Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Muca bij ievelta iekša, tai izsista spunde un žigli Nogaršots iegūtais vīns, kad lietavas aumaļām gāzās, Kokus kad lauzīja vējš un stenēja jūra. Bet vētru Būdiņā aizmirsa žigli, jo, sēdot pie pilnajiem kausiem, Atri atspirga gars un sprēgāja smiekli, bet tērzēt īpaši vedās tiem tālab, ka līdzās bij uguns, kas dara Cilvēku mājokli jauku un siltu, kaut plosās aiz sienas Nelaiks, rēc jūra un vējš skaļi gaudo. Bet negaidot zvejnieks Pieklusa — liekas, ka bij tam kas iešāvies prātā, — tad teica: «Esi, dievs, grēcniekam žēlīgs! Jo, kamēr mēs šeitan bez bēdām Iebaudām lielisko vīnu un jokojot aizvadām stundas, Tikām tā īstenais saimnieks sen noslīcis jūrā un, izmests Vientuļā krastā kaut kur, paliek neaprakts guļam.» Tai brīdī Undīne Gulbrandam kausu, kā valšķīga viltniece smaidot, Piestūma tuvāk. «Nem dzer!» viņa čukstus tam teica, bet

Gulbrands,

Satvēris zvejnieku veco aiz piedurknes, dedzīgi sauca: «Zvēru, ja cerība rastos šo nelaimē esošo izglābt, Šķērslis man nebūs ne nakts, ne vētra, es, pametis visu, Dzīvību likdams uz spēles, tam palīgā steigtos, bet šobrīd Svinīgi solu: ja man kādreiz laimētos atgriezties ļaudis, Samaksāt divkārt un trīskārt tā bērniem, ja nespēju viņam, Par šo lielisko dziru, kas nejauši kļuvusi mūsu.» Pamāja lādzīgais večuks ar galvu, šiem jaunekļa vārdiem Piekrizdams, turpmāk viņš jutās daudz drošāks un tukšoja kausu, Izbaudot dzēriena garšu, bet Undīne aizskarta sauca: «Naudu tu vari, ja vēlies, pēc patikas tērēt, bet tas, ka Gatavs tu ūdenī skriet, liekot dzīvību ķīlā, ir muļķīgs, Nevietā pasacīts joks. Teic — kas notiks ar mani, ja, mīļais, Bojā aiziesi tu? Vai tā nav, vai tā nav? Labāk paliec Vienmēr pie Undīnes savas.» — «Jā, tā ir, jā, tā ir!»

smējās Gulbrands.— «Nesmejies!» Undīne rājās, «un nemels visvisādus niekus. Kāda mums bēda par citiem, jo katrs sev tuvāks …» To dzirdot, Nopūtās vecā, bet vīrs, cilvēks godprātīgs, nespēdams klusēt, Uzbrēca Undīnei: «Ko, vai pie turkiem tu augusi, kuriem Krūtīs nav kristieša sirds? Vai tu, grēcīgā dvēsele, apjēdz To, ko dusmās nupat atkal samelsi?» Undīne pēkšņi Apklusa, glauzdamās bikli pie Gulbranda pleca un čukstot: «Ko tad tiem pateicu es kaut ko tādu? Var būt, ka tu arī Dusmojies, mīļotais draugs?» Bet viņš spieda tās rociņu mazo, Pieglauda nerātnos matus, kas meitenei slīdēja acīs, Neteikdams tomēr neko, — viņam sāpēja zvejnieka vārdi. Turpmāk sēdēja tie, mēmais četrinieks, drūmi un klusi. Un šis klusums bij ilgs — stundas ceturksni, neba vēl vairāk.

Bet te pēkšņi kaut kas it kā piesitās klusi pie durvīm, Likdams nodrebēt bailēs it visiem, kas būdiņā mita, Tālab ka draudpilnais mežs tos no pasaules šķira un cilvēks Nespētu būdiņai piekļūt, turklāt kas tik vēlīnā stundā Būtu gan varējis nākt pie viņiem? Tie bažīgi vērās Acis cits citam, līdz troksnis no jauna bij dzirdams; jau Gulbrands Sniedzās pēc zobena. «Velti, te zobens nav glābējs,» pusčukstus Izdvesa zvejnieks un krustu sev pārmeta, «šoreiz, kad draud

mums,

Bailes pat atzīties, kas — tumšs un briesmīgs.» Bet tieši šai bridi Undīne pielēca kājās un, namdurvis raugoties, kliedza: «Paklau, ja esat tie jūs, tumšās pazemes gari, tad ziniet: Plāni jums klāsies, jo liels ir un varens mans tēvocis Paisums.» Pārbijās tagad tie trīs, šādu valodu dzirdot, jo vairāk. Pārmija večuks ar veču pa skatienam biklam, bet Gulbrands Piecēlās, Undīnei gatavs ko pajautāt. Tieši tai brīdī Ārā bij dzirdama balss: «Nē, es neesmu mošķis, bet cilvēks, Atveriet debesu vārdā un ielaidiet!» Undīne veikli

Atrāva bultu no durvīm un, lākturi turot virs galvas, Lūkojās melnajā nakti, kur stāvēja sirmgalvis pāters. Ieraugot Undīni, sāka tas atpakaļ kāpties, jo viņu Biedēja jaunavas skaistums, kas satrieca. Vienkāršā būdā Sastapdams daiļumu tādu, aiz bailēm, ka sātans tam acis Aizmiglo, iekliedzās viņš: «Glāb, dievs augstais un dievmāte

svētā!» —

«Nebīsties, neba es velns,» viņam Undīne smiedamās teica. «Lūdzams, garīgo tēv, nāc jel iekšā, te godīgi ļaudis.» Ienāca istabā pāters un padeva labdienu; tīkams Izskata ziņā viņš bija, šis pāters, tik laipns un mīlīgs. Bet no paltraka garā pa krokām, no sirmbaltās bārdas Un no baltajiem matiem, kas risa pār pleciem, tam straumēm Tecēja ūdens — viņš lietū bij izmircis. Zvejnieks to tūdaļ Ieveda kambari pārģērbt, bet vecā ar Undīni steidzās Apžāvēt pilošās drānas pie pavarda uguns, un pāters Saimniekiem rīkoties ļāva, tiem teikdams daudz paldies;

pēc brīža,

Uzvilcis zvejnieka drānas, kaut vecas, viņš iznāca ārā. Tagad sasēdās visi ap uguni gaišo kā pirmāk. Vecā atdeva viesim vislabāko krēslu, bet meiča Pabāza soliņu savu zem pātera kājām. Kad Gulbrands Pieliecās Undīnei tuvāk un gribēja pajokot, meiča Pateica nopietnā balsī: «Viņš debesīm kalpo, un tālab Nebūs to apsmieklā likt.» Un pēc sātīga azaida tētiņš, Cienāts ar teicamo vīnu, tiem iesāka stāstīt, kā vakar Agrīni posies jau ceļā no klostera sava pie jūras. «Proti, man jādodas bija pie bīskapa mūsu, kurš dzīvo Pilsētā,» runāja viņš, «un, jebšu turp varēja aizkļūt Arī gar līci, man likās — pār jūru būs tuvāk, un tālab, Nolīdzis laivu un vīrus, es braucu, bet šorīt no rīta Kuģoju atpakaļ, vējš nu bij iegriezies pretim, vēl vairāk — Sāka pret vakaru celties vistrakākā auka, tā vīriem Izrāva airus no rokām, un turpmāk mēs nolemti bijām Jūras un negaisa varai, kad rēcošās bangas kā skaidu Mētāja laivu drīz augšup — drīz lejup, mūs, nabagus, nesot Tieši uz šejieni šurp; cauri miglai un putām bij jaušams Tālumā melnējām krasts, kuram nācām mēs tuvāk, tad laivu Sagrāba virpulis traks, un tai brīdī ar dārdoņu pāri Pārgāzās vilnis kā kalns; grūti pateikt, vai nabaga laivu Notrieca dziļumā tas, vai es izkritis biju, tik pēkšņi Atjēdzos ūdenī viens. Taču neļāva debesu valdnieks Aiziet man bojā, jo drīz bangu rotaļa izmeta mani Dzīvu šai salā.» — «Jā, salā,» tad nopūtās zvejnieks, «kas

kādreiz

Daļa no cietzemes bija. Bet tagad to jūra ar upi Vienotā gredzenā slēdz.» — «Jā, man arī tā iešāvās prātā,» Noteica pāters, «jau tad, kad es pārguris, iedams pa krastu, Nejauši uzdūros takai, kas vīdēja krēslā, pa to tad Sāku mazpamazām vilkties, bet taciņa īsi pirms meža Aprāvās pēkšņi pie straumes. Tai brīdī es redzēju spīdam Jūsu būdiņā gaismu un nācu uz šejieni. Paldies Debesu tēvam, kas mani visžēlīgi glābis un ļāvis Nokļūt pie godīgiem ļaudīm, kaut arī es zinu, ka turpmāk Ieraudzīt nebūs man nolemts bez jums vairs neviena, kaut

turpmāk

Pasaules sākums un gals būs šis atšķirtais stūris.» Te pēkšņi Iesaucās Gulbrands: «Kā tā?» — «Kas zina,» tam atteica pāters, «Kad šī cīņa, ko ved dabas spēki, reiz norims un beigsies? Tā kā esmu jau vecs, tad var notikt, ka spēki man galā, Iekam izsīkst un rimst trakā straume; kas zin, vai tā turpmāk Neies plašumā vēl un jo dienas jo dziļāka nekļūs, Tā ka jūra no zemes jūs atšķirs vēl vairāk, līdz beidzot Ļaudis pat aizmirsis to, ka jūs kādreiz te bijāt, jo ātrāk Tālab, ka atdala jūs no viņiem un pasaules lielās Pirmatnīgs mežs, kamēr straume, kā vēroju, likās tik plata, Ātra un nikna turklāt; vai visstiprākais kuģis, es šaubos, Varētu pāri tai tikt?» — «Ak, jel esi, dievs, grēcniekam žēlīgs!» Iesaucās večiņa bailēs un pārmeta krustu. Bet zvejnieks Dusmīgi apsauca viņu: «Par ko tu tā baiļojies, saimniec? Ir nu gan dīvains tas cilvēks! Vai nākamais laiks šķiet tev