Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Beidzot mēs noskaidrot spējām, ka kopā ar māmuļu laivā Nācies pa jūru tai braukt, kur vilnis to sagrābis, nesdams Tālāk un tālāk, līdz beidzot te izmetis krastā. Bet nemiers Urdīja mani un sievu, un, jebšu mums nelikās grūti Pašu meitiņas vietā, uz mūžu mums zudušās, pieņemt Svešo, ko sūtījis dievs, bija šaubas par citu: vai viņa Kristīts vai nekristīts bērns. Sai sakarā meitene pati Nespēja pateikt neko, kaut gan saprata ari, ka dzīvot Pasaulē turpmāk tā nevar, un tālab bij gatava darīt Visu, ko cilvēkam liek pildīt augstais dievišķais likums. Šaubās un neziņā abi ar sievu mēs nolēmām beidzot: Ja tā kristīta nav, protams, gaidīt vairs nedrīkst un jāsauc Priesteris nokristīt, tomēr, ja kādreiz jau kristīta, neba Grēks būs nokristīt vēl, jebšu otrreiz. Tik izlemt bij grūti, Kādu vārdu lai dod. Mums iešāvās prātā, ka to par Doroteju būs saukt, kas ļautiņu valodā būtu — «Balva, ko dāvājis dievs», jo likās, ka bērniņu tiešām Sūtījis būtu mums viņš par atspaidu rūgtajās bēdās. Tomēr meitenei vārds nebij īsti pa prātam. Tā teica: «Allaž jūs mani — gan tēvs, gan māte — par Undīni saucāt, Undīne vēlos tad būt un palikt.» Mums abiem ar sievu Uzmācās šaubas: šāds vārds nez vai kristot maz cilvēkam dodams. Izlēmu pilsētā nokļūt un aiziet pie dvēseļu gana. Beigās tas gatavs bij doties man līdzi. Vārds «Undīne» viņam Izlikās nešķīsts, tāpat kā mums abiem ar sievu, bet bērniņš, Ieģērbts tais smalkajās drānās, ar kurām bij atnācis, likās Garīgam kungam tik jauks un tik piemīlīgs, piedevām prazdams Risināt bērnišķu strīdu bez naida, ka nebij tā spēkos Mīlulei atteikt, un viņš tad nu deva tai Undīnes vārdu. Kristību sakraments nebij vēl galā, kad, visiem par prieku, Pazuda meitenes draiskums, tā klusa un rāma kā jēriņš Stāvēja priestera priekšā, šķiet, jaušot un izjūtot pati Topošo pārmaiņu sevi. Kaut, atzīšos, arī man vēlāk Viņas dēļ raižu bij daudz, tā ka grūti to izteikt. ..» Tai brīdī Iesaucās bruņinieks: «Klau, vai tu dzirdi šo šņākoņu laukā?» Tālab ka, zvejniekam stāstot, bij ausīties sācis, jo likās: Mostoši ūdeņi šņāc, bet nu šobrīd bij dzirdama skaidri Netālā strautiņa balss, ik mirkli kas pieauga spēkā. Abi pielēca kājās un izbailēs metās uz durvīm. Mēness zilbālajā gaismā bij redzams, ka strautiņš, kas allaž Čalodams skrēja no meža, jau pārkāpis krastus un, raudams Akmeņus līdzi un lauzdams kā skangalus kokus, ar joni Gāžas uz jūru, un debess šķiet sakulta putās tāpat kā Vētras šaustītā jūra, bet mākoņu draudīgās grēdas Kraujas mēnesim virsū, pa brīdim to aizsedzot; gaisma

Dzisa un šķilās, it viss kļuva svešāds un spokains, caur vētras Auriem bij dzirdams, kā elš dusmās jūra un krakšķot kā liecas Nabaga koki, kā sitas ar troksni un rīvējas zari. «Undīn! Ak debesu tēvs! Mīļo Undīnīt!» vecītis sauca. Atbildes nebij. Un tad viņi katrs kā patapdams skrēja, Spītējot negaisa varai, uz mežu; caur viesuļa gaudām Skanēja melnajā naktī to kliedzieni: «Undīne! Undīn!»

Dīvainas sajūtas mākts, vējam aurojot, taustījās Gulbrands Veltīgi melnajā tumsā, jo nespēja zudušo atrast; Un jo mirkli jo vairāk tam šķita, ka Undīne pati Arīdzan rēgs, tāds kā tie, kuri mežā, un, dzirdot, kā vētra Svilpo, kā ūdeņi krāc, lūst koki, un, redzot, cik spēji Uzbrucis negaiss un vētra, un plūdi šai klusajai vietai, Gatavs bij domāt, ka viss — gan jūra, gan būda, pat zvejnieks, Ieskaitot sarunas, kuras tie vērpa, un bailes par meiču — Vienīgi dvēseles māns un mulsums, kaut sirmgalvja klaigas, Undīni saucot, joprojām bij tālumā dzirdamas. Beidzot

Klaiņodams atdūrās viņš pie strauta, kas, kļuvis par lielu, Strauju un duļķainu upi, no biezokņa satrakots gāzās, Atšķeldams pussalu šauro no meža un pārvērzdams salā Pļavu ar būdu. «Ak dievs,» pēkšņi atskārta Gulbrands, «bet,

ja nu

Undīnei pieticis drosmes, lai skrietu uz mežu, tad tagad Netiek vairs atpakaļ tā, sēd tur raudoša tumsā, kur apkārt Rēgu un ķēmu, ka mudž.» Un viņš izdvesa vaidu, bet, ātri Attapies, satvēra prāvu un mezglainu ozola zaru, Kuru bij nolauzis vējš, lai, to turēdams rokās par balstu, Lūkotu aizbrist līdz mežam, kaut pašam bij jānodreb bailēs, Atsaucot atmiņā briesmas, kas dienā tam draudēja; tagad Likās, ka stāv tur tas pats dienā redzētais sirmbaltais milzis, Augumā dižens kā koks, un, draudīgi atiezis zobus, Purina ķeraino galvu, bet tieši vislielākās briesmas Iedvesa jaunekli vēlmi tikt ātrāk līdz mežam, kur bailēs Trīcēja Undīne viena bez glābēja rokas. Viņš droši Spēra jau ūdenī kāju, kad izdzirda gluži netālu Burvīgu balstiņu saucam: «Turp neej, turp neej; no straumes Piesargies: vecais ir ļauns,- turklāt viltīgs.» Šīs burvīgās skaņas Bruņinieks pazina jau, un tās šķita tik mīļas, bet pēkšņi Balstiņa apklusa, velti viņš ausījās; ietinās mēness Melnu mākoņu vālos, un apkārt bangoja ūdens; Celdams kājas uz augšu, viņš atspēries turējās straumē, Savāda vājuma važots, un galva tam reiba, bet acis Velti nakts melnumā urbās. Viņš sāpīgi iekliedzās: «Undīn! Kur tu, Undīne, esi? Man atsaucies. Bet, ja tu slēpsies, Metīšos straumē pie tevis; jel atsaucies! Labāk tad nomirt Nekā bez tevis te būt.» Un viņš brida jau dziļāk, kad pēkšņi Balstiņa atkal tā pati tam sacīja: «Atskaties, lūdzams!» Tagad no mākoņu spraugas bij izspraucies mēness, tā gaismā Manīja Undīni viņš: jo, raugi, netālu no krasta Traucošo ūdeņu klaidā bij radusies neliela sala, Kuras biezajā zālē zem varenu lapotņu juma Gaišais Undīnes tēls viņam vīdēja pretim. Sai vietā Ūdeni šķērsot bij viegli, un laimīgais Gulbrands pēc brīža Noslīga mīkstajā zālē pie Undīnes kājām, bet meiča Paslējās pretim un rokas ap kaklu tam apvija, liekot Apsēsties blakus: «Nu tā, un tagad, mans mīļais, tu vari Netraucēts pastāstīt visu, ko solīji, šeit, kur mēs vieni Un kur veči mūs nedzird un nejaucas starpā ar savu Mūžīgo rāšanos; man šī te lapotņu telts patīk labāk Nekā to dūmainā būda.» — «Es šeitan kā debesīs jūtos!» Iesaucās laimīgais Gulbrands, ar skūpstiem to kļaudams pie

krūtīm.

Tikmēr zvejnieks, kas meitu joprojām vēl meklēja, arī Nejauši atklīda šurp un, tos ieraugot, sauca no krasta: «Bruņiniek, tas, ko tu dari, nav uzslavas cienīgs; mēs tevi Pieņēmām pajumtē savā kā godīgu vīru, bet nu tu Knaksties ap meitiņu mūsu, tai slepus ko čukstot, kad tumsā Nākas man, sirmgalvim, vienam aiz bailēm kā negudram

skraidīt,

Velti to saucot.» — «Man arī,» tam atteica Gulbrands, «tik tikko laimējies sameklēt viņu šai notuļā stūrī.» — «Jo labāk; Steidzieties žiglāk pie manis, kur pamats būs drošāks

zem kājām.»

Tomēr Undīne, kurla pret sirmgalvja saucienu, drīzāk Dotos šai brīdī uz mežu, ja skaistais, tai tīkamais viesis Sekotu viņai, ne ietu uz ienīsto būdu, kur vecie Nevēlas izpildīt to, ko viņa tiem lūdza, un kuru Pametīs agrāk vai vēlāk tās brīnišķais viesis. Un tālab, Kļaudamās cieši tam klāt, viņa iesāka sapņaini dūkot: «Vientuļš un noskumis strauts cauri smacīgai ielejai laužas, Jūrā kam pabūt bij ļauts, tam pēc jūras būs ilgoties gauži.» Izplūda asarās zvejnieks, šo dziesmiņu izdzirdis, taču Meitenei sirmgalvja sāpes, šķiet, pagāja secen. Tā glaudās Jauneklim maigi pie krūts. Bet bruņinieks ieteicās: «Undīn, Raugi, cik gauži raud tēvs! Kam tu tiepies? Mums jādodas

tomēr,

Noteikti jādodas abiem pie viņa!» Aiz izbrīna platas Undīnes actiņas zilās tam lūkojās pretim, bet lūpas Neviļus dvesa: «Labprāt, ja vien tu tā vēlies, mans mīļais, Esmu es gatava iet.» Un ar kautrīgi nodurtām acīm Slējās jau kājās, un Gulbrands, to saudzīgi nesdams