Greiems Kenets - Vējš vītolos

Tad sākās vīvināšana.

Tā bija tikko dzirdama, spalga skaņa, kas vispirms aizsākās tālu aizmugurē un kaut kā savādi spieda steig­ties uz priekšu. Pēc tam, vēl aizvien tikpat vāja un spalga, skaņa atausa tālu priekšā, lika saminstināties, gribēja, lai viņš iet atpakaļ. Kad Kurmis neziņā apstājās,

tā ietrīsējās no visām pusēm, un šķita — kaut kādas būt­nes to padod tālāk, uztver un izvīvina cauri Mūžameža plašumiem līdz vistālākajām malu malām. Lai tās būtu kas būdamas, svešās radības nu bija uzrautas kājās,mod­ras un gatavas uz visu! Bet viņš .. .viņš bija viens pats, bez ieročiem, un palīdzību nebija no kā gaidīt; visapkārt kļāvās un biezēja nakts.

Tad sākās čabēšana.

Pirmajā brīdī šķita, no kokiem krīt lapas — tik bez­gala viegla un liega bija šī skaņa. Tad, pieaugot skaļāka, tā ieguva ritmu, un Kurmis zināja, ka tas nav nekas cits

kā sīku pēdiņu pakšķēšana — tipu-tapu, tipu-tapu—, tikai vēl attālu. Vai pakšķēja priekšā? Vai varbūt aizmugurē? Pirms likās — priekšā, pēc — aizmugurē, tad — abē­jādi. Čabēja aizvien spriegāk un neatlaidīgāk, čabēja ik­katra zemes pēda, Kurmis sasprindzis ieklausījās, pielie­cās šā un pieliecās tā, — čaboņa viņu ielenca un nāca klāt no visām pusēm. Kamēr dzīvnieks stāvēja klausīda­mies, starp kokiem parādījās trusis, tas drāzās lēkšiem taisni šurpu. Kurmis domāja — garausis palēninās gaitu vai sviedīsies sānis. Bet kas tev deva! Trusis nošvīkstēja garām, gandrīz viņu aizķerdams, stingu, niknu ģīmi, iz- velbtās acis bolīdams.

— Prom no šejienes, muļķi tāds, prom! — Kurmis dzirdēja garausi nošņācamies, kad tas meta cilpu ap kādu celmu un nozuda laipni pavērtā alas mutē.

Čabēšana tapa vēl skaļāka, līdz šķita, ka pēkšņi uznā­kušas krusas graudi pakšķētu pret sauso lapu segu, kas bija izklāta visapkārt mežā. Likās — viss mežs nu skrēja, dipšināja, kaut ko ķerdams, gūstīdams, lenkdams … Var­būt kādu dzīvnieciņu? Izbīlī Kurmis arī metās skriet, pats neaptverdams, kurp un kāpēc. Viņš brāzās kaut kam virsū, pār kaut ko klupa, krita, kaut kur vēlās iekšā, spraucās, izlīda kaut kam pa apakšu un kaut kam sviedās apkārt… Beidzot Kurmis paglābās dziļā, tumšā veca skābarža dobumā, kas sniedza pajumti un slēptuvi, iespē­jams, pat drošu; tikai kas to varēja zināt? Lai nu kā, dzīvnieks bija pārāk piekusis, lai vēl skrietu, tas spēja tikai ierušināties dobumā sakritušajās sausajās lapās, cerot, ka būs kādu laiku drošībā. Viņš gulēja ar skaļi pukstošu sirdi, drebēdams klausījās čaboņā un vīvinā- šanā aiz dobuma sienām un beidzot visā pilnībā izjuta milzīgās baismas, ko šeit bija pierediējuši citi sīki lauku un dzīvžogu iemītnieki, saprata, kāds tiem bijis vismel­nākais brīdis — tas pats, no kura žurks viņu veltīgi cen­ties izsargāt, — Mūžameža LIELĀS BAILES!

Ūdensžurks tobrīd silti, omulīgi snauda pie kamīna. Lapa ar aizsākto dzejoli bija noslīdējusi uz grīdas, galva

atslīdējusi uz atzveltņa, mute pavēr­ta — viņš klejoja pa zaļiem sapņu upju krastiem. Tad vienubrīd ogles sakritās, uguns nosprakšķēja un uz­sitās spoža liesma; Zurks satrūkda- mies pamodās. Atcerējies, ar ko bija nodarbojies pirms iemigšanas, viņš pasniedzās pēc lapas ar pantiņiem, pētīja to kādu brīdi, tad aplaida acis apkārt, meklēdams Kurmi, lai pavai­cātu, vai tas nezinās kādu skaistu atskaņu.

Taču Kurmi nekur neredzēja.

Zurks brīdi klausījās. Māja šķita savādi klusa.

Tad viņš nokliedzās vairākas reizes:

— Kurmi! . .. Kurmi! .. .

Atbildes nebija. Zurks piecēlās, izgāja priekšnamā.

Kurmja cepuri neredzēja parastajā vietā uz vadža. Bija nozudušas arī viņa kamašas, kas allaž tika atstātas pie lietussargu statņa.

Zurks devās ārā un rūpīgi apskatīja zemi visapkārt ap māju, cerēdams ieraudzīt pēdu nospiedumus. Jā, tepat jau tie bija, patiešām! Kamašas Kurmim vēl gluži jaunas, nupat šai ziemai pirktas, zoles cilnīšu raksts ass un tvirts. Pēdas redzēja aizstiepjamies pa valkano zemi taisni uz Mūžamežu.

Zurks sadrūma; brīdi viņš stāvēja, dziļās pārdomās iegrimis. Tad zvēriņš iemetās atpakaļ mājā, aplika ādas

jostu, aizbāza aiz tās divas pistoles, paķēra resnu milnu, kas stāvēja priekšnama kaktā, un raitā solī aiz­steidzās uz Mūžamežu.

Metās jau tumsa, kad Zurks sa­sniedza mežmalu. Viņš nekavējoties ienira biežņā, satraukti grozīdams galvu uz visām pusēm, vai nema­nīs kādu zīmi, kas liecinātu, ka te

gājis viņa draugs. Šur un tur no alām pašāvās Jauni vieplīši, bet pazuda vienā

mirklī, ieraugot brašo dzīv­ie nieku ar divām pistolēm un delnā sažmiegto bries­mīgo milnu; un vīvināšana, čabēšana un dipšināšana, kas, mežā ienākot, bija dzir­

dama gluži skaidri, nu apdzisa, izgaisa, līdz iestājās pilnīgs klusums. Zurks vīrišķīgi izbrida cauri mežam līdz pat visattālākajam nostūrim, tad, pametis takas, ņēmās iet krustu šķērsu, rūpīgi pārmeklēdams katru zemes pēdu un bez aprimas skaņi saukdams:

— Kurmīt! Kurmīt! Kurmīt! Kur tu esi? Tas esmu es, tavs vecais Zurks!

Jau kādu stundu vai vēl ilgāk viņš bija pacietīgi lodā­jis pa mežu, kad, sev par lielu prieku, beidzot izdzirda vārgu atbildes saucienu. Vadīdamies pēc skaņas, zvēriņš nonāca pie veca skābarža ar izdubušu stumbru; no do­buma stīdzēja trīcoša balstiņa:

— Zurciņ! Vai tiešām tas esi tu?

Zurks ielīda dobumā un atrada tur Kurmi — izvār­gušu, aizvien vēl drebošu.

— Va-ai, Zurciņ! — tas ieraudājās. — Tu nevari ne iedomāties, kādas man bija bailes!

— Kā nu ne, es tevi pilnīgi saprotu, — Zurks viņu mierināja. — Bet tev gan nevajadzēja tā darīt. Es taču centos cik spēdams izsargāt tevi no šāda soļa. Mēs, up- malieši, nekad nenākam šurp vieni jiaši. Ja nu vajadzība spiež, ejam, pats mazākais, divatā, tad parasti viss bei­dzas labi. Turklāt milzum daudz kas ir jāzina un jāprot, ko visi šai apkārtnē zina un prot, tikai tu vēl ne. Es domāju pazīšanās vārdus, zīmes un teicienus, kam ir burvju spēks un iespaids, un smaržīgas zālītes, ko nes azotē, skaitāmos vārdus, kas jāatkārto, un veiklus trikus un lēcienus; tas ir diezgan vienkārši, ja tikai māk, un

mazam dzīvniekam visas šīs gudrības jāzina sevišķi labi, citādi var iekulties nepatikšanās. Zināms, ja tu būtu Āp­sis vai Ūdrs, tad būtu gluži cita lieta.

— Tāds drosminieks kā misters Krupis gan laikam nebaidītos nākt uz šejieni viens pats? — Kurmis gribēja zināt.

— Vecais zēns Krupis? — sirsnīgi smiedamies, Ūdens­žurks pārvaicāja. — Viens pats viņš savas acis te nerā­dīs, kaut viņu ar zeltu apber, un tad arī ne!

Žurka bezrūpīgie smiekli Kurmi lieliski uzmundrināja, tāpat arī drauga izskats —- milna un tumši spīdīgās pistoles; dzīvnieks pārstāja drebēt, jutās jau drošāks un pašapzinīgāks.

— Nu, ko tad vairs, -— Zurks pēc brīža sacīja, —- sa­ņemam tik spēkus un laižamies ceļā uz mājām, kamēr vēl turas vakara blāvums! Nakti gan mēs te nevaram pava­dīt, tas tev jāsaprot. Starp citu, ir arī pārāk auksts.

— Mīļo Zurciņ, — ierunājās nabaga Kurmis, — lūdzu, piedod, bet es esmu galīgi beigts, tā nu ir! Ļauj man, lūdzams, atpūsties kādu brītiņu, atgūt spēkus, lai es vispār varētu tikt līdz mājām!

— Ahā, nu, lai notiek, — labsirdīgais Zurks bija ar mieru, — pūties vien! Tik un tā drīz šeit kļūs tumšs kā kapā, taču pēcāk vajadzētu būt mazam gaišumiņam no mēness.