Greiems Kenets - Vējš vītolos

Kad viņi bija pilnīgi sagatavojušies braucienam, Kru­pis triumfēdams aizveda savus ceļojuma biedrus pie ap­loka un lika tiem saņemt veco, pelēko zirgu; nemaz neap­runājies ar pelēci un tādējādi to briesmīgi apvainojis, Krupis uzvēla zirgam pašu smagāko, putekļaināko darbu

šinī putekļainajā braucienā. Skaidrāks par skaidru, zir­dziņš tad labāk gribēja palikt turpat aplokā, pasita gaisā asti un ilgi nedevās rokā. Krupis pa to laiku piepakoja skapīšus vēl pilnākus ar visādām nepieciešamām mantām, kulbas dibenā sakāra auzu zebeniekus, siena maisus, sīpolkroņus, grozus. Galu galā pelēcis tika sagūstīts, ielikts ilksīs, un viņi devās ceļā, dzīvi sarunādamies cits caur citu, čāpodami blakus pajūgam vai uzmezdamies uz kāpņu šķērskoka — kā nu kuram likās ērtāk. Bija zeltaina pēcpusdiena. Putekļi kņudēja viņiem nāsīs, tie vilnīja gana kupli, kā jau daždien īstiem ceļavīriem; no apkārtē­jiem dārziem viņiem jautri uzsvilpa putni, laipni ceļinieki garāmejot padeva labdienu vai arī apstājās un uzslavēja brīnišķīgo kulbu, un truši, tupēdami dzīvžogos pie savām alām, tik pasita uz augšu priekšķepas un sauca:

— Vī man dieviņ! Vī man dieviņ! Vī man dieviņ!

Vēlu vakarā noguruši un laimīgi viņi daudzu jūdžu

tālumā no mājām apstājās vientuļās kopu ganībās, izjū­dza zirgu, palaida to pieguļā, apsēdās paši zālē pie ratiem un ieturēja vienkāršas vakariņas. Un, kamēr Krupis ņē­mās gari un plaši stāstīt, ko tikai viņš visu neizdarīšot turpmākajās dienās, zvaigznes vispāri debesjumā tapa aizvien lielākas, spožākas, un dzeltens mēness, atnācis nez no kurienes nemanīti un klusi, stāvēja turpat blakus un klausījās, ko viņi runā. Beidzot visi trīs dzīvnieki salīda kulbā, apgūlās uz lāviņām, un Krupis, izstiepdams piekusušās kājas, samiegojies vēl noteica:

— Nu ar labunakti, zēni! Tā, lūk, dzīvo īsti džentl­meņi. Jtreu veco upi nav vērts pat pieminēt!

— Savu veco upi es nemaz netiku pieminējis, — Zurks mierīgi atteica. — Un tu to zini, Krupīt. Es tikai domāju par viņu, — zvēriņš izjusti piebilda klusā balsī. — Tikai domāju .. . visu laiku domāju …

Kurmis sameklēja pa tumsu Žurka ķepu un cieši to paspieda.

—- Zurciņ, es darīšu vienmēr tāpat kā tu, — viņš

čukstēja. -V- Varbūt laižamies prom rit no rīta — agri, agri — un atgriežamies savā vecajā alā pie upes?

— Nē, nē, mēs paliksim te līdz beigām, — Zurks tāpat čukstus atbildēja. — Liels paldies, Kurmīt, bet man ir jāpaliek pie Krupja, kamēr šis brauciens būs galā. Ir bīs­tami atstāt viņu vienu pašu. Ilgi tas nevilksies. No Krupja untumiem nekad nekas neiznāk. Ar labunakti!

Braucienam gals īstenībā pienāca pat vēl ātrāk, nekā Zurks to bija paredzējis.

Pēc ilgās uzturēšanās svaigā gaisā, pēc visiem prie­kiem un satraukumiem Krupis gulēja kā nosists un otrā rītā nekādi nebija uzbukņījams no lāvas. Tā nu Kurmis un Ūdensžurks klusēdami, kā vīriem pieklājas, sāka dar­boties vieni paši, un, kamēr Zurks apraudzīja pelēci, iekūra uguni, noskaloja vakarvakara traukus un saklāja brokastgaldu, Kurmis aizkāpa līdz tuvākajam ciemam (tas bija krietni tālu) pēc piena un olām, un daudzām citām ēdamvielām, ko Krupis, protams, bija aizmirsis sagādāt. Kad visi šie nogurdinošie rūpesti bija galā un abi zvēriņi, galīgi noskrējušies, apsēdās atvilkt dvašu, Krupis arīdzan parādījās kulbas durvīs, svaigi izgulējies un omulīgs, priecādamies, cik gan jauka un viegla šāda

dzīve, kuru viņi patlaban uzsākuši, — nevar ne salīdzināt ar rūpēm un raizēm, ko mājās sagādā noņemšanās ar saimniecību un visādas citādas klapatas.

Todien dzīvnieki jauki izklejojās pa zāļainiem paugu­riem, izbraukājās pa zemesceļiem un apmetās, tāpat kā iepriekš, kopu ganībās, tikai šoreiz abi zvēriņi parūpējās, lai Krupis arī godīgi paveiktu savu darba daļu. Šā iemesla pēc nākamajā rītā viņš nepavisam vairs nelikās sajūsmināts par pirmatnīgās dzīves vienkāršību un par visām varēm gribēja palikt guļvietā, un tikai ar lielām pūlēm izdevās noraut viņu no lāviņas. Tāpat kā iepriekš, trīs draugi klīda pa lauku ceļiem, turklāt pēcpusdienā viņi sasniedza lielceļu — pirmoreiz mūžā uzbrauca uz šosejas, un tur viņiem uzbruka nelaime, negaidīta un strauja; tas bija posts un gals viņu ceļojumam, un šis notikums atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu Krupja turpmāko dzīvi.

Dzīvnieki mierīgā garā čāpoja pa lielceļu, Kurmis pa­jūga priekšgalā pie pelēča galvas, runādamies ar zir­dziņu, jo ratu vilcējs bija sūdzējies, cik nežēlīgi viņš izstumts no sabiedrības, neviens ar viņu pat vārdu nepār- mijot; Krupis un Ūdensžurks tērzēdami nāca aiz ratiem, runāja visvairāk gan Krupis, Zurks tikai laiku pa laikam atsaucās: — Jā, pilnīgi pareizi, un ko tu viņam sacīji? — un risināja pats savu domu, līdz vienubrīd tālu aizmu­gurē viņi saklausīja klusu dundoņu, it kā tur dūktu kamene. Pametot acis atpakaļ, viņi ieraudzīja putekļu mākulīti un tā centrā — tumšu, kustīgu punktu, kas neti- camāiātrumā traucās šurp; no putekļu mākuļa vēlās ne­skaidra elsošana — pup-pup, pup-pup! — it kā tur smags, neveikls dzīvnieks stenētu sāpēs. Nepievērsdami tam uzmanību, viņi atgriezās pie pārtrauktās sarunas, bet tad mierīgā ceļa ainava mirklī pārvērtās, vēja brāzma un trokšņa vilnis lika viņiem parauties pašā malā pie grāvja. Zvērs brāzās virsū! Pup-pups nekaunīgi iebrēca viņiem ausīs ar misiņa tauri, tikai mirkli viņi manīja auto iek­šieni — spoguļu mirdzumu, košo safjānu —, tad varenais

limuzīns — milzīgs, žigls, satriecošs! — ar stingo šoferi pie stūres uz sekundes simtdaļu aprija visu apkārtni un gaisa telpu, uzsizdams mutuļojošu putekļu vālu, kas ietina dzīvniekus no astes līdz ausīm un padarīja aklus; tad auto saruka — kļuva par melnu plankumiņu tālē, pārvērtās atkal par dūcošu kameni.

Vecais pelēcis, kas bija gurdi vilcies pa ceļu, sapņo­dams par kluso aploku, jaunajā, neparastajā situācijā gluži vienkārši paļāvās uz saviem dzīvnieka instinktiem. Uzrāvies pakaļkājās, tas grūdās un kāpās atpakaļ, par spīti Kurmja izmisīgajām pūlēm noturēt to aiz apaušiem, nemaz neklausīdamies laipnajos vārdos, ar kādiem zvē­riņš griezās pie pelēča dvēseles maigākajām jūtām. Rati tuvojās dziļajam ceļmalas grāvim, nošūpojās uz krants, tad atskanēja sirdi plosošs brīkšķis un kanārijdzeltenā kulba, viņu lepnums un prieks, uz sāniem iegāzās grāvī, pārvērzdamās par nožēlojamu graustu.

Žurks šaudījās pa ceļa virsu, vai plīzdams aiz nik­numa.

— Ak jūs neģēļi! — viņš kliedza. — Nelieši jūs, liel­ceļa laupītāji, jūs . . . jūs vepri pie stūres! Es jums gan parādīšu! Es griezīšos tiesā! Sūdzību par jums uzrakstīšu! Visām tiesām jūs nodošu!

Ilgas pēc mājām zvēriņam nebija vairs ne prātā, pat­laban viņš bija kapteinis uz kanārijdzeltena kuģīša, kas bravūrīgu jūrnieku juceklīgās lavēšanas dēļ uzskrējis sēkli, un Žurks centās atcerēties pašas kodīgākās, asākās dzēlības, ar kādām viņš allaž apveltīja milzīgo liellaivu stūrmaņus, kad laivas saceltais vilnis, tai aizslīdot pārāk tuvu gar krastu, piešļāca viņa mājokli un viesistabā ap­plūdināja grīdsegas.

Bet Krupis apsēdās, kājas iepletis, putekļainās šosejas vidū un stingi lūkojās uz tālumā gaistošo automobili. Viņš satraukti elpoja, sejā rotājās kluss apmierinājums un gandarījums, un brīdi pa brīdim dzīvnieks izdvesa tikko dzirdamus pupstienus: «Pup-pup, pup-pup …»