Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Jāsēstas ratos un jābrauc mums līdzi; par to, kā mums

turpmāk

Dzīvot Ringštētenas pilī kā miesīgām māsām, būs laika Pārspriest un izdomāt tad, kad mēs nokļūsim galā.» To dzirdot, Bertalda pavērās bikli uz Gulbranda pusi; tam arī Padzītās meičas bij žēl, un viņš roku tai pasniedza,

teikdams:

«Manuprāt, Undīnei sevi jūs uzticēt varat bez rūpēm. Bet pie vecākiem, tiklīdz mēs sasniegsim pili, tiks sūtīts Steidzīgi ziņnesis kāds, kas tiem pateiks, kur turpmāk jūs

meklēt.»

Līdzējis viešņai vispirms ietikt ratos, tad Undīnei, Gulbrands Uzlēca mugurā zirgam un palaida rikšos, tad lēkšos, Sekodams ātrajiem ratiem, un hercoga pilsēta strauji Gaisa no ceļnieku acīm, bet līdzi tai pagaisa visas Nejaukās atmiņas. Ceļš tālāk vijās pa novadu skaistu, Kurā bij cilvēku daudz; tagad atminēt grūti, vai ilgi Brauciens šis vilkās vai ne, līdz tiem vasaras vakarā jaukā Vērās Ringštētenas pils augstie vārti. Tās saimniekam tūdaļ Uzgūla rūpestu slogs, jo tik daudz kas bij kārtojams; tikmēr Jaunā saimniece steidzās ar draudzeni aplūkot pili, Kura bij būvēta augstu virs kraujas ar lielisku skatu Lejup uz Svābijas zemi, tās leknajām druvām. Rokrokā Soļoja draudzenes abas pa cietokšņa valni; te ceļā Nostājās viņām kāds sirms gara auguma cilvēks; tā seja Bertaldai redzēta šķita; kad Undīne nelaipnu vaigu Lika tam pazust un viņš, galvai kratoties, izgaisa krūmā, Bertalda atskārta: jā, šis bij tovakar pilsētas parkā Skatītais strūklaku uzraugs. «Tev, Bertalda, nevajag bīties,» Sacīja Undīne. «Viņš, tavs tā dēvētais strūklaku uzraugs, Tici man, bīstams mums nav.» Un tad Undīne iesāka stāstīt Visu par sevi, par jūru, par tēvoci savu, kas mazo Bertaldu aiznesis toreiz uz citzemes krastu, par to, kā Pati tā iznesta krastā pie zvejniekiem; Bertaldai tirpas Klausoties skrēja pār miesu, un viss, ko tā dzirdēja, likās Bezjēdzīgs murgs, taču drīz viņa juta, ka nesapņo, tikai Brīnījās gauži, ka šī tālās bērnības pasaku būtne Dzīva, kaut turpmāk no tās dvesa dzestrums, un, šķita,

starp abām

Iespraucies netverams rēgs, liekot nodrebēt sirdij. Kad vēlāk Pilī bij atgriezies Gulbrands un apskāva Undīni mīļi, Bertaldai grūti bij aptvert (šai brīdī, kur Undīnes pašas Teiktais vēl skanēja ausīs), kā glāstīt var radību, kurā Nepulsē cilvēka asins, bet viltīgi iemājo citas, Svešādas pasaules rēgs, auksts un cilvēka dvēselei naidīgs.

Labo lasītāj, tagad mums apstāties atļauj un piedod Arī, ja tālāk par visu, kas bija, tik nedaudzos, skopos Vārdos tev pavēstīts tiks, jo es varēju, protams, daudz sīkāk Stāstīt, kā Gulbranda sirds pret Undīni atsala, reizē Sliecoties vairāk un vairāk uz Bertaldas pusi; kā beidzot Arī Bertaldas sirds viņam atbildēt sāka un drīz jau Iedegās apslēpta mīla tās krūtīs ik mirkli jo karstāk Un kā vairīties abi no Undīnes centās, tās tēlā Jauzdami citzemes rēgu, kā Undīne raudāja un kā Bruņinieks pārmeta sev, viņas asaras redzēdams, tomēr Nespējot modināt krūtīs vairs dzisušo mīlu, kā žēlums Teica, ka Undīne jāmīl, bet svešādas bailes no viņas Atgrūda nost, kamēr acis tik Bertaldu meklēja, pašam Tuvu un līdzīgu būtni… to, lasītāj labo, es spētu Secīgi attēlot tev, taču piedod un atļauj, ka labāk Klusēdams paturu šo skumjo stāstu pie sevis. Vai visi

Neesam jutuši mēs to, cik mānīga laime, pat tevi

Kādreiz tā krāpusi būs, un tāds liktenis katram mums nolemts.

Jāteic, ka laimīgs vēl tas, kuram pašam ir jācieš; daudz sliktāk

Viņam, kas sāpina citu; ja pirmais kļūst ciešanās svēts,

Otram šis svētības nav. Bet, ja nu tu, lasītāj, būtu

Kāds no pirmajiem bijis, no cietēju vidus, tad stāsts mans,

Iespējams, atmiņā atsauks reiz pārciesto sāpi un sirdi

Pārņems mazpamazām sēras un skumjas, sen zudušais celsies

Augšā no dvēseles kapa un asaru lāses kā veldze

Rasinās ziedus, kas reiz tavai sirdij un acīm par prieku

Izplauka dārzā, ko kāds vēlāk samina pīšļos. Bet pietiks!

Lasītāj, pietiks mums skumt! Tagad paklausies, tieši to pašu

Nolemts bij redzēt un just mūsu Undīnei — viņai bij jācieš.

Tomēr Bertalda ari ar Gulbrandu nejuta prieka.

Tiklīdz Undīnes griba kaut nedaudz bij citāda nekā

Bertaldas, pēdējai likās, ka nabaga laulātā sieva

Perina naidu pret viņu, un Bertaldas vaigā jo biežāk

Jaušams bij iecirtīgs lepnums un ļaunums, bet Undīne labā

Klusējot pacieta to, kamēr pilskungs bij Bertaldas pusē.

Bet bez nelaimes šīs labo saskaņu pēdējā laikā

Jauca jo vairāk kas cits: tagad pilskungam pašam un arī

Satrauktai Bertaldai sāka ik gaiteni, ejā un kaktā

Aizšķērsot ceļu kāds rēgs, ļauns un uzmācīgs, kuru te agrāk

Manījis nebij neviens, — gara auguma sirmgalvis, tajā

Gulbrands Paisumu juta, bet Bertaldai likās, ka pilī

Iekļuvis strūklaku uzraūgs; viņš vajāja sevišķi nikni

Bertaldu, kura aiz bailēm jau bija kā slima un labprāt

Aizietu projām no pils, ja vien būtu kur piemesties. Zvejnieks,

Saņēmis vēstuli, kurā tam bruņinieks ziņo, ka meita

Bertalda taisoties dzīvot Ringštētenas pilī, tiem šādu

Atbildi sūtījis bij: «Pēc visvarenā lēmuma šobrīd

Būdā es palicis viens, vecs un vientuļš, kopš sieviņas nāves

Atraitņa kārtā, un, kaut mana māja nu tukša, es tomēr

Dzīvošu labāk bez tās mūsu Bertaldas, viņa var palikt

Mierīgi turpmāk pie jums, tikai uzmaniet labi, lai mīļā

Undīne nedabū ciest, jo mans lāsts tad pār vainīgo kritis.»

Tālab Bertaldai šobrīd vairs izvēles nebij, un viņa

Palika pilī. Bet kādreiz, kad pilskunga nebija mājās,

Undīne pasauca ļaudis, kas kalpoja pilī, un viņiem

Nodeva pavēli uzvelt vissmagāko akmeni pāri

Lielajai avota akai pils pagalma vidū. «Mums, kundze,

Turpmāk būs jādodas tālu pēc ūdens,» kāds bilda, bet tūdaļ

Saņēma atbildi šādu no skumīgi smaidošās kundzes:

«Puiši, es pati labprāt ņemtu krūzi un ietu pēc ūdens,

Tikai šo avota aku — jūs varat man ticēt! — mums vajag,

Vajag aizdarīt ciet, lai novērstu nelaimi lielu.» Kalpi, kas raduši bija ar patiku paklausīt savai Labajai saimniecei, tālab bez tālākām izrunām ķērās Smagajam akmenim klāt, turklāt likās, ka milzīgais bluķis Ieveļas rokās tiem pats, slietin slejas uz augšu — drīz uzguls Avota akai kā vāks un to aizdarīs. Tieši tai brīdī Izskrēja ārā no pils un piesteidzās Bertalda, skaļi Saukdama: «Vācieties projām no akas, tās ūdenī allaž Paticis mazgāties man, un es aizliedzu uzlikt tai slogu.» Taču Undīne, kurai bij paradums piekāpties, šoreiz Palika cieši pie teiktā un piebilda, skumīgi smaidot: «Manuprāt, saimniece te, šajā pilī, es viena un tālab Raugos, lai kārtība valda, bet pavēlnieks man ir viens vienīgs — Pilskungs, mans laulātais draugs.» — «Ļaudis, skatieties,

skatieties!» pēkšņi Bertalda aizskarta sauca, «var likties, ka nabaga ūdens, Iejaukts šai ķildā bez vainas, pats arīdzan nevēlas nogrimt Pazemes tumsā, ak dievs, kā tas izmisis trīc un kā raustās!» Ļautiņi skatās: jā gan, no nelielās spraugas zem akmens Urdzēdams, murdēdams plūst spēcīgs avots, un šķiet, ka ar varu Pūlas sev ceļu kāds spēks lauzt uz gaismu un brīvību. Tālab Undīnes pavēle bij vēl jo stingrāka šoreiz, bet kalpi Darīja visu, ko liek: viņi Undīni mīlēja, kamēr Bertaldas lepnības gars daudzus atgrūda, tālab tie savai Pilskundzei izdabāt steidzās, lai sariebtu jaunkundzei; akmens Cieši jo cieši kā vāks beidzot noslēdza avota aku. Undīne piegāja klusi pie akmens un domīgi sāka Vilkt ar pirkstiņu daiļo svešdīvainas zīmes, tad smagi Nopūtās, aplaida mēmu un skumīgu skatienu apkārt, Sākdama palēnām soļot uz pili; bet turpmāk uz akmens Vīdēja dīvainas zīmes, ko ļautiņiem nebij tur agrāk Gadījies redzēt nekad. Bet, tiklīdz bij vakara pusē Atgriezies bruņinieks pilī, tam Bertalda raudoša steidzās Stāstīt, kas noticis tagad ar aku, un bruņinieks sievai Uzmeta skatienu bargu, bet nabaga Undīne skumjām Actiņām lūkojās grīdā, līdz atguva drosmi un čukstus Sacīja vīram: «Mans kungs allaž taisnīgs ir bijis, pat vergu Nesteidzot sodīt, pirms nav viņu izprašņāt licis, un tālab Uzklausīs sievu jo vairāk un atļaus, lai, aizstāvot sevi, Pateic tā vārdu nedaudz.» — «Vari pasacīt!» bruņinieks sauca. — «Teikšu, bet vienīgi tad, ja mēs divatā!» Undīne lūdzās. — «Nieki, es vēlos, lai te paliek viņa,» tai pretojās Gulbrands, Rādot uz Bertaldas pusi. — «Ja vajag, es paklausu, tomēr Neliec, lai rīkojos tā, ak, jel neliec man!» Undīnes balsī Skanēja prasīgums ciets, bet no daiļajām, valgajām acīm