Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

«Ak, skaisto,

Vēlīgo viesi, kāds likteņa lēmums tev iegriezties licis Būdiņā mūsu? Vai ilgi tu klīdi pa pasauli, kamēr Atradi ceļu pie mums? Un vēl stāsti, kā izjāji cauri Mežam?» Bet jauneklis nebij pat pavēris muti, kad vecā Dusmīgi apsauca meiču: «Beidz, Undīne, uzplīties viesim. Celies un — žigli pie darba!» Un Undīne tūdaļ bez strīda Paņēma rokdarbu savu, tad paķēra soliņu, veikli Apsēdās Gulbrandam blakus un čukstus tam sacīja: «Labi, Te tad strādāšu es.» Bet, kad vecais, kas izlikās šoreiz Neredzot spītīgo skuķi, bij atsācis valodu, meiča Liedza tam turpināt, saucot: «Es jautāju tev, mīļo viesi: Teic jel, no kurienes nāc! Nu atbildi beidzot es gaidu!» — «Meitene jaukā, caur mežu ceļš atveda mani.» — «Tad stāsti, Kas tev bij meklējams mežā un ko tu tur redzēji jādams?» Puisis, kam sarāvās sirds, domās atsaucot damakšņa šausmas, Neviļus pavērās logā, pirms mirkļa kur pazibam juta Briesmīgu, sirmbaltu rēgu. Bet nieki! Neviena tur nebij, Pagalmā biezēja nakts tumši melna. Un, atguvis drosmi, Bija viņš gatavs jau sākt savu stāstu, kad zvejnieks to strauji Pārtrauca, sacīdams: «Šobrīd nav, manuprāt, īstenā stunda Pieminēt mežu, par ko varēs pamēļot rītdien.» To dzirdot, Undīne pielēca kājās ar neganti zibošām acīm: «Tagad, šai brīdī, tūlīt lai viņš runā! Nu stāsti,

teic žiglāk!»

Niknumā savilktu pieri tā sprēgāja dusmās un kliedza, Sākot ar kājiņu mazo sist neganti grīdu; šai brīdī Gulbranda acīs tā kļuva it īpaši mīļa un jauka, Valdzinot jaunekļa sirdi ar bērnišķo tiepšanos vairāk Nekā pirmajā mirklī ar rīcību draisko un runu, Kamēr zvejnieks, kas tagad no tiesas bij apskaities, sāka Undīni nopietni bārt, ka tā necienot augstdzimtus ļaudis. Bet, kad māmuļa arī vēl gāja tam palīgā, meiča, Saukdama: «Labi, ja patīk jums mūžīgi bārties, bet to, ko Lūgusi esmu, man liegt, tad palieciet sveiki un varat Vieni šai drūmajā būdā, kur tumsa un garaiņi, čurnēt!» —

un

Izmetās ārā pa durvīm un pazuda aklajā tumsā.

Bruņinieks uztrūkās kājās, tam sekoja zvejnieks, un abi Metās uz durvīm, bet tomēr par vēlu, jo Undīne prata Tumsā tik manīgi izgaist, ka nebija nojaušams, kurpu Iešāvies prātā tai bēgt. Bet, kad bruņinieks baijpilnām acīm Zvejniekam padoma lūdza, tas īdzīgi atrūca: «Neba Pirmoreiz atgadās tā, jo ar bēgšanu viņa it bieži Vecumā aplaimo mūs, un nu vajadzēs šonakt man atkal Vārtīties cietajās cisās no sāna uz sānu bez miega, Gaidot, kad izausīs rīts, jo par to, kas ar viņu var naktī Notikt, man domāt pat bail.» — «Tad jau nevajag kavēties!

Steigsim

Viņai pa pēdām!» — «Ai, nē, viss tas velti, pats redzi, cik akla Apkārt ir tumsa un nakts. Kas lai zina, kurp doties, un uzmin, Kur tā slēpusies sēd?» — «Bet ja nu mēs tagad,» tā Gulbrands, «Lūkotu vārdā to saukt?» Un viņš iekliedzās: «Undīne, Undīn, Atsaucies, Undīn!» Bet zvejnieks tik grozīja galvu: «Par velti, Bruņiniek mīļais, tu kliedz, jo tā atsaukties nevēlas, kazi, Tumsā netālu kur tup; tev pat aptvert to grūti, cik dažkārt

Nikni tā spītēties spēj.» To pateicis, večuks ar bažām Lūkojās dziļajā tumsā, tad, nespēdams valdīties, arī Iekliedzās gluži tāpat kā bruņinieks: «Undīnīt, bērniņ!» Taču, kā teicis jau bija: par velti, ne čiku, ne grabu! Ilgi tie saukdami gāja un klaiņoja tumsā, līdz beidzot Atgriezās būdiņā, kura bij tinusies krēslā, jo vecā, Rūpes par zudušo meitu kam nebij tik lielas kā vīram, Tobrīd jau gulēja miegā, un ugunis pavardā plaka. Pašas pēdējās ogles vēl gailēja, liesmiņām zilām Uzplandot drebošā gaismā uz brītiņu īsu un dziestot. Iemetis pavardā malku un uzpūtis uguni, zvejnieks Pielēja paprāvu krūku ar vīnu un, ciemiņam sniegdams, Ieteicās: «Bruņiniek, mēs nez vai aizmigsim šonakt, vai tālab Nešķiet tev prātīgāk pabūt pie uguns un iemalkot vīnu, īsinot sarunās laiku, bet nevis pa cietajām cisām Nabaga locekļus mētāt, ar bezmiegu kaujoties? Kā tev Liekas, mans viesi?» Un Gulbrands, tam piekrizdams, māja ar

galvu.

Licis, lai ciemiņš tūlīt sēstas brīvajā atzveltnes krēslā, Piemetās godīgais zvejnieks netālu no viņa, un abi Iesāka sarunu vērpt, gribot īsināt laiku, bet, tiklīdz Dzirdams bij ārā aiz loga kaut mazākais troksnis vai citbrīd Dzirdams kaut nebij nekas, viņiem piepeši aprāvās runa, Brīdinot pacēlās pirksts, kamēr acis bij piekaltas durvīm; Tā tie klausījās ilgi, ik brītiņu izdvešot: «Viņa!» Taču neviena tur nebij, un abi pēc nopūtas smagas Atsāka pārtraukto runu, līdz vecajam zvejniekam beidzot Jautāja bruņinieks: «Teic, kā jums laimējās Undīni atrast?» — «Atrast mums laimējās tā,» krietnais sirmgalvis, atmiņās

grimdams,

Iesāka: «Gadījās reiz man pirms apmēram divpadsmit gadiem

Zivis uz pilsētu nest cauri biezajam mežam, bet sieva

Palika mājās kā allaž, un tolaik it īpaši viņai

Pienākums lika te būt. Bet tu jautāsi — kālab? Visaugstais

Tolaik mums, vecīgiem ļaudīm, bij dāvājis meitiņu jauku.

Neba to pametīs vienu. Es, pilsētā pārdevis preci,

Mierīgi nācu uz mājām, un, godīgi sakot, man mežā

Nestājās ceļā neviens, un es soļoju droši kā allaž,

Tālab ka debesu vara pār mani bij nomodā, cikkārt

Nācās caur mežu man iet; un, tās sargāts, pat bīstamā gaitā

Cilvēks bez baiļu var būt.» To pateicis, sirmgalvis aizgrābts

Noņēma cepuri savu no galvas un, salicis rokas,

Klusēdams gremdējās svētās un cerīgās domās, tad atkal

Uzlika cepuri galvā un atsāka: «Tā nu bez bažām

Gāju es mājup, bet tur mani satrieca briesmīga ziņa

Tobrīd, kad izskrēja pretim man asarās mirkstošā sieva. «Žēlīgais debesu tēvs, kas tev lēcies, jel saki, kur mūsu Mīļotā meitiņa?» — «Viņu, mans nabaga draugs, tagad meklēt Vajag pie tā, kura vārdu tu piesauci,» izdvesa sieva. Asaras valdīdams, gāju tai nopakaļ būdā, ar acīm Meklēdams vietu, kur dus mūsu mīlules stingušais augums. Velti! Jo noticis bij kaut kas neticams: bridi, kad sieva Sēdēja mierīgi pļavā netālu no ūdens, bet bērniņš Priecīgās rotaļās tinās tai apkārt un čaloja, mazā Negaidot rociņām sniedzās pēc ūdens, jo vizošā straumē, Liekas, tai rādījies bij kaut kas vilinošs; redzēja sieva Smejošo bērniņu vēl, viņa ņirbošās rociņas, pēkšņi Nezināms, nevaldāms spēks mazo satvēra cieši, un viļņos Ierauts bij nabaga bērns, pēc mirkļa jau pazuzdams dzelmē. Ilgi es klīdu pēc tam pa krastu — no zudušā bērna Nebij ne ziņas, ne miņas. Un tā nu mēs tovakar divi Veci un vientuļi putni pie pavarda klusējot nīkām, Tālab ka runāt bij bail, pat ja plūstošās asaras ļautu. Sēdējām, klusējām, acis bij piekaltas dziestošām liesmām. Piepeši likās: kaut kas it kā skrapstina durvis, pēc mirkļa Bailīgi pavērās tās — un ko nu mēs redzam? Uz sliekšņa Mīlīgi smaidoša stāv tā kā eņģelis debesu tērpā Meitiņa, kurai var būt gadi seši. Aiz brīnumiem mēmi Sākumā domājām mēs, sak, vai viņa, ko redzam, maz dzīva. Drīzāk kāds mošķis vai rēgs, kas mūs māna, bet brītiņu vēlāk, Ieraugot ūdeni pilam no maziņās matiem un drānām, Iešāvās prātā: ak vai! šis bērns taču ūdenī bijis. Tālab tam jāpalīdz ir nu jo ātrāk. Tad nopūties teicu Nabaga sievai: «Kaut tobrīd, kad mūsējais pazuda viļņos, Neradās glābējs neviens, taču lūkosim palīdzēt citiem, Viņiem, kas nespēja mums mūsu nelaimē līdzēt, kad jūrā Zuda un pazuda tā, kas mums pasaulē dārgākā bija.» Ņēmām un noģērbām bērnu, to ielikām gultā un devām Dzērienu karstu, bet viņa ne vārda mums neteica, tikai Smaidīga lūkojās mūsos ar savām gaišzilajām acīm, Kamēr tās pieveica miegs, bet, kad pamodās nākamā rītā Spirgta kā aprīļa ziediņš un izjautāt sākām, no kādas Ģimenes nākusi viņa, kāds vējš to šurp atpūtis, visas Dotās atbildes mums bez sajēgas likās: pat tagad, Veselus divpadsmit gadus kaut dzīvojam līdzās, mums īsti Noskaidrot izdevies nav, kā tas noticis toreiz, jo viņas Bērnišķā runa liek spriest — it kā tieši no augšas, no mēness Tovakar nākusi tā; jo par kristāla pilīm, par sārtām Koraļļu birzīm, par grotām, kas celtas no pērlēm, un citām Brīnumu lietām tā melš vēl šobaltdien; daudz prašņājot, vienu