Vizma Belševica: ZEM ZILĀS DEBESU BĻODAS

Stārķis iebāza knābi mezglā un pleta, kamēr paplēta arī..

To nu gan viņam nevajadzēja darīt! Čūskām pietiek ar vismazāko šķirbiņu, lai izsprauktos, un čūskas spraucās tik sparīgi, ka maiss apgāzās, gals papletās pavisam, un ārā gāzās tāds lēvenis čūsku, varžu un ķirzaku, ka stārķis tikai laišus paglābās, lai viņu ne­nogāž gar zemi.

Vienā mirklī maiss bija tukšs — un slīcināmie muka uz visām pusēm vēl nadzīgāk, nekā pirmīt pie dieviņa skrējuši.

Ko nu stārķim bija darīt? Aizbēgt un izlikties, ka

nekas nav noticis? Stārķis bija godīgs putns. Ja blēņas izdarītas, pašam vien jāsaņem sods.

Stārķis smagu sirdi laidās pie dieviņa un izstāstīja, ka mazu vien drusciņu maisu papletis — un, re, kā iz­gājis.

Vai, kā nu dieviņš bārās! Zibeņi šķīda, un pērkoni vārījās, visas debesis bija melnas no dieviņa dusmām! Bet ar bāršanos, lai cik niknu, nekas nebija līdzēts. Otrreiz saukt čūskas kopā un stīvēt maisam galu ciet? Nē, to dieviņam nepavisam negribējās.

— Pats izbēri, pats salasi, — dieviņš atmeta ar roku. — Un nerādies man acīs, kamēr nebūs darīts!

Stārķis nu laidās uz pļavu pēc maisa, bet — ak vai! — maisa nekur nebija. Stārķis gan cēlās spārnos, gan brida grāvī, gan izmeklējās pa kārklu puduriem, gan visus cinīšus ar knābi izbakstīja. Nekā! Laikam taču kāds garāmejot pievācis saimniecībā derīgu mantu.

Ko nu darīt? Lidot pie dieviņa atpakaļ un sacīt, ka maiss pazudis? Vai tad tiktu cauri ar bāršanos? Kazi, vēl pērienu dabūtu! Un dieviņš bija teicis, lai stārķis nerādās acīs.

Stārķis nu cita padoma nezināja, kā lasīt čūskas un vardes vēderā. To viņš dara vēl šobaltdien — izej laukā, un pats redzēsi. Tas gan vairs nav veco laiku stārķis, bet kāds no viņa bērnu-bērnu-bērnu-bērniem, tomēr darbs nav galā. Tad nu tu vari iedomāties, cik liels un pilns bija maiss, ko stārķim vajadzēja noslīcināt.

Tas bija sensenos laikos, kad ezeri skrēja pa gaisiem un vēl tikai meklēja, kur nolaisties. Vietu bija, cik uziet, bet, jo vietu vairāk, jo grūtāk izvēlēties. Un tad vēl ezeri bija visādi — gluži kā mēs, cilvēki. Cits bija

kautrīgs un lepns — laidās lejā tikai tad, ja piesauca viņa vārdu. Neaicināts negāja. Cits nīda netaisnību, nolūkoja kāda nežēlīga kunga muižu vai īpaši skopa un nejauka saimnieka sētu, gāzās pāri un noslīcināja ļauno cilvēku ar visu viņa mantu.

Bet, kā nokļuva zemē slavenie ezeri — Inesis un Alauksts, to pat kauns stāstīt. Viņi sakāvās, jo abi gribēja nolaisties pašā Vecpiebalgas viducī, bet abiem tur vietas nekādi nepietika. Sāka ķīvēties, kamēr — vārds pa vārdam — Inesis atvēzējās un iecirta Alauk- stam pliķi. Alaukstam uz vaiga izsprāga sala. Alauksts |ā saniknojās, ka iecirta Inesim septiņus pliķus. Inesim uz vaiga izsprāga septiņas salas. Bet no tik sparīgas pliķēšanās novēlās abi zemē — pa gabalu viens no otra, lai nav jāredzas un jāsadusmojas no jauna.

Ar laiku visi ezeri bija pie vietas, apauga ar doņiem un ievu krūmiem gar malām, iedzīvojās pīlēs un citos ūdensputnos un aizmirsa, ka savulaik pa gaisu lidojuši.

Tā visi dzīvoja vienā mierā, tikai niknais Bauzis vēl skraidīja apkārt, un nekāda vieta viņam nelikās diezgan laba. Bauzis bauroja no dusmām un gara laika, šļakstīja ūdeni, birdināja zivis, grūstījās ar mākoņiem. Un jāsaka — mākoņiem viņš bija galīgi apnicis. Kā jau tāds Bauzis! Tīrais negals no ezera.

Un dzīvoja tolaik divi saimnieki katrs sava kalniņa galā, un starp kalniņiem bija pļava, plaša un līdzena. Tur ganījās abu saimnieku ganāmpulki — atkal savā galā katrs.

Vienam saimniekam bija raibas govis un liels, raibs vērsis, otram brūnas govis un liels, brūns vērsis, tikai aitas abiem baltas. Un ganiem dzīve būtu košāka par košu, ja abi vērši ik mīļu dienu nemeklētu ķīviņu.

Iznāk ganos raibais vērsis ar savām govīm. Govis sāk godīgi ēst, bet vērsis, galvu mētādams, uz kaimiņa olnīcu vien skatās — acis jau aizlaikus sarka­nas no niknuma.

Un re — pa brītiņu nāk no otra .saimnieka sētas brūnais vērsis ar brūnajām govīm. Raibais tūlīt ņemas baurot, kārpīt zemi un visādi izrādīties, kas viņš par varenu vērsi.

Nu brūnajam arī jāpurina galva, jākārpa zeme, jā­mētā ragi un jāmauj: — Ko tu uz manām govīm bauro?

Raibais pretī: — Pats uz manām govīm bauro!

Un: — Nu tu man redzēsi!

Un: — Nu es tev rādīšu!

Un iet abi viens otram virsū un sāk badīties, ka ragi vien blīkšķ! Ganiņi skrien šķirt, bet ko viņi tik lieliem un nikniem vēršiem var izdarīt? Neko.

Vērši arī — cik viens stiprs, tik otrs. Nenoveikt. Apgurst vien abi, notrenkājas, un, kad ganiņi dienas- vidū pārdzen šos tādus mājās, tad bāriens vismaz, ja ne ļaunāk.

Kāpēc vērši neesot labi izganīti? Kāpēc neēduši, ne­dzēruši? Tā ka lai pēcpusdienā pārnāktu pilniem vēderiem!

Un kas pēcpusdienā citādāks? Ja nu vienīgi brūnais vērsis ar savām govīm iznāk pirmais — galvu mētā­dams, acis jau aizlaikus sarkanas no dusmām — un raugās vien, kad raibais rādīsies . . . Un tad iet atkal vaļā.

— Ko tu uz manām govīm bauro?

— Pats uz manām govīm bauro!

Ragi blīkšķ, zeme dun, ciņi iet pa gaisu griezda­mies!

Tādā reizē gadījās Bauzim turpat netālu ar māko­ņiem grūstīties un vējiem rāties. Bet kas nu mākoņi ezeram par pretiniekiem? Kas vēji? Aizsvilpj, ka ne dusmas nepagūsti izgāzt! Bauzis bauroja, zibināja zivis un mētāja šļakatas tik neganti, kā savu mūžu nebija mētājis.

Un tad Bauzis sadzirdēja, ka nebauro viens. Tur lejā arī bauroja. Kas uzdrīkstējies baurot, kad pats

Bauzis bauro? Mēdījās, vai? Bauzis nogranda kā pēr­kons un brāzās mēdītāju mācīt.

Pļava tapa tumša, tumša! Šļakatām sprēgāja ūdens, zemē krita zivis.

— Bauzis nāk! Bauzis nāk! — brēca gani un metās dzīt savus lopiņus mājās.

Aitas nebija skubināmas, tās aizskrēja, ka nodipēja vien. Govis arī negaidīja, kad Bauzis būs klāt. Tikai vērši bauroja, badījās un nelikās ne zinis.

Ganiņi kliedza, ganiņi pēra vēršus ar rīkstēm, bet ganiņu rīkstes tādiem bijušas nebijušas. Un, kad vie­nam ganiņam jau līdaka azotē iekrita, tad bēga ganiņi arī.

Pa mata tiesu viņi izglābās — tik tikko paguva sētās iemukt, kā Bauzis krākdams nogāzās pļavā pār abiem vēršiem — ūdens vien novārījās.

Bet, kolīdz ūdens bija ievēlies plašajā, mīkstajā pļavā, Bauzim pārskrēja viss niknums — tik ērti bija tur gulēt. Pašā viducī vien kņudēja nelabums, itin kā vēders sāpētu, jo tur bauroja un badījās abi vērši. Viņi vis nebija pamanījuši, ka sen jau badās ezera di­benā un ar astēm gaiņā zivis, ne dundurus.

— Ko tu uz manām govīm bauro?

— Pats uz manām govīm bauro!

Ilgi vēl bija dzirdama baurošana un ezera vidū mutuļoja ūdens.

Tad Bauzis — kā jau visi ezeri — sāka apaugt ar alkšņiem un ievām, doņiem un niedrēm, krastos ap­metās putni un cita dzīva radība. Niedres šalca, sīki putni dziedāja, pīles virmināja ūdeni, gaisā spindzēja kukaiņi — ko tur vairs saklausīsi?

Tikai pavisam klusās naktīs no ezera dziļumiem dzirdama baurošana un ragu klaudzoņa — tur badās raibais vērsis ar viņsētas brūno.

Senos, senos laikos upju vēl nemaz nebija. Upes gulēja, ieritinājušās kur nu kurā — ezeros, purvos vai avotos, un vēl tikai prātoja: tecēt vai netecēt. Un, ja tecēt, tad kā tecēt? Jo izlauzt ceļu uz jūru nav nekāds vieglais darbs — vajag krietni padomāt un sadūšoties, lai tādu pūliņu uzņemtos.