Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Atjēdzās pāters šai brīdī un iesaucās: «Tas jau bija gaidāms, Ūdenskritums kur šalc mums tik tuvu, kaut likās, ka čukstošs Cilvēks kāds nopakaļ nāk.» Bet Gulbrands no jauna šai brīdī Dzirdēja dvešam pie auss: «Jā, tu, bruņiniek, modrs un drosmīgs, Tomēr es arī, kaut stiprs, kaut ņiprs, kaut grandošs, kaut plandošs, Neturu naidu uz tevi, nedz nievu, tik gribu, lai sievu Jauniņo mīlētu tu kā es ūdeņus savus.» Un pēkšņi Apklusa dīvainie čuksti, kā murdoņa apklust, kad vilnis Krastmalā sašķīdis. Mežu jau tīrumi mija, un priekšā Pacēlās pilsēta, torņi kam laistījās vakara saulē.

Hercoga pilsētā visiem jau šķita, ka bruņinieks brašais Aizgājis bojā, un visiem bij nabaga žēl, bet visgaužāk Bertaldai, kura turklāt par vainīgu jaunekļa nāvē Skaitīja sevi un tālab jo grūtāk ar sirdēstiem kāvās, — Mirušā Gulbranda tēls viņas sirdī bij apvīts ar skumjām. Pēkšņi viņš atgriezās vesels un precējies, līdzi tam nāca Pāters Laurencijs, būdams tā laulību liecinieks; ļaudis Satrauca gadījums šāds, grūti ticams, bet Undīnes daiļums Brīnumains likās, un vēsts ātri paklīda visur, ka mežā

Bruņinieks izrāvis meiču no pesteļu nagiem, bet viņa Nākot no labdzimtas cilts. Kamēr Gulbrands, kad ļaudis to sāka Izprašņāt, palika mēms, ari pāters bij mazrunīgs, tūdaļ Posdamies tālākā ceļā uz klosteri savu, un tālab Pamazām pierima baumas; tik Bertaldai vienai joprojām Sāpēja aizlauztā sirds, jo, pēc bojā gājušā skumstot, Klusībā viņa to bija par mīļoto saukusi, tomēr Pamazām uzveica sāpi un pierima; būtībā viņa Nelikās jaunava slikta, tik nespēja dziļākas jūtas Saglabāt dvēselē ilgi, un tagad šī svaidlba bija Nelaimē glābiņš. Jau drīz viņa pieķērās Undīnei, ari Savukārt Undīnei, allaž tik vienkāršai, labai un mīļai, Patika vairāk un vairāk tās vienaudze jaukā. Jo bieži Mēdza tā atkārtot: «Man, mīļā Bertalda, šķiet, ka mēs būtu Paziņas senas vai ari, ka vieno mūs kopsakars dīvains. Grūti pat ticēt, ka tā bez nekā, ka bez cēloņa dziļa Varēji patikt tu man, turklāt tūdaļ, no skatiena pirmā.» Arī Bertaldas sirds kaut ko līdzīgu juta, kaut dažkārt Mocīja skaudība to. Bet, lai būtu kā būdams, tik turpmāk Abas turējās kopā jo cieši kā māsas. Bet Gulbrands Tikām jau saposās ceļam uz Donavas augšteci, kurā Slējās Ringštētenas pils, un tā diena, kad jāšķiras, ātri Tuvojās. Undīnes sirds grima skumjās; te pēkšņi tai galvā Iešāvās doma, ka, sak, viņi varētu Bertaldu paņemt Līdzi uz Gulbranda pili, un hercogu pāris, ja lūgtu, Atļautu meitenei iet. Kādreiz, būdami trijatā kopā — Undīne, Bertalda, Gulbrands —, tie sāka to pārrunāt. Tumsa Mīlīgs vasaras vakars pār pilsētas mūriem, kad viņi Soļoja laukumam pāri, virs galvas jau mirgoja zvaigznes, Logi visapkārt bij gaiši, bet priekšā tiem kustējās melnās Pastaigas ļautiņu ēnas, un gājēji čaloja, kopā Sajaucās mūzika, dziesmas un smiekli, un mazuļu klaigas, Piepildot gaisu, kas liegi un sapņaini zumēja, grimdams Smaržās, ko dvesmoja liepas; tās kuploja cieši visapkārt Pilsētas strūklakai; šeit, mazliet šķirti no trokšņa un kņadas, Apstājās viņi uz brīdi pie baseina izbaudīt veldzi, Klausoties ūdeņu čalā un veroties mijkrēslī tītās, Baltās strūklakas šaltīs, kas plīvoja vieglas kā migla. Priecēja viņus vēl tas, ka šai pilsētā, cilvēku pilnā, Laimējies pabūt te vieniem un runas, kas gaismā nereti Nevedas, tagad, kad nakts un tāds svētsvinīgs klusums

visapkārt,

Varēja novadīt galā: jā, Bertalda piekrīt, ka dosies Līdzi uz Gulbranda pili. Bet brīdī, kad noteica dienu, Kurā būs jādodas ceļā, no mijkrēšļa izniris, viņiem

Tuvojās pēkšņi kāds virs slaida auguma, iesirms, ar cieņu Padeva sveicienu visiem, tad pasauca Undīni, sākdams Čukstēt tai ausī kaut ko, no kā Undīne saviebās, tomēr Pagājās sirmajam līdzi, un tagad tie pārējiem svešā, Dīvainā valodā sāka klusītiņām risināt runas. Gulbrandam likās, ka viņš kaut kur redzējis savādo vīru. Tikmēr Bertalda centās to dažādi izprašņāt, tomēr Bruņinieks, kurls un mēms, satraukts vēroja svešo un sievu. Pēkšņi tā iesaucās līksmi un, priecīgi sizdama plaukstas, Rāvās no svešnieka prom; viņai staroja seja, bet svešais Dusmīgi sarauca pieri un grozīja galvu, tad cēli Iekāpa baseinā, mirkli tur izgaisdams. Gulbrandam tagad Šaubu vairs nebij nemaz, kamēr Bertalda jautāja: «Undīn, Ko tev tas strūklakas uzraugs tur teica?» Bet Undīne smaidot Pameta viņai ar galvu: «To, Bertaldiņ mīļā, tev tavā Vārda dienā, ko parīt mēs kopīgi svinēsim, gribu Zināmu darīt; es tevi un tavējos sirsnīgi lūdzu Ierasties viesos pie mums.» Nu, kas sakāms, bij pateikts, un viņi Draudzeni pavadīt devās līdz hercoga slieksnim, kur šķīrās. Bruņinieks, tiklīdz bij atstāts ar Undīni divatā stāvam Tumsā pie hercoga pils, sievai jautāja satraukts: «Vai

Paisums? » —

«Paisums!» tā teica. «Jā gan, bet kādas gan tenkas un blēņas Steidza viņš pačukstēt man, taču neviļus izpauda arī Kaut ko tādu, no kā man nu valdīties grūti aiz laimes. Protams, ja, mīļais, par to tu man pastāstīt liksi, es tūdaļ Gatava paklausīt tev, taču Undīnes prieks būs jo lielāks Tad, ja tu atļausi man viņai neteikt ne vārda un klusēt.» Gulbrands piekrita visam, ko Undīne lūdza; starp citu, Kurš gan atsacīt spēs tādai burvīgai lūdzējai? Tonakt Undīne, slīgdama miegā ar eņģeļa smaidu uz lūpām, Runāja čukstus: «Kāds prieks gaida Bertaldu! Ak, kāda laime!»

Viesi jau sēdēja sen pie galda, bet Bertalda — viņai Svētki šie rīkoti tika — ar ziediem un zeltu, un pērlēm Rotāta, kuras tai draugi kā dāvanas pasniedza, — cēli Ieņēma godpilno vietu starp saimniekiem abiem, un cienasts Tuvojās beigām, jo galdā jau pasniegts bij saldais, kad zālē Saplūda vienkāršie ļaudis no kalpu un dienderu kārtas, Tālab ka paraža senā, no priekštečiem mantotā, teica: Svētkos neviens lai nav lieks un lai līksmo gan kungi, gan kalpi. Ļautiņiem dalīja kausus ar vīnu un uzkodas gardas; Valdīja troksnis un līksme; tik Gulbrands un Bertalda cieši Lūkojās Undīnē, gaidot ar ziņkāri lielu, kad beidzot

Pateikts tiks noslēpums, kuru tā solīja atklāt, bet viņa Klusēja, jebšu bij redzams, cik ļoti tai jāvaldās, turot Lolotos vārdus aiz lūpām, kas trīsēja laimīgā smaidā. Taču kā bērniņš, kas grib gardo kumosu pataupīt beigām, Turējās viņa, cik spēja, un klusēja, vairojot baudu. Bruņinieks sajūsmā acis no Undīnes nespēja novērst; Būdama naiva kā bērns un tik mīļa, tik laba, tā likās Drīzāk eņģelis balts, nevis šīszemes būtne. Te viesiem Iešāvās prātā to lūgt kaut ko padziedāt viņiem. Un tūdaļ Ielija daiļajās acīs jauns debesu mirdzums, kad viņa Satvēra cītaru pirkstos un iesāka paklusām dziedāt: «Vizuļo saule, un jūra tik rāma, gar vientuļo krastu Rotājas vilnīšu raksts. Ak, kas tur tai ziedošā norā Saulstaru apmirdzēts ņirb? Varbūt ziediņš, ko zaļajai pļavai Dāvina debess? Nē, nē, tā ir zilace meitiņa, kura Tekā pa zāli un dej. Kas tu, mazulīt, esi, no kāda Pasaules nostūra nāc, un kā tu šeit radies? Ai, bēda! Dzimtajā krastmalā to pēkšņi sagrāba viltīgā jūra. Ko gan tu, nabadziņ, ceri te, ziedošā klajumā, atrast? Puķes gan smaržo, kad zied, bet pret cilvēka bēdu ir trulas. Nedzird, kad meitiņa sauc, nespēj aizstāt tai māmiņas glāstu. Dzīvē visdārgākais tev, mīļo nabadziņ, agri jau atņemts. Tieši tai brīdī gar jūru brauc hercogs ar svītu, viņš mazo Sērdieni paņem sev līdzi uz pili, bet laulene labā Rūpējas turpmāk par bērnu kā miesīga māte, līdz bērniņš Izaug par jaunavu, kura tiem priecina acis un sirdi. Viņš, kas debesīs mīt, bij tai piešķīris bagātas balvas, Bet vai iedot kāds spēj visudārgāko: māti un tēvu?» Undīne nolaida roku ar cītaru skumīgā smaidā. Visi par dzirdēto dziesmu bij aizgrābti; hercogu pāris Raudāja. «Gadījums līdzīgs,» tad sacīja hercogs, «jau kādreiz, Bertalda, bārenīt mīļā, mums bija, kad debesu valdnieks Deva visžēlīgi tevi, bet taisnība dziesmai: mēs velti Centāmies dāvāt tev to, kas ikvienam visdārgākais dzīvē — īsteno māti un tēvu.» Bet Undīne atsāka dziesmu: «Māmiņa bēdīga iet, sauc vārdā … neatbild bērniņš. Staigā un meklē — nekā, viss velti, māja tai tukša, Vietiņa vecā, kur māmuļa agrāk dienu un nakti Varēja skūpstīt un paijāt, un apmīļot meitiņu savu. Gan jau atmirdzēs vēl pie debess austoša diena, Gan jau atsteigsies atkal smaržīgie ziedoņa rīti. Bet ne austošā diena, ne smaržīgie ziedoņa riti Nespēs remdināt sāpes un žēlabas māmuļas sirdī. Apkārtne sveša un auksta, nav ne vājākā cerību stara, Zudis, pazudis viss tai ar meitiņu mīļo uz mūžu!» —