Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Strāvoja padevīgs maigums, kas Gulbranda nīgrajā sirdī Krita kā žilbinošs stars no sen zudušās laimes, viņš laipni Paņēma sieviņu savu zem rokas un ieveda kādā Blakus istabā, kur viņam Undīne teica: «Tu, protams, Mīļotais, pazīsti sen manu viltīgo tēvoci, tagad Bieži pa pili viņš klīst, un es bīstos, ka Bertalda kādreiz Nenomirst bailēs. Viņš — rēgs, dabas atspulgs, tās ierocis aklais, Būdams bez dvēseles pats, nespēj cilvēka dvēseles dzīvi Apjaust un saprast, tā mūžam tam sveša. Un tālab viņš spējīgs Saskatīt vienīgi čaulu, ne kodolu. Redzot, ka citreiz Neprotu izdabāt tev un ka tālab kā bērns žēli raudu, Kamēr Bertalda tobrīd, var gadīties, sakarā citā Tērzē un priecīgi smejas, viņš, nebūdams saprātīgs, dusmās Domā, ka skatījis to, kas, kā zināms, nav tiesa, un iesāk Visādi dumpoties, jaucas bez saukšanas cilvēku dzīvē, Viņam vienalga, ka es uz to citreiz dusmojos, rājos, Draudu vai raidu pat prom, bet viņš, stūrgalvis, pretojas, netic. Esot bez dvēseles, nabags un aplaupīts, vada tas dienas, Nespēdams apjēgt, ka sirdī, kas mīloša, parasti kopā Savijas sāpes un prieks, it kā apburti dvīņi, ko izšķirt Nespēj zem saules neviens, kad asaras pārtop par smaidiem, Smaidi par asarām kļūst.» To teikusi, Undīne smaidot Pievērsa Gulbrandam savas no asarām pārpilnās acis, Vērdamās bikli tam vaigā, bet priecīgi satrauktais Gulbrands Juta, ka iedrebas sirds atkal saulainā mīlā kā senāk. Undīne, jauzdama to, viņam pieglaudās maigi un, saldām Mīlas asarām plūstot, tam stāstīja tālāk: «Un, tā kā Dumpīgo Paisumu velti es pūlējos apsaukt, mēs šodien Aizslēdzām ieeju ciet, jo šī darbīgā avota aka Bija tam vienīgais ceļš, pa ko ielauzties pilī; ar citiem Šejienes ūdeņu gariem viņš saieties negrib, bet paša Valstība sākas tam lejāk pa Donavas straumi, un tad vēl Drošības labad uz akmens es uzvilku zīmes — to priekšā Tēvocis Paisums kļūst vājš, un turpmāk ne tevi, ne arī Bertaldu nemocīs viņš, nu vairs nespēdams akmeni, kuru Vairāki cilvēki vēla, pat kustināt. Pildi, ja vēlies, Bertaldas gribu, mans draugs, tik tā neapjēdz pati, ko prasa. Tālab ka Paisums pret to ir jo īpaši naidīgs, un, ja reiz Būtu, kā pareģo viņš, tad tu, mīļotais (jebšu pret tevi īpaša naida tam nav), arī nokļūtu briesmās.» Un Gulbrands, Pašos sirds dziļumos aizgrābts par Undīnes cēlumu, spieda Sievu jo cieši pie krūts karstā mīlā kā senāk . . . «Tad, protams, Akmenim jāpaliek guļam, bet turpmāk, vienalga, ko pilī Kādam sacīsi tu, tiks pildīts jo svēti kā pašreiz, Undīnīt mīļā, mans draugs,» karsti solījās Gulbrands, bet labā

Undīne, saklausot atkal tik mīļo, sen aizmirsto vārdu, Satvēra Gulbranda roku un skūpstīja, dvesdama bikli: «Tagad, mans mīļotais draugs, kur tu esi pret mani tik gauži Pieļāvīgs, žēlīgs un labs, man tev vēl ir kas jāteic un jālūdz. Kā lai es iesāku? Tu esi mīļš man kā vasaras debess, Augstā un spožā, ko drīz pušķo mākoņu vainags, grand pērkons, Zibeņi šaudās, un tad tā, šķiet, pārvēršas varenā, bargā Pasaules valdniekā — dievā; šai debesu bardzībai līdzīgs Kļūsti, mans mīļotais, tu tajās reizēs, kad, aizsvilies dusmās, Dārdi un zibeņus šķil gan ar acīm, gan vārdos, un tāds tu Liecies man īpaši skaists, jebšu pašai aiz muļķības dažkārt Sariešas asaras acīs. Bet tagad, draugs, vērīgi klausies: Ja mums gadītos braukt reiz pa ūdeņiem, lūko pret mani īpaši uzmanīgs būt un nerāj; vārds, dusmīgi pateikts, Pēkšņi var liktenīgs kļūt, un man klausīt būs ūdeņu radiem, Kuri, atriebjot tev par aizskartu godu, var mani Aiznest atpakaļ jūrā, kur, ieslēgtai pilī zem balti Zilajām ūdeņu velvēm, man mūžam būs jāsēd un jāraud, Zinot, ka nespēšu tikt vairs pie tevis. Bet, ja nu man tomēr Atgriezties liktu … ak dievs, tad mans nāciens tev atnestu nāvi. Tālab, sirdsmīļotais draugs, esi žēlīgs, lai ietu man secen Biķeris rūgtais.» Bet Gulbrands jo svinīgi solīja viņas Lūgumu paturēt prātā, un abi ar priecīgām sejām Atgriezās istabā, kur tos gaidīja Bertalda; viņa Tikmēr bij likusi kalpiem būt visiem pie akas un gaidīt Pilskunga zīmi, kas liks" tūdaļ akmeni novelt. «Pie akmens Nedrīkstat pirksta jūs piedurt,» tiem pateica bruņinieks,

«turpmāk

Ziniet, ka Undīne viena te pilī ir saimniece, kuras Pavēles pildāmas svēti.» To dzirdot, aiz niknuma bāla Bertalda aizmetās prom. Klāt jau vakara azaids, tik bēgli Nedzird un neredz nekur. Gulbrands meklēt to lika, bet velti! Bertaldas istabā, kurā vairs nebij neviena, tās gultā Atrada zīmīti kādu, kas Gulbrandam rakstīta: «Kādreiz, Bruņiniek, patika jums gluži vienkāršai zvejnieka skuķei Ierādīt pajumti pilī, kur mītot es dzimumu zemo Aizmirsu; tagad par to sevi sodu un dodos pie tēva Zvejnieka būdiņā tumšā, kur jāaizmirst šīszemes laime. Toties es novēlu jums allaž laimi pie laulenes sāniem.» Undīni sagrāba skumjas — tā lūdza, lai bruņinieks steigtos Bertaldu panākt, bet viņš, liekas, mudināms nebij, tai brīdī Gatavs jau darīt to pats. Tikai vienīgais kavēklis bija Neziņa, kurpu lai jāj, un neviens tam to nespētu pateikt. Bruņinieks, sēdēdams zirgā, jau gribēja paļauties laimei, Bet te uzradās gans, kurš, kā sacīja, redzējis nesen

Bertaldu vietā, kur sākums ir Melnajai ielejai. Gulbrands Traucās jau žigli kā bulta uz turieni, laizdams gar ausīm Logā stāvošās Undīnes saucienu: «Nejāj! Turp nejāj! Pagaidi, Gulbrand, mans draugs, jo tā ieleja bīstama, sargies! Apstājies, atpakaļ griezies! Ja citādi nevar, tad atļauj, Mīļais, lai dodos tev līdzi!» Bet Gulbrands jau gabalā. Tālab Undīnei nācās ar steigu kāpt zirgā un dzīties tam pakaļ.

Tolaik to ieleju, kurai netālu no pils bija sākums,

Dēvēja visi par Melno; nav zināms, vai arī vēl tagad

Palicis tautā šis vārds; taču toreiz par Melno, šķiet, sauca

Tālab, ka iestiepās tā dziļā aizā starp klintīm, uz kurām

Pacēlās egle pie egles, un arī vēl tālab, ka cauri

Aizai zem tumšajām eglēm pār radzēm un akmeņiem, putās

Sakults, lēkāja strauts, melnum melns, kura duļķainā straumē

Debesu zilums nekad nebij vīdējis. Tagad, kad krēslo,

Aizā zem eglēm starp klintīm viss šķita jo tumšāks un baismāks.

Bruņinieks ceļu ar pūlēm virs kraujas sev lauza; sirds bailēs

Drebēja Bertaldas dēļ, un viņš steidzās, lai pagūtu atrast

Meklēto, kamēr nav tumšs, tālab saspringti vērās visapkārt,

Bailīgi lēsdams, kas notiks ar bēgli šai drūmajā vietā

Naktī, kad plosīsies negaiss (tas, peldēdams mākoņu vālos,

Vēlās pār ieleju šurp, nāca tuvāk un tuvāk). Tad pēkšņi

Mijkrēslī redzēja viņš kaut ko baltu pret nogāzi spīdam.

Iekrita prātā, ka tās varbūt Bertaldas drānas, un Gulbrands

Piespieda piešus, bet zirgs kļuva tramīgs un, saslējis ausis,

Iecirtās, negribot iet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Jātnieks,

Izlēcis žigli no sedliem un piesējis zirgu pie kādas

Vējā nolauztas egles, caur biezajiem krūmiem un brikšņiem Traucās klupdams un krizdams uz priekšu, bet spītīgie zari Sita un skrāpēja sejā un savijās kopā, šķiet, tīši Neļaujot tālāk tam tikt, un viņš lauza šos zarus, bet tikmēr Melnēja mākoņu vāks katru brīdi jo smagāks, pār kalniem Iesāka ducināt pērkons, un apkārtne nemanot kļuva Cilvēka dvēselei sveša, un baigums tam iezagās sirdī, Kad viņš tuvojās vietai zem klintīm, kur tumsā joprojām Bija kas pelēki balts, zemē gulošs un nekustīgs. Gulbrands, Pamazām atguvis drosmi, pie gulošā piegāja, sākdams Modinot purināt zaru, tad grabināt zobenu. Klusums. «Bertalda, Bertalda!» sauca viņš, sākumā bikli un klusi, Vēlāk jau drošāk un skaļāk, vēl skaļāk, bet atbildes nebij. Beidzot kliedza, cik spēka: «Ū! Bertalda, Bertalda!» Klintīs Locīja atbalss šo vārdu kārtkārtām. Bet veltīgi! Klusums. Bažīgi noliecās tuvāk pie gulošā, taču šai brīdī Tumsa jau bija tik dziļa, ka badīja acis vai ārā. Izmisis piespieda vaigu pie zemes, un tieši tai mirklī Nošķīda zibens — bij gaišs kā dienā, bet ko viņš šai gaismā Redzēja? Jāteic, turpat gandrīz deguna priekšā no tumsas Dziļumiem iznira ķēmīgs un preteklīgs vieplis; tas tūdaļ Aizsmacis ieķērcās: «Ganiņ, nāc tuvāk, nāc, neliedz man buču!» Bruņinieks satrūkās, lūkoja atpakaļ kāpties, bet vieplis Ņirgdams un kaukdams tam nāca pa pēdām. «Nu ko tu te lodā, Tumsības gari kur mīt? Zūdi ātrāk, ja dzīvība dārga!» Kaucošais, riebīgais vieplis jau stiepa pēc Gulbranda rokas Tievas un garas, bet tas, kaut ko atskārtis, iesaucās: «Panāc Tuvāk, nolādētais Paisum, nāc, dabūsi buču!» Un, roku Spēcīgi atvēzis, cirta ar zobenu vieplim, bet ūdens Šļakatas pašķīda gaisā, un bruņinieks bija pēc mirkļa Noliets no galvas līdz kājām, nu saprazdams skaidri, ar ko te Sastapies. «Redzams, viņš mani grib aizturēt šeitan,» — tā