Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

drūmāks

Nekā bijušās dienas, kad vieni te mitām? Tu gadiem Netiki spērusi kāju par mūsu mežmalu tālāk. Ko tev bez Undīnes, meitas, un manis vēl laimējies redzēt? Tagad turpretim pie mums nav vairs vientuļi — debesu valdnieks Ir mums ciemiņus krietnus uz dzīvi šurp sūtījis, tālab Kāda vaina ar tiem, pat no pasaules aizmirstam, dzīvot Draudzīgā pulkā kā tagad.» — «Kas tiesa, tas tiesa, tik jāteic,» Nopūtās vecā, «tik jāteic, man baigi kļūst, zinot, ka mūžam Vieniem mums jādzīvo būs un ka kļūsim mēs pasaulei sveši.» Māmuļas žēlabas dzirdot, pie Gulbranda piekļāvās meiča, Žņaudzīja karstajos pirkstos tā plaukstu un, šķildama skaisto Acu mirdzošos zibšņus, kā dūja tam dūdoja ausī: «Jā, tev jāpaliek te, tev te jāpaliek, mīļais, uz mūžu!» Gulbrands klusēja, skatiens tam sapņaini tālumā klīda, Taču viņš domās bij pats pie Undīnes, juzdams, ka tajā, Nejauši sastaptā, laimi sev atradis dzīvē, pat īsti Nedzirdot Undīnes, draiskās, bet burvīgās niekkalbes, runu. Tagad bij izšķirīgs brīdis, jo vārdi, ko garīdznieks teica,

Izdzēsa cerību glābties un pasaule plašā un ļaudis

Nogrima tālāk un tālāk aiz biezokņa tumsā, bet sala

Ziedošā, kurā tik jauki bij dzīvot, jo mirkli jo vairāk

Saistīja jaunekļa sirdi ar zaļumu košo vēl ciešāk

Tālab, ka līgava jauna te plauka kā rasaina roze,

Daiļa un šķīsta, turklāt ari dvēseļu gans tagad likās

Tieši vai debesu sūtīts, ne nejauši ieklīdis, tad vēl

Patapa ievērot Gulbrands, cik nopietnu skatienu zvejnieks

Uzmeta Undīnei savai, kad niekkalbe daiļā, par spīti

Pātera klātbūtnei, viņam tik mīlīgi pieglaudās. Žigli

Aplicis Undīnei roku ap augumu, piecēlās Gulbrands,

Sacīdams: «Garīgo tēv, te mēs divi, sirdsmīloši, stāvam,

Iesvaidi laulībā mūs, ja to atļaus šie godīgie ļaudis,

Kuri tai māte un tēvs.» To dzirdēt bij vecīšiem brīnums.

Tiesa, jau agrāk šad tad viņiem iešāvās prātā, ka tā tam

Jānotiek agri vai vēlu, un tomēr viens otram šo domu

Baidījās atklāti izpaust, un tālab jaunekļa lūgums

Neliegt Undīnes roku tos lieliski pārsteidza. Viņi

Nespēja pasacīt ilgi ne vārda, bet Undīne tikmēr

Stāvēja rātna un klusa ar kaunīgi nolaistām acīm.

Bet tad garīgais tēvs, ar vecīšiem apspriedies, sāka

Palēnām gatavot visu, kas vajadzīgs laulībām; vecā

Piekopa istabu, kurā ar vīru tā mita, no lādes

Izvilka sveces, tās divas no vaska, kas toreiz, kad viņu

Laulāja, aizdegtas tika, bet bruņinieks noņēma zelta

Ķēdei, kas karājās kaklā, vēl gredzenus divus, ko pirkstā

Uzmaukt līgavai savai un sev; drīz jau svinīgi pāters

Iededza laulību sveces un sacīja jaunajam pārim:

«Bērni, jel pasniedziet roku viens otram.» Un Undīne sarkstot

Bikli pameta skatu uz Gulbranda pusi, tad roku

Kautrīgi pasniedza draugam un dreboša nostājās līdzās.

Laulības rituāls ātri bij galā, to pabeigdams, pāters

Pārmeta jaunajiem krustu, bet vecīši, asarām ritot,

Gluži kā miesīgais tēvs un māte tos apskāva. Tobrīd

Iesaucās garīgais tēvs: «Cik jūs dīvaini ļaudis, vai sen, kad

Teicāt, ka mītot šai vietā tik četri, ka cita neviena

Salā nav bijis un nav, taču, laulājot jaunos, man likās,

It kā aiz loga kāds stāv, garš un sirms, tērpies apmetnī baltā.

Liekas, pat tagad viņš ir vēl aiz durvīm un gaida, lai ielaiž.» —

«Sargi visžēlīgi mūs, svētā dievmāte,» iesaucās vecā,

Kamēr vecītis pats tikai grozīja galvu, bet Gulbrands

Metās pie loga, tik tur — tukšs un kluss, jebšu šķita, ka krēslā

Pazib un izgaist kaut kas sirmi plūstošs, bet bruņinieks teica:

«Šoreiz tu kļūdījies būsi, tēvs svētais.» Un beidzot bez rūpēm

Varēja apsēsties visi ap pavardu gaišo kā pirmiņ.

Kamēr garīdznieks jaunos vēl laulāja, Undīne rātni Stāvēja mīļotam līdzās, bet, tikko bij pasacīts «āmen», Pēkšņi kāds nevaldāms spēks, akla spīts, kas to dīdīja bieži, Lauzās ar joni uz āru. Tā tincināt sāka un tirdīt Visus pēc kārtas — gan tēvu, gan māti, gan viru, visbeidzot Vecajam dvēseļu ganam pat nedodot miera. Bij vecā Gatava draiskuli apsaukt jau bargākā balsi, te Gulbrands Uzmeta Undīnei skatienu stingru un pateica: sieva! Vainīgā aprāvās. Protams, ka bruņinieks nejutās priecīgs, Redzot, cik spītīga viņa, un tomēr, vienalga, vai centās Undīni pierunāt kāds vai to aprāt, — viss velti! Kaut, tiesa, Bridi tā valdījās, jūtot, cik nelaimīgs Gulbrands šīs viņas Mūžīgās aušības dēļ, un pat mīlīgi piekļāvās draugam, Paijāja maigi tā vaigu un, gaiši kā eņģelis smaidot, Aizgūtnēm čukstēja ausī vismaigākos vārdus, bet ātri Aizmirsa nodomus labos un tagad jo nešpetnāk, niknāk Iekaisa ķīviņā. Pāters, to redzot, vairs nespēja klusēt: «Reizēm šāds gražīgums, Undīn,» viņš teica, «var patikt,

bet tagad,

Esot jau laulātai sievai, jums derēja pārlikt, kā labāk Savienot dvēseli savu, šo kristieša balvu, ar otru, Kuru nes laulātais draugs.» — «Savu dvēseli?» Undīne smējās. «Vārdiņš šis lieliski skan, tik nav dažureiz zināms, vai tajā Meklējams saturs kaut kāds? Un es, piemēram, šaubos, vai manī Dvēsele bija vai ir!» Dziļi aizskartais garīdznieks viņai Uzmeta skatienu stingru un apklusa. Undīne, liekas, Sabijās, piegāja bikli kā bērns viņam tuvāk, pusčukstus Runājot: «Garīgo tēv, lūdzams, nedusmo, arī man pašai Sirds aiz žēlabām lūst. Manu rīcību nevada ļaunums. Tālab jel neesi bargs, bet jo zemīgi uzklausi manu Grēksūdzi, kuru es vēlos tev izteikt ar atklātu sirdi.» Skaidri bij jūtams — kāds liels, briesmīgs noslēpums Undīni

nomāc.

Mute jau vērās, te bālums tai pārklāja seju, un acīs Sariesās asaras. Tagad nu visiem bij brīnums, kaut arī Nespēja nojaust neviens to, kas nabaga Undīnei jācieš. Beidzot tā pārstāja raudāt un, spiezdama pāteram rokas, Satraukta sauca: «Mans tēvs, ak, jel saki, vai dvēsele krūtīs Nav tas vislielākais posts? Vai nav labāk, vai tomēr nav labāk Mūžam bez dvēseles būt?…» Te tā aprāvās, vērdamās ilgi Satraukta pāteram sejā, kā atbildi prasot, bet visi Uztrausās bailīgi kājās, un atbildes nebij. Tad viņa Izdvesa nopūtu grūtu un teica: «Jā, dvēsele tiešām Ir tā vislielākā nasta; jau tagad, tās dzimšanu gaidot, Skumjās es beidzos vai nost, kamēr agrāk, pat vakar, vēl jutos Brīva un viegla kā putns,» — un pēkšņi tā aprāvās elsās, Aizklāja seju ar plaukstām un nolieca galviņu, sākot Zēli kā mazulis raudāt, bet biezie un zeltainie mati Noslīga pāri kā aizkars tās daiļajai pierei un vaigiem. Pāters tai piegāja klāt un sacīja nopietnā balsī: «Undīn, es debesu vārdā tev pavēlu: izsūdzi grēkus, Visus, kas dvēseli māc, un, pat ja tev dvēselē ļaunums, Žēlīgais debesu tēvs tev piedos.» Un Undīne tūdaļ Nometās pātera priekšā uz ceļiem ar saliktām rokām, Pacēla acis uz augšu, tad pārmeta krustu un, dievu Dedzīgi piesaucot, teica ar asarām acīs, ka sirdī Neesot ļaunuma tai pat vismazākā. Garīdznieks tagad Griezās pie Gulbranda, teikdams: «Jums uzticu viņu, ar kuru Esmu vienojis jūs, un, kaut dvēsele viņai ir tīra, Tomēr tur slēpjas kaut kas, tālab varu jums ieteikt: pret sievu Uzmanīgs esiet un mīlošs, bet stingrs; par pārējo gādās Mūsu visžēlīgais dievs.» To pateicis, garīdznieks vēlreiz Pārmeta jaunajiem krustu un gāja uz durvīm, bet viņam Sekoja zvejnieks ar sievu un krustījās, lūgšanas skaitot.