Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

mīļais,»

Undīne smējās, «lai viņš tikai lūko mums braucienu kavēt! Redzot, ka esmu starp jums, tas nebūs tik pārdrošs un nesāks Mūžīgos niķus un stiķus.» So atbildi izdzirdis, Gulbrands Atmeta šaubas, un viņi, visjaukāko cerību spārnos Pacelti, taisījās ceļā. Ak, ticiet man, mīļie, vai bieži Gadās, ka piepildās tas, ko mēs lolojam cerībās savās? Ļaunā un viltīgā Vara pirms nāvīgā cirtiena dažkārt Upurim dūko pie auss maigu dziesmu vai pasaku mīļo, Cenzdamās ieaijāt viņu jo dziļākā mierā. Bet citreiz Eņģelis, kuru pats dievs mums kā glābēju sūtījis, skarbi Klauvē pie durvīm. Lai būtu kā būdams, bet pirmajā laikā Ceļojums patīkams bij mūsu draugiem pa Donavu, kura Plašumā pletās jo dienas, un arī tās krasti jo dienas Skaistāki, krāšņāki kļuva. Bet tieši tai brīdī, kad viņi Sasniedza vietu, kas likās visjaukākā, negantnieks Paisums Atsāka nedarbus senos, gan sākumā niecīgus, likdams Bezvējā viļņoties upei, tad uzsūtot brāzmas, visbeidzot Svaidot un šūpojot kuģi, bet pietika Undīnei pateikt

Asāku vārdu vai nikni tam uzbrēkt, lai nākamā mirkli Aprimtu ūdens un gaiss. Bet cik ilgi? Pēc brītiņa Paisums Atsāka nedarbus savus un Undīnei apsaukt to nācās. Protams, ka brauciena prieks tādā kārtā bij traucēts. Pat vīri, Sēdoši kuģī pie airiem, šos brīnumus redzot un dzirdot, Sajuta izbīli sirdī un čukstus cits citam ko teica. Turpmāk tie sekoja visam, kas notika, aizdomu pilni. Arī Gulbranda kalpi, ko nelabu jauzdami, sāka Bažīgi novērot kungus, bet saimnieks bij sadrūmis, domās Skumīgi teikdams pats sev: «Re, kā iznāk, kad jādzīvo kopā Būtnēm, kas dažādas cilmes, un miesīgām saitēm ja saistīts Šīszemes cilvēks ar tādu, kam ūdeņu dziļumos mājas.» Taču pēc brīža viņš vēl, sevi attaisnot gribēdams, teica: «Vai tad sākumā man lemts bij zināt, kas viņa, bet tagad Visur pa pēdām, šķiet, sec sievas aizpekles radi, un tā man, Cilvēkam gluži bez vainas, te jācieš.» Pēc pārdomām šādām Kļuva viņš brašāks mazliet, kaut uz neilgu laiku; bet toties Bija jo brīdi jo grūtāk tam izturēt kādureiz mīļās Undīnes tuvumu; viņa, kas juta, jā, juta to labāk Nekā parastais cilvēks, kā aizšauts kustonis vērās Gulbranda drūmajā sejā. Reiz, bēdu un izbīļa mākta, Gurda no mūžīgās cīņas ar dumpīgo Paisumu kādā Vakarā apsēdās tā pie masta un, ļaudamās kuģa Klusajām, liegajām šūpām, drīz iegrima miegā, bet, tiklīdz Slēgušās bija uz brīdi tās spožzilās acis, kad pēkšņi Braucējiem visiem, vienalga, kurp raudzījās katrs šai mirklī, Likās, ka iznirst ar šļakstu no ūdeņiem briesmoņa galva Atplestu zobainu muti un izvalbtām acīm. To redzot, Iekliedzās braucēju pulks gandrīz reizē; ikvienam bij sejā Šausmas, un dzīrās ikviens savu briesmoni parādīt, saukdams: «Skatieties, redziet, kur viņš!» Nu jau likās: cik viļņu, tik galvu Draudīgu iznirst no dzelmes un pretīgi vaikstās, un visa Donava kustas un murd, ik vilnī zib šaudīgas acis, Šņakstina ilkņus, ņirdz, smej gandrīz pērkona balsī, šņāc, šķauda. Uztrūkās Undīne mīļā no miega; viens pārmetošs skatiens Lika šiem briesmoņiem norimt un izgaist, bet, redzot, cik gauži Bruņinieks dusmojas, viņa tam lūgdamās teica: «Dievs pasarg, Kamēr zem klāja mums ūdens, jel nerāj un nesodi mani!» Bruņinieks aprāvās, apsēdies iegrima domās: «Ak, mīļais,» Undīne čukstus tam teic, «var būt, ka mums braucienu pārtraukt. Dosimies atceļā labāk uz savu Ringštētenu. Pilī Varēsim mierīgi būt.» — «Jā!» atrūca errīgi Gulbrands. «Pajumtē savā, kur lemts vadīt gūstekņa nebrīvo dzīvi, Kur pat elpot nav ļauts, tiklīdz neguļ uz avota akas Uzvāztais akmens! Lai velns būtu rāvis šos radus! …» Tai mirklī

Mīlošā Undīne muti ar roku tam aizspieda maigi, Neļaujot turpināt runu. Viņš aprāvās, apņēmies turēt Vārdu, kas sievai bij dots. Bet Bertalda tikmēr uz laivas Apmales sēdoša domās pie redzētā kavējās, ļaujot Skatam pār ūdeņiem klīst, te tā neviļus noņēma skaistās Gulbranda dāvātās krelles, kas karājās kaklā, tām ļaujot Slīdēt pa mierīgo straumi uz leju, bet pati, kā sapnī Grimdama, vēroja spožās un gludenās pērles, kas zibot Traucās pār dzidrajiem viļņiem, ko sārtoja rietošā saule. Bet te pašķīrās ūdens, kāds izbāza milzīgu roku, Satvēra Bertaldas krelles un pazuda Donavas dzelmē.

Bertalda iekliedzās šausmās, tās kliedziena atbalss bij smiekli, Briesmīgi, dārdoši smiekli, kas pāršalca ūdeņus. Gulbrands Tagad jo dusmīgāks kļuva, viņš pārskaities pielēca kājās, Sākdams kā negudrs kliegt, lai jel nākot un stājot tam pretim Visi ūdeņu mošķi un nikses, un sirēnas. Skaļās Bertaldas raudas pēc rotas vēl vairoja niknumu. Tikmēr Undīne izliecās ārā no laivas un, Jaudama rokai Slīdēt caur dzidrajiem viļņiem, tiem čukstus ko bilda, pēc brīža Pārtrūka čuksti un viņa, pie Gulbranda griezdamās, laipni, Mīlīgi teica: «Mans draugs, lūdzams, atceries, draugs, kur mēs

esam;

Manējos vari tu rāt, cik vien gribi, tik vienīgi mani, Vienīgi mani nav ļauts tev aizskart, tu zini.» Un Gulbrands Pūlējās savaldīt dusmas pret sievu. Bet tieši tai mirklī Undīne izvilka roku, vēl mitru no ūdens, tai pirkstos Laistījās koraļļu krelles tik košas un spožas, ka visiem Apžilba acis, tagad, tās Bertaldai sniedzot, tā sauca: «Paskat, ko ūdeņi sūta tev zudušā dārguma vietā. Turpmāk tās piederēs tev, nāc un saņem, un mitējies raudāt.» Gulbrands aiz dusmām vai traks pie Undīnes pieskrēja, viņai Izrāva krelles no rokām un iesvieda Donavā, kliegdams: «Paskaties, blēde! Tu tomēr ar viņiem vēl pinies: jel zūdi Ātrāk ar dāvanām savām un radiem, un draugiem! Lai miņas Turpmāk no tevis te nav un mēs varētu mierīgi dzīvot!» Bāla aiz bailēm, ar stingām, bet asaru pārpilnām acīm Brīdi vēl vērusies lūpāš, kas bilda šos briesmīgos vārdus, Undīne iesāka elsot un izplūda asarās, raudot Zēli kā nabaga bērns, kuram, esot bez grēka un vainas, Gadījies pērienu saņemt; no sāpēm un asarām gurda, Vārgā, pusaizlauztā balsī visbeidzot tā izdvesa klusi: «Labais, sirdsmīļotais draugs, laiks mums šķirties uz mūžu;

no viņiem

Turpmāk tev jābaidās nav — kamēr spēsi būt uzticīgs, tikmēr Esmu tev uzticams sargs. Bet nu tagad man jāiet, un turpmāk Vilksies mans jaunības laiks kaut kur tālu bez tevis; ai, mīļais, Kālab tu darīji tā? Ai, mans posts, mana nelaime, bēda . . .» Izgaisa pēdējais vārds, viņai ieslīdot upē; vai ūdens Steidzīgi aprija viņu vai pati par ūdeni kļuva, Nespēja pateikt neviens no ļaudīm, kas laivā, kaut vēlāk Spriedelēt sāka gan šā, gan tā; tikai Undīne pati Zuda un pazuda straumē, kaut ilgi vēl vilnīši sīki Tinās un pinās ap kuģi kā raudas, kā čuksti, kam cauri Skanēja vārdi tie paši: «Mans posts, mana nelaime, bēda! …» Bruņinieks, iekliedzies sāpēs un žēlumā, saļima; dziļā Nemaņa paglāba to kaut uz laiku no dvēseles mokām.

Kā man, lasītāj, teikt — mums par laimi vai nožēlu — bēdas Pasaulē mūžīgas nav. Turklāt es te domāju bēdas, Cilvēka sirdi kas skar dziļi, dziļi, kas pārvērš tā dzīvi, Bēdas, ko bēdājot mēs it kā vienoti kļūstam ar mīļo, Viņu, kas zudis, un tā citbrīd zaudētais zaudēts pat nešķiet. Divatā nāve šķiet dzīve, bet dzīve ir mūžīga tieksme Drīzāk to robežu sniegt, aiz kuras mēs sastapsim viņu, Pirmais kas pārkāpis pāri. Jā, gadās jau pasaulē dažkārt Izcilas dvēseles, kurās gail skumjas kā svētbildes priekšā

Aizdegta svece — tā deg, kamēr izdeg, un tomēr šīs skumjas, Jāatzīst, beigās vairs nav nedz tik patiesas, tīras, nedz dziļas, Kādas tās sākumā bija, jo, aizritot laikam, daudz sveša Nemanot krājas starp mums un starp viņu, kas zaudēts. Šis