Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Plūstošus dūmus, kas gāzās man mutuļiem pretim; es centos Apjāt ar likumu apkārt, bet velti, jo visur, kurp tiecos, Mūžīgi priekšā tie bij, un, kad saskaities metos tur iekšā, Putas un šļakatas aukstas man šķīda visapkārt, bet kumeļš Atpakaļ rāvās, un es, kam vairs nebij ne vīlīte sausa, Griezu pa labi, pēc tam — prom pa kreisi, tik taciņai tuvāk Dīvainais, sirmbaltais rēgs man neļāva piekļūt. Ko darīt? Lūkoju atpakaļ griezties, šis slīd man jo cieši pa pēdām, Taču daudz vēlīgāks būdams un ļaudams, lai jāju, bet, tiklīdz Centos uz taciņas izkļūt, šis atkal bij priekšā un šļāca Sejā man ledainas putas un šļakatas, piespiezdams beigās Paklausīt viņam un jāt turp, kurp dzina viņš mani. Un tagad Ceļā tas nestājās vairs, tikai virzījās nopakaļ, līdzīgs Neskaidri vīdošam stabam, bet allaž, kad vēros pār plecu, Likās, ka pelēkais stabs iegūst galvu un nespodrām acīm Lūkojas manī, šīs acis tā savādi miedzas, bet galva Laipni un vēlīgi māj, it kā mudinot mani, lai jāju Mierīgi tālāk. Sad tad man vēl iešāvās prātā, sak, tas, kurš Ceļu man spraudis, nav rēgs, bet vienkārši ūdenskritums. Taču, kad izjājis biju no meža un sastapos šeitan, Godīgie ļaudis, ar jums, pēkšņi pagaisa ceļvedis sirmais.» Tikko bruņinieks stāstu bij pabeidzis, ieteicās zvejnieks: «Augstdzimto viesi, mums gods bij tev pajumti dāvāt, bet tagad Kopīgi padomāt laiks, kā tev atgriezties.» Undīne, dzirdot Vārdus, ko izteicis tēvs, klusi iesmējās, liekas, aiz prieka. Bruņinieks, padzirdis smieklus, bij pārsteigts un jautāja: «Saki, Undīn,— vai tiešām tev prieks, ka mums jāšķiras? Kālab tu

smejies?» —

«Ja es smejos, tad tas nav bez iemesla,» atteica meiča. «Kā gan tu pārpeldēt ceri šo ūdeni nikno — vai zirga Mugurā sēdošs vai laivā? Viss velti! Bet, ja nu tu domā Laisties pār jūru, tad zini: tā cerība tukša, pat tētis, Jūrā kas parasti iet, tomēr turas gar krastu, un tāpēc, Gribi vai negribi, būs tev te jāpaliek. Tālab es smējos.» Bruņinieks piecēlās smaidošs, lai skatītu pats, vai ir tiesa Tas, ko Undīne melš, viņam sekoja zvejnieks, visbeidzot Undīne pati. Jā gan, kļuva redzams, cik briesmīgu postu Atnesis viesulis mežam, kā pārvērtis krācošais ūdens Pussalas mēli par salu, un Gulbrandam velti bij cerēt Drīzumā atpakaļ tikt, un viņš spiests bij te palikt un gaidīt, Kamēr kritīsies ūdens. Un, atpakaļ iedams uz būdu, Čukstus viņš meitenei teica: «Nu, Undīn, tu priecīga jūties, Redzot, ka palieku te?» — «Labāk klusē,» tam atcirta meiča, Dusmīgi blenzdama pretim, «ja pirmiņ tev nekostu pirkstā, Būtu tu gatavs nez ko par šo pretīgo Bertaldu samelst.»

Iespējams, lasītāj mīļais, ka arī tev gadījies dzīvē Kādreiz pēc tam, kad tu ilgi pa pasauli klaiņojis, nonākt Vietā, kur kļūst tev ap sirdi tik silti, kur mīla pēc mājas Pavarda, ģimenes dzīves, kas cilvēka dvēselei tuva, Atkal tev uzbango krūtīs, un liekas: tu atgriezies būtu Mīļajā, dzimtajā pusē, un jaunības noreibums, laime, Kādu tu izjuti toreiz, kad pirmoreiz mīlēji, sen jau Mirusī, ceļas no kapa un uzzied no jauna, tev liekot Izdvest: cik labi man šeit, te, kur jūtos starp savējiem, mājās Tagad, kad atsaucis esmu tev atmiņā, lasītāj, saldās Svētlaimes mirkli, ko grūti pat izsacīt vārdos, kad lemts bij Baudīt tev šīszemes laimi, tu zini, ko sajuta Gulbrands, Atradis mājvietu sev klusā nostūrī tālu no kņadas. Bieži ar slepenu prieku viņš vēroja upi, kur ūdens Tūkumā tūka jo dienas, ka sala jo dienas jo dziļāk

Ietiecās jūrā, bet zeme pret apvārsni slīdēja, kļūstot Tāla kā pasaules gals, kamēr jaunekļa mīlošā sirdi Valdīja klusums un laime. Pats zvejnieks, kaut vienkāršs, bet

gudrs,

Pazina cilvēka prātu, bij grozījies ļaudis, pat kādreiz Jaunībā ieročus nesis un mācēja atpūtas bridi Saistoši stāstīt par kariem, par laimes un nelaimes dienām, Būdams kā hronika, kurai ir dāvāta mēle. Un stundas Ritēja sarunās dzīvās starp veco un jaunekli, kurā Kūsāja dzīvības uguns, bet večuka gudrība rimtā, Smelta no pieredzes akas, un piedevām ticība dievam Ielija Gulbrandam sirdī un darīja viedīgas acis. Darbīgais večuks joprojām bij aizņemts ar zveju, bet ari Gulbrandam gadījās darbs, jo būdiņā, viņam par laimi, Atradās šaujamais rīks, kuru savedis kārtībā, tagad Sāka viņš medībās iet vai ik dienas, bet vakara stundās Pulcējās visi, kas mita šai būdā, pie pavarda uguns. Tērzējot piesita viri pa brītiņam kausus, jo vīna Pagaidām netrūka vēl; dažkārt sarunas ievilkās naktī, Kamēr Undīne bija šīs būdiņas dvēsele. Viņa Jauneklim, atšķirtam pēkšņi no kņadas un cilvēkiem, likās Gaiša kā debesu stars un tik tīra kā eņģelis, reizē Nerātns, lutināts bērns un jaunava kautra, te tiepša Nike, te Silfīda jautrā un mainīgā, līdzīga upei. Mīļa un jauka līdz sāpei un prata ar daiļumu savu Valdzināt Gulbranda sirdi kā ziedoņa dvesma, kā skaņas, Sapņotājs apburts ko dzird, kad tam dvēsele gremdējas ilgās. Tomēr Undīnes prāts, draiski gražīgs un svaidīgs, palaikam Lika tam arīdzan ciest, un tad vecīši abi, to redzot, Aprāja audzēkni savu, tik niekkalbe nožēlas vietā Prata vēl lūpiņu uzmest un uzsāka ķīviņu, šķelme. Beigās pielūdzās vecos un salīga mieru, drīz atkal Parādot spītnieces dabu un saņemot bārienu. Tikmēr Sapinās Gulbranda sirds gluži nemanot ciešāk un ciešāk Undīnes burvības valgos. Un nu jau ik domā, ik jūtā Bija viņš vienots ar to, kamēr viņa, pār Gulbrandu valdot, Pati bij pakļauta mīlas saldburvīgai varai; kaut arī Gražojās turpmāk tāpat kā iepriekš, kaut tiepās, kaut smējās, Klusībā mīlēja viņa kā bezbēdīgs cīrulis, dziesmā Pacēlies debesu kalnā. Bet zvejnieks ar sievu, tos redzot Tagad ik kustībā blakus, mazpamazām iesāka ticēt: Tie, kas iet līdzās un triec, šķiet, būs saderīgs pāris.

Pats Gulbrands

Pieķēra sevi jo bieži pie domas, ka atpakaļceļa

Tagad jau viņam vairs nav uz pasauli plašo pie ļaudīm.

Tikai, kad dažubrīd zirgs, atstāts savvaļā klīstam pa pļavu, Iezviedzies atrāva viņu no domām un sapņiem, šķiet, prasot: «Saimniek, kad atkal būs Jauts traukt mums cīņā?» — vai citbrīd,

kad ceļā

Trāpījās nomestais vairogs vai zobens, kas, karājies aizmirsts Vientuļš uz naglas pie sienas, no ietveres izšļūcis, skanot Nokrita zemē, caur galvu tam izskrēja doma par slavu, Gūstamu kaujā. Bet sirdi, kas pukstēja straujāk, viņš centās Klusināt, teikdams, ka ceļu, raug, aizšķērso straume; starp citu, Sāka tam likties, ka meiča nav dzimusi necilai dzīvei Un ka viņus te kopā nav savedis gadījums, drīzāk Likteņu lēmēja prāts. Un tā nemanot ritēja tālāk Diena pēc dienas, tik klusas, tik tīkamas sirdij, līdz pēkšņi Izjauca mierīgo dzīvi kāds negaidīts apstāklis. Bieži Vakara stundās, kad azaids bij ieturēts, zvejnieks un Gulbrands Tīkamās sarunās laiku sev kavēja, cilājot kausus. Pēkšņi tie brīnās: kas tas? — nav vairs vīna, jo zvejnieka mazais Krājumiņš galā, bet jaunu nav iespējams dabūt. Un todien Sēdēja Gulbrands un zvejnieks pie galda tik drūmi, ka meičai, Vērojot nelaimes brāļus, bij jāmirst aiz smiekliem. Sis vakars Bija tiem skumīgs un garš, un tie aizgāja agri pie miera. Nākamā dienā, kad vakara azaids bij ieturēts, meiča Iesaucās: «Ak, kā man riebj jūsu nelaipnās sejas un jūsu Garās, pretīgās žāvas!» To teikusi, Undīne strauji Izmetās ārā pa durvīm, tās aizcērtot. Tovakar atkal Plosījās negaiss un vējš skaļi svilpa, un bangoja jūra. Pārbijās zvejnieks un Gulbrands un lēca jau kājās, jo prātā Abiem bij briesmīgā nakts ar Undīnes niķiem. Bet iekam Paguva atjēgties viņi, lai steigtu uz durvīm, kad meiča Atkal jau atpakaļ traucās un priecīgi sauca: «Jel nāciet, Nāciet jel žiglāk man līdzi, kur jūra mums cienastu sūta. Krastā izmesta guļ prāva muca, šķiet, pilna ar vīnu.» Abi sekoja meičai pa pēdām, līdz uzdūrās ejot Liedagā guļošai mucai. Kad viņi to trijatā steigšus Sāka uz būdiņu velt, vētra pieņēmās spēkā un krēslā Vīdēja sakultā jūra, kur snaicija sirmbaltos skaustus Draudīgi viļņi, tie rēca pēc debesu valgmes; pār galvu Gājējiem mākoņi traucās un draudēja vēlīnos viesus Apšļākt ar lietu; skat, krita jau pilieni pirmie, te pēkšņi Undīne pacēla galvu un, draudīgi pirkstiņu kratot, Uzkliedza mākoņu milzim kā cilvēkam: «Pielūko, vecais, Nedomā samērcēt mūs, mums vēl gabaliņš ejams līdz mājai!» Apskaitās zvejnieks, to dzirdot, un iesaucās: «Negrēko, Undīn!» Meitene pārstāja kliegt, tik vēl paklusām irdza. Un tomēr Lietus neskarti, sausi tie sasniedza būdu, bet tiklīdz