Greiems Kenets - Vējš vītolos

Kurmis nu ierakās pa īstam sausajās lapās, izstiepa kājas un uzreiz iekrita nemierīgā, satrauktā miegā; Zurks pa tam arī sasedzās ar lapām, cik vien labi varēdams, lai siltāk, un pacietīgi gulēja vaļējām acīm, ar pistoli ķepā.

Kad Kurmis beidzot pamodās, krietni atspirdzis un labā omā, Zurks viņam sacīja:

— Nu gan iesim! Es tikai vēl pabāzīšu galvu un pa­skatīšos, vai ārā viss mierīgi, tad mums patiešām jālaižas prom no šejienes.

Viņš piegāja pie slēptuves cauruma un pabāza laukā galvu. Un tūlīt pat Kurmis dzirdēja viņu klusi pie sevis nosakām:

— E-he-he! Te tev nu bija iešana!

— Kas noticis, Zur­ciņ? — Kurmis iesau­cās.

— Snieg, — Zurks īsi teica. — Turklāt pa­matīgi.

Kurmis iespraucās viņam blakus un, pa­skatījies ārā, ierau­dzīja, ka pirmīt tik draudīgais mežs ir ga­līgi pārvērties. Alas, bedres, dobes, grambas un citas mazam ceļiniekam bīstamas, tumšas vietas izzuda acīm redzami, visam pāri sedzās balti mirdzošs burvju paklājs, pārlieku skaists, lai pa to staigātu raupjām pēdām. Sniega pūkām bija pielidojis pilns gaiss, tās trīcošas skārās pie vaigiem, bet koku melnie stāvi šķita ceļamies augšup no lejas plūstošās gaismas blāzmā.

— Nu, neko nevar darīt, — Zurks teica pēc pārdomu brīža. — Mums jāriskē, man tā liekas, un jādodas vien ceļā. Pats ļaunākais — es īsti nezinu, kur mēs atroda­mies. Un sniegs vēl tagad visu tā pārvērš …

Patiešām! Kurmis nemaz nebūtu spējis pasacīt, vai tas vairs ir tas pats mežs. Tomēr, par spīti visam, dzīv­nieki sadevās ķepās un sāka braši soļot uz to pusi, kur visticamāk varēja būt mājas, jautrā garā izlikdamies, ka ikvienu jaunu koku savā ceļā, kas tos sveicināja drūms un kluss, viņi pazīst kā senu draugu un ka vietumis starp koku vainagiem redz gaismas spraugas, stigas, dažu labu takas līčuloci šinī vienmuļajā baltajā telpā ar melnajiem stumbriem, kur aizvien vēl nemanīja nekādas pārmaiņas.

Pēc stundas vai divām — laika rēķins bija galīgi sajucis — gājēji apstājās kaut kur bezcerīgi tālu no mā­jām; piekusuši, sadrūmuši viņi apsēdās uz nolūzuša stum­

beņa atvilkt elpu un padomāt, ko lai dara. Viss augums zvēriņiem smeldza, sāpēja sasistās vietas, jo neskaitāmas reizes viņi bija krituši bedrēs un izmirkuši caur un cauri; sniegs bija sasnidzis tik dziļš, ka viņi tik tikko vairs jau­dāja pabrist ar savām mazajām kājām, un mežs tapa aiz­vien biezāks, un koki arvien vairāk līdzinājās cits citam. Likās, mežam nekad nebūs gala, nebūs sākuma, tas ne­kad nekļūs citāds un, visļaunākais, no tā nekad nebūs izejas.

— Mēs nedrīkstam ilgi tā sēdēt, — Ūdensžurks ieru­nājās. — Mums jācenšas vēlreiz tikt malā, jādara kaut kas. Aukstums — tas ir pats briesmīgākais, arī sniegs drīz vien būs tik dziļš, ka nevarēsim to izbrist. — Viņš palūkojās apkārt un izlēma. — Lūk, kas man iešāvās prātā, — Zurks turpināja. — Tepat netālu priekšā — kur zeme vienās kumpās, kalniņos un kumbros — ir tāda kā noleja. Mēs dosimies turp un centīsimies atrast sev kādu slēptuvi — alu vai iedobi, kur būtu sauss zem kājām un varētu paglābties no sniega un vēja; tur kārtīgi atpūtī­simies, pirms no jauna dodamies ceļā, jo abi esam galīgi beigti. Turklāt sniegs pa tam var nokust vai arī var atga­dīties kaut kas cits.

Tā viņi uzslējās atkal kājās, aizbrida līdz nogāzei un lūkoja pēc kādas alas vai cita sausa stūrīša, kur patver­ties no sniegputeņa. Pārmeklējot kādu kumpainās piegā­zes nogabalu, Kurmim negaidot aiz kaut kā aizmetās kāja, un žēli iebrēkdamies, viņš nogāzās uz mutes.

— Kāja, mana kā-āja! — dzīvnieciņš vaimanāja.

— Va-ī, mana kāja!

Apmeties sēdu, viņš šūpoja kāju, sakampis to abām priekšķepām.

— Nabaga veco zēn! — Zurks līdzjūtīgi iesaucās.

— Nu neveicas gan tev šodien, nu it nemaz, vai ne? Rādi šurp, paskatīsimies, kas vainas kājai! Nūja, — viņš teica, noslīgdams ceļos, lai labāk redzētu, — būsi ievainojis paceli, diezgan nopietni. Pag, es paķeršu mutautiņu un pārsiešu.

— Laikam aizķērās aiz kāda neredzama zara vai celma, — Kurmis izmisis vilka. — Va-ī dieviņ! Va-ī

— Pārsteidzoši līdzena brūce,—

Zurks sprieda, vēlreiz uzmanīgi nopētīdams ievainojumu. — Tāda nevar rasties no zara vai celma. Izskatās iešņāpts ar asu dzelzi. Jocīgi gan!

Bridi padomajis, viņš ņemas pētīt apkartejas kumpas un iedobes.

— Nav ko pētīt, vienalga, kas to izdarījis! — Kurmis iesaucās, aiz sāpēm nemanīdams, ko īsti runā. — Sāp tik un tā, vienalga, kas to izdarījis!

Taču Ūdensžurks, rūpīgi nosaitējis ar savu kabatlaka­tiņu draugam kāju, pameta viņu sēžam un sāka sirdīgi kašņāt sniegu. Zvēriņš to mēza un šķūrēja, darbodamies ar visām četrām ķepām, un pētīja zemi, kamēr Kurmis nepacietīgs gaidīja turpat netālu, ik pa brīdim novilk­dams:

— Nu, ko tu, Zurk! Met taču mieru!

Bet Zurks pēkšņi iekliedzās:

— Urrā-ā! — Tad vēlreiz: — Urrā-ā-āā! — un mēģi­nāja sniegā uzdancot džigu [1] .

— Ko tu tur atradi, Zurciņ? — Kurmis nenocietās, arvien vēl auklēdams kāju.

— Atnāc un paskaties! — Zurks dancodams priecīgi sauca.

Kurmis aizvilkās pie atkašņātā laukumiņa un uzma­nīgi to apskatīja.

— Mjā-a, — beidzot viņš noteica, — es to redzu itin labi. Esmu tādus redzējis jau agrāk, turklāt daudzas rei­zes. Gluži parasta lietiņa, varētu sacīt. Kājskrāpis! Nu, un kas tad ir? Kāpēc ap kājskrāpi jādejo džiga?

— Bet vai tu … tu, neattapīgais kustoni, neapjēdz, ko tas nozīmē? — Zurks saērcināts sauca.

— Nu, protams, kas tur ko neapjēgt, — Kurmis at­teica. — Itin vienkārši: kāds gaužām aizmāršīgs un bez­rūpīgs dzīvnieks pametis savu kājskrāpi pašos Mūžameža dziļumos, kur noteikti kāds uz tā var paklupt. Gaužām aplams solis, man jāatzīst. Atgriezies mājās, es par to sūdzēšos … kādam, nu … vai kādam citam, gan redzēsi, tā es izdarīšu!

— Apžēliņ! Apžēliņ! — Žurks tikai novaidējās vien par Kurmja bezcerīgo cietpaurību. — Beidz spriedelēt, nāc šurp un kašņā sniegu! — Un pats sāka tā darboties, ka balts vien griezās uz visām pusēm.

Pēc brīža smagais darbs tika atalgots — skatam atklājās vecs, izdilis kājslauķis.

— Nu, ko es teicu? — Žurks lielā sajūsmā iesaucās.

— Itin neko, — Kurmis patiesīgi atbildēja. — Cik noprotams, — viņš turpināja, — tu esi atradis vēl kādu sadzīves krāmu, nekam nederīgu un aizmestu, un, ja nemaldos, esi varen laimīgs. Labāk uzdanco tam apkārt džigu, ja jau tev tā patīk, un labi ātri, varbūt tad varēsim doties tālāk un netērēt velti laiku pie atkritumu čupām! Vai kājslauķis ir ēdams? Varbūt apsegsimies un pagulē­sim zem kājslauķa? Vai arī apsēdīsimies uz tā un aiz­brauksim mājās kā ar kamanām, tu, apnicīgais grauzēj?

— Tu … tu gribi sacīt, —

Žurks pārskaities klie­dza, — ka šis kājslauķis vēl nerunā diezgan skaidru valodu?

— Nudien, Žurciņ, — Kurmis sacīja gluži saērci­nāts, — man liekas, pietiks muļķoties! Kur tas dzirdēts, ka kājslauķi runātu, turklāt vēl skaidru valodu? Kājslauķi vispār nerunā! Tie zina savu vietu!

— Paklau, tu … tu … apdauzītais aunapiere! — Žurks noskaitās pa īstam. — Pievaldi muti! Ne vārda vairāk! Kašā sniegu! Kašā, roc un rakā, un ošņā visriņķī un apkārt — jo sevišķi ap kumpām un pakalniņiem, ja