Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Napoleona armijai iebrūkot Krievijā, Zukovskis kā brīvprā­tīgais piesakās zemessargos. Viņa spilgtie patriotiskie dzejojumi, kas radušies 1812.—1813. gadā, pievērš arī cara galma uzmanību. Dzejnieks tiek uzaicināts Aleksandra I ģimenē par priekšā lasītāju ķeizarienei un par skolotāju troņmantnieka Nikolaja līgavai, bet vēlāk arī tā dēlam, nākošajam caram Aleksandram II. Beidzies klusais, provinciālais periods Zukovska dzīvē; tagad viņš uz il­giem gadiem saistīts ar galvaspilsētu un cara galmu.

Sapņotājs, nezināmā gaidās meditējošais dzejnieks dzīvē ir noteiktas un drosmīgas rīcības vīrs. Savu ietekmi sabiedrībā viņš izmanto, lai palīdzētu daudziem dekabristiem, atsauktu no trim­das Baratinski un Hercenu, izglābtu no dzimtbūšanas Tarasu

Ševčenko (arī savus dzimtļaudis Zukovskis bija atlaidis brīvē), lai pabalstītu talantīgo iesācēju Alekseju Koļcovu un diendienā gādātu par Puškinu, izlīdzinot asumus viņa attiecībās ar vald­nieku. Pēc Puškina nāves viņš iepazīst arī Ļermontovu, ar viņa gādību tiek publicēta Ļermontova «Dziesma par tirgoni Kalašņi­kovu» (kaut arī anonīmi), kuras sižetā nepārprotami jaužas Puški­na liktenis: poēmas varonis, cara kalpa aizvainots, nemeklē taisnību pie cara, bet pats iznāk divcīņā ar bezgodi. Tiekoties ar Ļermontovu, Zukovskis uzdāvina viņam savu «Undīni».

30. un 40. gados Zukovskis, atskārtis, ka viņa jaunrades posms krievu dzejā ir lielā mērā izsmelts un nostaigāts, pievēršas galve- nām kārtām tulkošanai. Agrāk veiktiem Šillera un Bairona darbu tulko jumiem 1831.—1835. gadā pievienojas «Undīne» — heksa- metrā uzrakstīts dzejdarbs, kas veidots pēc vācu rakstnieka Lamota-Fukes stāsta, Iragments no indiešu eposa, lieliskais Homēra «Odisejas» atdzejojums. Sajā laikā dzejnieks, ticis brīvs no galma dienesta, aizbrauc uz Vāciju, apprecas un pavada tur pēdējos desmit mūža gadus. Mirst 1852. gadā.

«Undīnes» pamatā ir vācu tautas teiksma par ūdensmeitu, kas iemīl cilvēku. So sižetu izmantojuši arī vairāki komponisti: vācu rakstnieks un mūziķis E.T. A. Hol manis, P.Čaikovskis (opera gan vēlāk tika iznīcināta un fragmenti izkliedēti citos darbos), čehs A. Dvoržāks «Nārā».

Pagāniskie ticējumi par zemes, mežu un ūdeņu gariem ir bijuši ļoti izplatīti; joprojām Eiropas upēs vecajās braslu vietās atrod seno monētu krātuves — ziedojumus braslu «saimniekiem». Baisie gari un dievekļi nepazīst žēluma un līdzjūtības, viņu lab­vēlība un naids ir kā likteņa spēle, kuras priekšā cilvēks var glābties vienīgi dziļā dievticībā. Tieši tāda pasaule ir rādīta «Undīnē». Stāsta varone ir nerātna un nepakļāvīga, pirms sastop Gulbrandu; ne velti viņas vārds ir cēlies no viļņa latīniskā ap­zīmējuma. Lai gan Undīne, iemīlot civēku un saņemot pretmīlu, iegūst dvēseli un būtībā kļūst tāda pati kā zemes ļaudis, starp viņu un pārējiem tomēr ik pa laikam gulst noslēpumainības ēna. Vēstījumā ieskanas skaudra, brīdinoša nots par Undīnes mīlas un laimes nolemtību. Sirdsskaidrajai, pašaizliedzīgi mīlošajai Undī­nei jāsastopas ar cietsirdīgu dzīves iekārtu, kur cildenais sa­drūp pret alkatību, patiesais pret ārišķīgo, skaidrība pret savtību un divkosību. Notikumos, kuri risinājušies Adrijas jūras un Donavas krastos XIII vai XIV gadsimtā, Zukovskis no jauna ie­dzīvina savu mūžīgo tiekšanos pēc ideāla un apjausmu par tā neie­spējamību zemes virsū.

Lasītāji un kritika ar sajūsmu uzņēma Zukovska «Undīni»; to cildināja Gogolis, Hercens, Beļinskis. Viena no pirmajām «Undī­nes» literārajām reminiscencēm acīmredzot parādās Ļermontova «Tamaņā». Pečorins, vērojot apburošu, mežonīgu skaistuli, kas iz­rādās ari bezbailīga un bīstama, vairākkārt nosauc viņu par «manu Undīni». Par šo «kontrabandistu Undīnes» tēlu izteiksmīgi rakstī­ja Beļinskis: «Sevišķi apburoša ir meitene: tas ir kaut kāds me­žonīgs, mirdzošs daiļums, viņa ir valdzinoša kā sirēna, nenotvera­ma kā undīne, briesmīga kā nāra, ātra kā burvīga ēna vai vilnis, lokana kā niedre…»

Undīnes tēls rada atbalsi gan XIX, gan arī XX gadsimta dze­jā. Sauciens pēc jūtu skaidrības, uzticības, cilvēku savstarpē­jas paļāvības sasniedz mūsdienu lasītāju arī caur romantiski fan­tastiskiem plīvuriem, pateicoties dzejnieka meistarībai, ar mīles­tību un iedvesmu radītajam darbam.

V .RUGĀJA

1. nodaļa

par to, kā bruņinieks atjāja uz zvejnieka būdiņu

5

2. nodaļa

par to, kā Undīne pirmo reizi nokļuva zvejnieka būdiņā 10

3. nodaļa

par to, kā atrada Undīni

14

4. nodaļa

par to, kas bruņiniekam atgadījās mežā 18

5. nodaļa

par to, kā bruņinieks dzīvoja zvejniekā būdiņā

23

6. nodaļa

par to, kā bruņinieks apprecējās

27

7. nodaļa

par to, kas notika kāzu vakarā

31

8. nodaļa

par to, kas notika nākamajā dienā pēc kāzām

34

9. nodaļa

par to, kā bruņinieks kopā ar jauno sievu atstāja būdiņu

38

10. nodaļa

par to, kā viņi dzīvoja hercoga pilsētā

11. nodaļa

par to, kas notika Bertaldas vārda dienā

45

12. nodala

par to, kā bruņinieks un Undīne aizbrauca no hercoga pilsētas

50

13. nodaļa

par to, kā viņi dzīvoja Ringštētenas pilī

53

14. nodaļa

par to, kā atrada Bertaldu

59

15. nodaļa

par to, kā viņi brauca uz Vīni

64

16. nodaļa

par to, kas pēc tam notika ar bruņinieku

69

17. nodaļa

par to, kā bruņinieks redzēja sapni

72

18. nodaļa

par to, kā bruņinieks svinēja kāzas 74

19. nodaļa

par to, kā bruņinieku atdeva zemei

79

Rugaja V. Dzejnieks un Undīne