Greiems Kenets - Vējš vītolos

Viņi aizslīdēja pa atteku, un, kad nonāca plašā laivu šķūņa ēnā, Kurmis ievilka airus. Te viņi ieraudzīja dau­dzas lieliskas laivas — tās stāvēja, paceltas steķos vai uzvilktas augšup pa slīpni, bet nevienas nebija ūdenī, un laivu novietne likās tāda kā pamesta.

Žurks aplaida acis apkārt.

— Skaidrs, — viņš secināja, — ar laivošanu ir cauri. Apnicis, lieta darīta. Es gribētu zināt, kāda uts viņam tagad būs iekodusi. Kāp malā, ejam ciemos! Drīz mēs to uzzināsim.

Viņi izkāpa krastā un pār spilgtiem ziediem rotāto zālienu aizgāja meklēt Krupi; gluži negaidot dzīvnieki pamanīja to dziļās pārdomās iegrimušu sēžam pītā dārza krēslā ar milzīgi lielu karti pār visu klēpi.

— Urrā-ā! — nācējus pamanījis, viņš iekliedzās un pielēca kājās. — Tas tik ir vareni! — Krupis dedzīgi spieda abiem ķepu, nemaz negaidīdams, lai viņu iepazīs­tina ar Kurmi. — Cik jauki no jūsu puses! — viņš turpi­nāja, dancodams ciemiņiem apkārt. — Es nupat, nupat, Zurciņ, taisījos sūtīt pēc tevis laivu ar stingru piekodi­nājumu, lai tevi sameklē un reizi par visām reizēm atved šurp, vienalga, ar ko tu aizņemts. Man vajag tevi kā ēst… tas ir, jūs abus divus. Tā, ko varu jums piedāvāt? Nāciet iekšā un uzkodiet! Jūs pat nespējat iedomāties, kāda tā laime, ka iegriezāties pie manis!

— Atvilksim, Krupīt, mazlietiņ elpu, — Zurks teica un veikli iemetās mīkstajā atzveltnī; Kurmis atlaidās blakuskrēslā, neaizmirsdams pasacīt dažus pieklājības vārdus par Krupja «burvīgo mītni».

— Visskaistākā māja šīs upes krastos! — Krupis skaļi piekrita. — Vispār visskaistākā, — viņš nespēja noturē­ties nepiebildis.

Zurks piebikstīja Kurmim ar elkoni. Nelaimīgā kārtā Krupis to pamanīja un nosarka. Brīdi valdīja nepatīkams klusums, tad Krupim izlauzās skaļi smiekli.

— Tas nekas, Zurciņ! — viņš sacīja. — Tu jau zini, es citādi nemāku. Bet māja nebūt nav no sliktākajām, vai ne? Un tev jau, zināms, arī tā patīk. Bet ķeramies nu pie

lietas! Pavisam nopietni. Jūs esat tieši īstie dzīvnieki, kuri man pašlaik vajadzīgi. Jūs nāksiet man palīgos. Tas ir šausmīgi svarīgi!

— Runa, cik noprotams, ir par airēšanu, — Zurks tēloja vientiesi. — Tev jau sokas diezgan labi, tikai tu vēl tā pastiprāk šļakstini ūdeni. Ar uzcītību un krietniem tre­niņiem varē…

— Airēšana! Pē-e! — Krupis nicīgi iekrita starpā. — Bērnišķīga, muļķīga aizraušanās! Sen esmu metis to pie malas. Visīstākā laika šķiešana, nudien. Dievgod- vārds, sirds man sāp, skatoties uz jums, tādiem prātīgiem puišiem, — cik bezmērķīgi jūs izšķiežat savus spēkus! Bet nu reiz ir gana! Esmu atklājis patieso mērķi, vienīgo īsto aizraušanos! Es domāju tai veltīt visu atlikušo mūžu un varu tikai nožēlot līdz šim nodzīvotos gadus, kas aiz­laisti tukšos niekos. Nāc, mīļo Zurciņ, jā, jā, nāciet abi ar savu patīkamo draugu, ja viņš būtu tik laipns, — aiz­iesim tepat līdz staļļu priekšai, un jūs ieraudzīsiet to, kas jums ir jāierauga!

Tā visi trīs dzīvnieki ar Krupi priekšgalā devās uz zirgu staļļiem; Zurks slāja pats pēdējais, ar skābu ģīmi. Un tur viņi ieraudzīja čigānu kulbu, kas bija izvilkta no ratnīcas pagalmā, — gluži jaunu un spīdīgu, kanārijput­niņu dzeltenumā, ar zaļiem rakstiem un sarkaniem rite­ņiem. /

— Te nu tā ir! — skaļi paziņoja Krupis, ieplezdams kājas un piepūzdamies. — Lūk, īstā dzīve, ko iemieso šāda kulbiņa! Plašie lielceļi, putekļainās šosejas, veselība un dzīvesprieks, zaļās ganības, dzīvžogu rindas un viļ­ņainie pakalnu kumbri! Cilvēku apmetnes, ciemi, pilsētas, lielas un mazas! Šodien te — un rīt jau kur citur! Kus­tība, pārmaiņas, prieki un satraukumi! Visa plašā pasaule tavā priekšā un horizonts, kas mūžam mainās! Un neaiz­mirstiet — tā ir vislabākā šāda parauga kulba, kas jeb­kad uzbūvēta, tajā paredzēts itin viss. Kāpiet iekšā un apskatiet iekārtojumu! Pats esmu to izplānojis, visu es pats!

Kurmis bija bezgala satraukts un ieinteresēts; dedzīgi viņš sekoja Krupim augšup pa kāpnītēm un ielīda kulbā. Zurks tikai nošņaukājās vien, sabāza rokas dziļi kabatās un palika stāvam, kur stāvējis.

Iekārtojums tiešām bija ērts un parocīgs. Mazas, pie sienām piestiprinātas guļamlāviņas, atvāžams galdiņš; plītiņa, sienas skapīši, grāmatplaukti, putnu būrītis ar putniņu iekšā; katli, pannas, krūzītes, tējkannas — visvi­sāda veida un lieluma.

— Pilns komplekts! — Krupis triumfēdams teica. — Te, lūk, sausiņi, cepumi, jūras vēžu konservi, Šķiņķis, sardīnes, ievārījums — viss, ko var vēlēties. Minerāl­ūdens — šeit, tabaka — tur, tad vēl vēstuļpapīrs, spēļu kārtis, domino . . . Jūs redzēsiet, — viņš turpināja stāstīt, kad abi iznāca no kulbas un nokāpa lejā, — it nekas, ne mazākais nieks nebūs aizmirsts, un šodien pat pēcpus­dienā mēs dosimies ceļā.

— Lūgtum piedošanu, — košļādams zāles stiebru, Zurks rāmi iesāka, — es laikam būšu pārklausījies, man likās — tu minēji kaut kādus «mēs», kas došoties ceļā, turklāt vēl «šodien pat pēcpusdienā»?

Nu, ko tu, mīļo, labo Zurciņ, veco zēn,— Krupis lūdzoši sacīja, — nerunā tik stīvā, nicīgā tonī, tu taču zini, jums ir jābrauc līdzi! Es nemaz nevaru iztikt bez jums, tāpēc, lūdzams, uzskatīsim, ka tas ir izlemts, un beigsim reiz strīdēties, es to nevaru ciest. Tu taču negri­bēsi apgalvot, it kā uz visiem laikiem būtu pielaulāts pie savas garlaicīgās, sasmakušās upes un to vien vēlētos kā pleknēt krastmalas alā un vizināties ar laivu? Es tev gribu parādīt pasauli! Es gribu no tevis iztaisīt kārtīgu dzīvnieku, manu zoniņ!

— Man tas vienalga! — Zurks īgni teica. — Es nepie­dalos, un viss! Un palieku pie savas vecās upes un plek- nēju alā, un vizinos laiviņā, kā to esmu darījis līdz pat šim brīdim. Vēl vairāk — Kurmis turēsies kopā ar mani un rīkosies tāpat kā es, vai ne, Kurmīt?

— Saprotams, es rīkošos tāpat, — Kurmis piekrītoši bilda. — Es vienmēr, Zurciņ, turēšos kopā ar tevi, un, kā tu teiksi, tā man jādara … tā man vajadzētu darīt. To­mēr izklausās . . . jā, pats saproti… tas varētu būt diez­gan interesanti, — viņš saskumis nobeidza.

Nabadziņš! Viņš tikko bija ieelpojis jaunās dēku dzī­ves vilinošo garu un no pirmā skata iemīlējis kanārij- dzelteno kulbu ar visiem tās sīkajiem sadzīves nieciņiem.

Zurks vilcinājās, labi redzēdams, kas norisinās drauga sirdī. Viņš nespēja noskatīties, kā dzīvnieks savās cerībās pieviļas, tusklāt Zurks bija pieķēries Kurmim un gatavs darīt visu, la^ viņu paturētu pie sevis.

Krupis cieši vēroja abus.

— Iesim istabā, paēdīsim pusdienas, — viņš diplomā­tiski izlēma, — un apspriedīsim to lietu. Nekas mūs ne­spiež izšķirties tādā steigā. Man jau patiesībā vienalga. Tikai jums, puikas, gribējās sagādāt prieku. «Ziedojies citu labā!» — tāds ir mans dzīves sauklis.

Iebaudot pusdienas — tās, protams, bija lieliskas, kā viss un vienmēr Krupjapilī, — mājastēvs meta diplomā­tiju pie malas un Jāva savai daiļrunībai pilnu vaļu. Ne­likdamies vairs ne zinis par Žurku, viņš spēlēja tik un spēlēja uz Kurmīša atsaucīgās sirds kā uz vijoles. Pēc dabas būdams valodīgs dzīvnieks ar neapslāpējamu fantā­ziju, viņš iztēloja brauciena iespējas, brīvās dzīves prie­kus un ce|a ainavas tik burvīgā gaismā, ka Kurmis, krēslā sēdēdams, aiz satraukuma tik tikko valdījās. Klau­sies tikai un brīnies — drīz vien iznāca tā, itin kā viņi visi trīs jau būtu vienojušies doties ceļā, un Ūdensžurks, lai gan vēl iekšēji pretodamies, ļāva labestībai pārmākt savus tīri personiskos iebildumus. Nevarēja taču pievilt abus draugus, kas tobrīd pamatīgi apsvēra un izplānoja visu ceļojumu, sīki paredzēdami jau daudzas nedēļas uz priekšu, ko darīs katru mīļu dieniņu.