uztraukties, — Āpsis pie­bilda vienā mierā. — Mani zemzemes gaiteņi sniedzas daudz tālāk, nekā jūs varat iedomāties, man ir glābšanās alas, kurām izejas visās Mūžameža pusēs, tikai es tās vis nerādu kuram katram. Kad jūs īsti gribēsiet doties pro­jām, varēsiet iziet taisnā ceļā pa kādu no maniem tune­ļiem. Bet tikmēr sēdieties, jūtieties kā mājās!

Par spīti visam, Žurks tomēr palika satraukts un rai­zējās par upi, tādēļ Āpsis vēlreiz paņēma lākturi un bariņa priekšgalā devās prom pa kādu mitru, piesmakušu gaiteni, kas līkumot līkumoja, cēlās un grima; dažviet tam bija mūrētas akmens velves, dažviet tas bija izcirsts cietā klintī; gājiens bija nogurdinošs un likās jūdzēm garš. Beidzot atspīdēja dienas gaisma — tā nāca caur biezi saaugušajiem krūmiem un pērno zāļu ceriem, kas nokarājās pār izeju; lielā steigā atsveicinājies, Āpsis vei­cīgi izgrūda viņus no alas, tad nomaskēja atkal caurumu ar zariem un pērnajām lapām, lai izskatītos dabiski, un devās pats atpakaļ.

Nu viņi stāvēja pašā Mūžameža malā. Aiz muguras laukakmeņi, kazenāji, koku saknes kumuļojās, mezglojās un rāpās cits pāri citam, bet priekšā pletās tīrumi — plaši, mierīgi un balti, ar melnām dzīvžogu apvīlēm, un tur, tāltālu, vīdēja vecā, labā upe, un vēsā ziemas saule sar­kana sēdēja apvāršņa malā. Visu taku zinātājs Ūdrs uzņēmās vadību, un dzīvnieki aizsteidzās cits citam nopa­kaļ taisni kā pa diegu uz tālumā manāmajām kāpnītēm dzīvžogā. Uz mirkli tur apstājušies, viņi pameta acis atpakaļ un ieraudzīja visu milzonīgo Mūžamežu — blīvu, draudīgu, drūmu un tumšu tīrumu baltajā ielokā; tad viņi visi reizē novērsa skatu un veicīgi laidās uz mājām, kur silti dega pavards un liesmas meta blāzmu pār pierastām iedzīves mantām, kur aiz loga jautri čaloja upe — upe, kuru tie pazina, kurai uzticējās, vienalga, vai tā bija laipna vai barga, kura nekad viņus nepārsteidza un ne­biedēja.

Tā steigdamies tikai tālāk un jau iepriekš izjuzdams priecīgo brīdi, kad būs mājās starp savām mīļajām un pazīstamajām lietām, Kurmis atskārta itin skaidri, ka viņš ir iestrādātās tīrumu zemes un dzīvžogu iemītnieks, cieši saistīts ar uzarto lauku, ar tik pazīstamajām ganī­bām, ar vientuļām vakara pastaigu takām un rūpīgi iekoptiem dārziem. Lai cīnās citi ar neskarto dabu, lai spītē un iztur vai saiet atklātā naidā; viņam ir jābūt gud­ram, jāpaliek savā dāsnajā zemē, kur iestiepjas viņa alas un kur diezgan ir savdabīga prieka un gandarījuma, lai pietiktu visam mūžam.

Aitas saskrēja barā, nāsis iepletušas, spiedās pret aploka kārtīm, dipšināja pa zemi ar tievajām priekškājām un skatījās izslietām galvām, un viegli garaiņi cēlās aukstajā gaisā virs aploka; abi zvēriņi palēkdamies vien

aizsteidzās tām garām, skaļi pļāpādami un smiedamies. Visu dienu viņi bija aizvadījuši, klejodami kopā ar Ūdru, pētīdami un izstaigādami plašo augšzemi, kur kā sīkas urdziņas aizsākās vairāki strauti, kas pēcāk ieplūda viņu upē, un nu pāri laukiem, pakalniem un lejām atgriezās mājup; īsā ziemas diena dzisa jau krēslainās ēnās, bet mājas vēl bija krietnā gabalā. Brizdami uz labu laimi pāri uzartam laukam, viņi bija pamanījuši aitas un svie- dušies uz to pusi, un patlaban, paskrējuši kādu gabaliņu gar žogu, atrada iemītu sliedi, un iešana kļuva par tīro prieku, it īpaši, kad vēl ierunājās visupētošais, sīkais Kautkas, ko katrs dzīvnieks nes savā iekšienē un kas pa­teica nekļūdīgi: «Jā, gluži pareizi, šis ceļš aizved mājup!»