Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Zināt, ko es jums sacīšu, — mašīnists līdzjūtīgi ierunājās. — Jūs tātad strādājat pie veļas mazgāšanas, vai ne? Ļoti labi, un es esmu mašīnists, kā pati redzat, un nav ko liegties, tas ir gaužām netīrs darbiņš. Kreklu vien cik nav vajadzīgs, vai ne, un mana mīļā sieviņa noņemas ar tiem melnās miesās. Ja jūs varētu izmazgāt

man kādu mazumiņu to pašu kreklu, es paņemtu jūs līdzi un aizvizinātu mājās lokomotīvē. Tas gan ir pret dzelz­ceļu sabiedrības noteikumiem, bet šajos nomales ceļos neviens to tik ļoti neņem vērā.

Kamēr Krupis rāpās lokomotīves kabīnē, viņa izmi­sums pārtapa karstā sajūsmā. Zināms, dzīvnieks nekad mūžā nebija mazgājis kreklus, un droši vien, ja viņš mē­ģinātu, nekas labs tur nesanāktu, bet viņš arī nemaz netaisījās to darīt, viņš domāja: kad būšu sveiks un vesels atgriezies Krupjapilī un kad man atkal būs nauda un kabatas, kur to glabāt, es aizsūtīšu mašīnistam krietnu summu, ar ko samaksāt par milzum daudzu kreklu maz­gāšanu, un tas jau būs tas pats vai vēl labāk.

Dzelzceļa uzraugs pavēcināja signālkarodziņu, mašī­nists par atbildi jautri nosvilpināja dampi, un vilciens izripoja no stacijas. Ātrumam palielinoties, kad Krupis patiešām redzēja abpus ceļam traucamies garām tīrumus, kokus, dzīvžogus, zirgus un govis un kad iedomājās, ka ik mirklis nes viņu tuvāk mājām, tuvāk mīļajiem drau­giem un naudai, ko pašķindināt kabatā, un mīkstai gultai, kur atdusēties, un garšīgai maltītei, ko viņš ēdīs, un apbrīnai un sajūsmai, kad viņš stāstīs par saviem piedzī­vojumiem un izcilo atjautību, — kad Krupis to visu re­dzēja un iedomājās, viņš sāka lēkāt un klaigāt, un dziedāt jautru dziesmiņu rindas; mašīnists skatījās platām acīm, jo viņš bija gan agrāk redzējis veļasmazgātājas, tomēr nekad nebija sastapis tādu kā šī.

Jūdžu jūdzes klājās un izzuda aizmugurē, un Krupis jau sāka apsvērt, ko vislabāk būtu ēst vakariņās, kad pārradīsies mājās, bet tad viņš ievēroja, ka mašīnists ir izkāries sāniski laukā no lokomotīves un apmulsušu seju saspringti ieklausās. Pēc tam mašīnists metās tupu rāpu augšā tenderī uz ogļu blāķa un raudzījās pāri vagoniem tālumā; atgriezies viņš pavēstīja Krupim:

— Dīvainas lietas! Mēs esam pēdējais vilciens, kas šovakar brauc šinī virzienā, bet es varu apzvērēt, ka aiz­mugurē nāk vēl viens!

Muļķīgā jautrība pārgāja Krupim kā nebijusi. Dzīvnieks sarāvās drūms un nelaimīgs, trula sāpe iedūra krustos un aizstīdza pa stilbiem lejup, tā radīja vēlēšanos pie- plakt pie zemes un nedomāt, nedomāt par visu to, kas nu draudēja notikt.

Tobrīd uzlēca mēness, un mašīnists, nostājies uz ogļu kaudzes, varēja pārskatīt lielu ceļa gabalu vilcienam aizmugurē. Pēkšņi viņš iekliedzās:

— Tagad redzu to skaidri! Tā ir lokomotīve, nāk mums pa pēdām milzīgā ātrumā! Izskatās, ka dzenas mums pakaļ!

Nelaimīgais dzīvnieks saguma ogļu putekļos, visiem spēkiem cenzdamies aptvert, ko nu lai dara, bet galvā bija tikai nožēlojams tukšums.

— Viņi mūs strauji panāk! — mašīnists sauca. — Dampis pilns ar kaut kādiem dīvainiem ļaužiem! Tādi kā senlaiku cietumsargi tur vicina karacirvjus, policisti ar ķiverēm galvā, gumijas rundziņām rokās, kaut kādi tipi apnēsātās drānās, ar «katliņiem» galvā vicina revol­verus un nūjas — pat no šāda tāluma skaidri redzams,

ka tie ir privātdrēbēs pārģērbti okšķeri, un visi vici­nās, un visi kliedz vienu un to pašu: «Stāt! Stā-at! Stā-at!»

Tad Krupis nokrita pie ogļu kaudzes ar lūgšanā pacel­tām rokām un ievaimanājās:

— Paglābiet, tikai paglābiet mani, mīļo, labo mister mašīnist, un es jums atzīšos visos savos grēkos! Es ne­maz neesmu vienkārša veļasmazgātāja, kāda izskatos! Un man nav bērnu, kas mani gaidītu mājās, ne palaid­nīgu, ne rātnu! Es esmu krupis … jā, visiem zināmais un pazīstamais zemes īpašnieks misters Krupis; pateico­ties savai drosmei un atjautībai, es tikko izbēgu no pre­tīga cietuma, kur naidnieki mani bija iegrūduši, un, ja tie tēvaiņi mani atkal noķers, tad nabaga nelaimīgais un nevainīgais Krupis atkal būs ķezā, atkal būs salmu cisās pie maizes un ūdens!

Mašīnists bargu skatu paraudzījās viņā no augšas, tad teica:

— Bet tagad tu izstāsti man patiesību! Par ko tevi iebāza aiz restēm?

— Gluži par niekiem, — teica nabaga dzīvnieks, no­sarkdams kā vēzis. — Es tikai aizņēmos automašīnu, kamēr tās saimnieki ēda pusdienas, viņiem tobrīd tā ne­maz nebija vajadzīga. Patiešām, mašīnu zagt man nenāca ne prātā, tikai citi … it sevišķi tiesneši … nezin kāpēc tik bargi nosoda patiesībā vien sīku izpriecu.

Krietni sadrūmis vilciena vadītājs teica:

— Laikam gan tu tiešām esi ļoti slikts krupis, un, taisnību sakot, man vajadzētu tevi nodot bargo tiesnešu rokās. Tikai tu, kā redzams, esi lielās bēdās un izmisumā, un es tevi negribu pamest nelaimē. Automobiļi man bijuši nebijuši, tas ir viens, un otrs — es nekad nepieļaušu, ka šādi tādi policisti sāktu mani izrīkot, kad es braucu ar savu vilcienu, un trešais — kad redzu raudošu dzīvnieku, man vienmēr paliek ap sirdi tā jocīgi, žēl viņa .. . Saņe­mies nu, Krupīt! Es darīšu, ko vien varēšu, gan mēs viņiem vēl parādīsim!

Viņi piemeta krāsnī og­les, sirdīgi rīkodamies ar šķipelēm; kurtuve ierūcās, uzšāvās dzirksteles, un lo­komotīve salēkdamās un svaidīdamās rāvās uz priekšu, bet vajātāji tik un tā nāca tuvāk. Mašīnists pārvilka sev ar lupatvīkšķi pār pieri un nopūtās.

— Baidos, Krupīt, ka tas nelīdzēs! Viņi, redzi, brauc tukšā, un tā ir labāka lokomotīve. Zini ko, mums palikusi vairs tikai viena iespēja, tālab klausies labi uz­manīgi, ko es tev sacīšu. Drīz mums būs jābrauc cauri garam tunelim, un aiz tuneļa abās pusēs sliedēm aug biezs mežs. Braucot pa tuneli, es uzdzīšu vislielāko āt­rumu, kādu vien varēšu, bet viņi, dabiski, piebremzēs, baidīdamies, ka neuzskrien mums virsū. Un, kolīdz iz­brauksim otrā galā ārā, es izslēgšu tvaiku, pievilkšu bremzes, cik vien iespējams, un, kad būs klāt īstais brī­dis un varēs izlēkt, tu metīsies lejup, mežā iekšā un — tutū! — iekams šie būs laukā no tuneļa un tevi pama­nījuši. Pēc tam es atkal laidīšu pilnā gaitā, un tad viņi varēs dzīties man pakaļ, cik ilgi un cik tālu viņiem pa­tiks. Bet nu esi uzmanīgs, sagatavojies, lai vari lēkt, kad es sacīšu!

Viņi piemeta atkal kurtuvē ogles, un vilciens iedrāzās tunelī; dampis krāca un rībēja, dārdēdams dārdēja, līdz izšāvās otrā galā laukā zem klusām mēnessgaismas pie­lietām debesīm, un abpus sliedēm melnēja glābējs mežs. Mašīnists izslēdza tvaiku, iedarbināja bremzes, Krupis nostājās uz pēdējā pakāpslīša, un, kad vilciens bija tiktāl palēninājis gaitu, ka dzīvnieks gandrīz varētu skriet tam līdzi, mašīnists iekliedzās:

— Nu, aiz-iet!

Krupis lēca, nokūleņoja pa šauro uzbērumu, pietrūkās kājās — nekur nekas nesāpēja —, cirtās krūmos un pa­slēpās.

Pavēries pa zaru starpu, viņš noskatījās, kā vilciens, uzņemdams ātrumu, aiztraucas un nozūd naktī. Tad no tuneļa svelpdama un dārdēdama izbrāzās lokomotīve ar visu raibo varzu iekšā; vajātāji bļāva, vicinādami savus briesmīgos ieročus:

— Stāt! Stāt! Stā-at!

Kad viņi bija aizjoņojuši garām, Krupis smējās vai līdz asarām — pirmo reizi kopš tiem laikiem, kad tika ieslodzīts cietumā.

Bet drīz viņš noklusa, apjauzdams, ka ir vēls vakars, tumsa nāk virsū un vēsums, un viņš ir viens nepazīstamā mežā — kur lai ņem naudu, kur vakariņas? — draugi un mājas tik tālu, un kapa klusums, kas sabiezēja visapkārt pēc vilcienu klaudzoņas, dārdoņas, stindzināja asinis dzīslās. Neuzdrīkstēdamies pamest sargātāju mežu, viņš devās tajā dziļāk iekšā ar vienu domu: jātiek iespējami tālāk prom no dzelzceļa.