Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Gulbrands

Prātoja skaļi, «jo domā — es nobīšos, redzot šos viņa

Sātana niķus un stiķus, un aizbēgšu, atstādams mūsu Nabaga Bertaldu mošķu un pesteļu varā. Vai dēmons, Kuram nav dvēseles, saprot, cik dižena cilvēka griba?» Tūdaļ viņš sajuta pats nule sacītā spēku, jo krūtīs Ieplūda drosme un spars, un vēl apziņa radās, ka visās Turpmākās gaitās būs laime, jo, atpakaļ iedams pie zirga, Skaidri dzirdēja viņš cauri viesuļa auriem un cauri Dobjajiem pērkona dārdiem, kas auga un nāca tam tuvāk, Meklētās Bertaldas balsi. Tā žēli pēc palīga sauca. Skriedams uz kliedzienu pusi, viņš uzdūrās Bertaldai, kura, Cenzdamās drošībā izkļūt no šausmpilnās ielejas, rāpās Augšā pa nogāzi stāvo, bet tieši šai brīdī tai ceļā Nostājās Gulbrands, un kaut, savā lepnumā aizskarta, viņa Bēgusi bija no pils, tūdaļ atmaiga, glābēju redzot. Šausmas, kas pārciestas ceļā, šķiet, remdēja dusmas, bet drošā, Mierīgā idille pilī tik jauka nu likās, ka Gulbrands Pierunāt spēja jo drīz meiču doties sev līdzi. Tik spēka Bertaldai nebij nemaz, tālab bruņinieks, nabags, ar pūlēm Dabūja viņu līdz zirgam un gatavs bij palīdzēt ietikt Sedlos, tad atraisīt zirgu, lai vestu aiz pavadas, tomēr Rēga satrauktais zirgs kļuva mežonīgs, trakoja, krāca, Sliedamies stāvus un zemi ar pakaviem cirzdams; viņš, protams, Bertaldu nelaida klāt, un tai ceļā bij jādodas kājām. Bruņinieks paņēma bēgli zem rokas un niķīgo zirgu Pavadā nopakaļ vilka, bet nabaga Bertalda kājas Cēla ar mokām, un, jebšu cik spēdama pūlējās, gurdums Spieda to smagi kā svins; tikmēr vētra vēl auga un pērkons Dārdēja biežāk un skaļāk, un zibeņi šķilās, un tumsā Vaidēja koki, bij mežs mošķu apsēsts, un Bertalda, baiļu Pieveikta, saļima zemē, kur palika guļam, par postu Arī Gulbranda zirgs atkal mežonīgs kļuva un sāka Trīties un dīdīties. Saimnieks aiz bailēm, ka satrauktais

dzīvnieks

Nesamin guļošo, centās prom aizdabūt zirgu; to redzot, Bertalda iekliedzās bailēs un lūdzās, lai nepamet; tomēr Kustoni brīvībā palaist viņš baidījās, zinot, cik viegli Vaļā palaistais lops var ar smagajiem pakaviem samīt Zemē guļošu; tagad vairs nezinot, īsti ko iesākt, Bruņinieks palika stāvam, te pēkšņi tam iesitās ausīs Klaudzošu riteņu troksnis: tur, dauzoties akmeņu grambās, Kustējās ore; viņš kliedza, lai vēlīnais braucējs nāk talkā. Tumsā atsaucās kāds rešņā balsī, pēc brīža no ēnām Iznira pāris sirmbaltu un milzīgu zirgu, uz bukas Sēdēja tēvainis dižs baltā apmetnī, arīdzan ores Audekla pārsegs bij balts, tādu uzvelk, kad vedama prece.

Važonis uzkliedza zirgiem, tie apstājās tūdaļ; tad svešais, Steigdams pie Gulbranda, kurš velti pūlējās savējo valdīt, Runāja mierīgā balsī: «Jā, tā jau tas bieži te gadās; Atceros, līdzīgā ķezā es iekūlos, pirmajā reizē Braukdams pa ieleju šo, jo te mājo kāds ūdeņu mošķis, Visādi niķi un stiķi kam prātā; viņš ceļniekus bieži Paradis muļķot, bet man burvju vārds pret šo jokdari

zināms.

Ļauj, lai es iečukstu to tava satrauktā zirdziņa ausī.» — «Dari, mans mīļais, kā tīk, tikai rīkojies, lūdzams,

jo žiglāk!»

Iesaucās Gulbrands, kas jutās no cīniņa pārguris. Svešais, Satvēris kustoņa kaklu un noliecis zemu kā zaru, Čukstus tam teica kaut ko, bet pēc mirkļa jau aidinieks trakais, Garaiņu mākonī tīts, smagi elpodams, palika stāvam. Gulbrands, kam nebij ne laika, ne gribas šo brīnumu

skaidrot,

Tagad važonim lūdza, lai paņemot Bertaldu ratos. Pats viņš gatavs bij jāt ratiem nopakaļ, taču tā zirdziņš Vilka aiz nespēka kājas. «Klau, nāciet un sēdieties orē, Bruņiniek, arīdzan jūs,» tagad ieteicās braucējs, «jo vairāk Tālab, ka lejup ved ceļš, kamēr zirgu var piesiet aiz ratiem.» Zirgs bij piesiets, un Gulbrands ar Bertaldu sēdēja orē. Švīkstēja pātaga, rumaki rāvās uz priekšu, un ore Iesāka ripot. Bij nakts; kaut kur tālumā dunēja kalnos Aizejošs negaiss, bet orē nakts vēlīgā tumsā, kad sirdis Aijāja klusums saldgurds, pēc pārciestām briesmām starp

abiem

Raisījās saruna, kļūdama brīva un sirsnīga. Gulbrands Pārmeta Bertaldai, taču bez naida un dusmām, kam viņa Bēgusi projām no pils, kamēr Bertalda savukārt lūdza Maiguma pārpilnā balsī tam piedot. Tā jaunava naktī Degošu sveci liek logā, lai mīļotais redz, ka to gaida. Gulbrands aiz laimes vai kusa, bet tieši tai brīdī šo laimi Izjauca važoņa balss: «Nū-ū! Kleperi, kustiet, jel kustiet!» Bruņinieks pabāza galvu no kulbas un sastinga šausmās: Zirgi pat nebrida vairs, drīzāk peldēja duļķainā straumē, Kamēr riteņi griezās kā sudmalu rati un, putām Šļakstoties, ūdeni šķēla, bet kučieris valdīja zirgus, Pakāpies stāvus uz bukas, līdz ceļgaliem ūdenī mirkdams. «Ir nu gan ievilkts te ceļš!» pārsteigts iesaucās bruņinieks.

«Tieši

Upes straumei pa vidu.» — «Es sacītu otrādi,» viņam Smiedamies atkliedza vedējs, «te upe iet tieši pa vidu Ceļam; jel skatieties paši, kā ūdeņi ceļas — mums beigas.»

Bruņinieks skatās — jā gan! — visa ieleja viļņo kā jūra. Ūdens kāpj augstāk un augstāk. «Te vienīgais vaininieks atkal Mūžīgais ļaundaris Paisums,» sauc atguvies bruņinieks.

«Draudziņ,

Saki — vai zināms tev nav arī vārds kāds, kas apvalda viņu?» — «Zināms jau ir, tik vispirms vai jūs negribat uzzināt vārdu, Kādā dēvējos es?» jautā smīkņādams svešais. — «Nav laika,» Attrauc tam bruņinieks, «šobrīd mums nodoties mīklām, kad

ūdens

Turpina celties, tavs vārds man ir mazsvarīgs.» —

Mazsvarīgs?» vedējs Aizrijās smieklos, «pat tad, ja es esmu šis Paisums?»

Uz bukas

Tagad bij samanāms vieplis, kas blenza uz pajūgu, taču Pajūgs jau arī šai brīdī vairs nebija pajūgs un zirgi Nebija zirgi; tas viss vienā rāvienā pārvērtās baltās, Sakultās putās, kas šķīda un bruka, bet nesenais vedējs Pārtapa draudīgā vilnī, kas, sagrābis Gulbranda zirgu, Uzcēla stāvus sev plecos, tad aizrāva dzelmē, pēc mirkļa Iznirdams virspusē tukšs, lai no jauna, drīz tūkdams un milzdams, Kļūtu par šļūdošu grēdu, kas, citu, tai līdzīgu, stumta, Grūtu kā lavīna balta pār cilvēku galvām … šai brīdī Ūdens šņākoņai cauri bij balstiņa dzirdama; mēness Pašķīra mākoņu vālus, tā gaismā pār ieleju gaisos Plīvoja Undīnes tērps; viņa pacēla pirkstu, un tūdaļ Saplaka krācošais vilnis un aizplūda urgās, tai vietā Atstādams nelielu strautu, kur laistījās mēness, bet pāri Ielejai Undīne traucās kā mirdzoša dūja un roku Pasniedza Gulbrandam savam un Bertaldai, izvedot abus Ara no gravas, kur elpu tie atvilka; Undīnes zirgā Uzcēla Bertaldu vārgo, bet bruņinieks kopā ar sievu Jātniecei nopakaļ gāja — un tā nu tie atgriezās pilī.

Man tev, lasītāj, jāteic, ka turpmāk Ringštētenas pilī Valdīja klusums un miers. Tagad Gulbrands jo dienas jo

skaidrāk

Juta, cik labestīgs prāts viņa Undīnei, kura tai naktī Steigusies sāncensi glābt, kamēr labajai Undīnei, liekas, ♦ Miņā bij pagaisis viss un it īpaši sliktais: ar maigi Mīlošu sirdi tā gāja pa nosprausto ceļu, kas šķita Vienīgais pareizais dzīvē, jo solīja prieku un laimi Šodien un tālākām dienām. Un Bertalda pieķērās viņai Gluži kā pirmajā laikā ar sirdi un dvēseli, kļūstot Bezgala bikla un jauka. Var sacīt — Ringštētenas pilī

Turpmāk sev mājvietu drošu bij guvusi laime. Un dienas Ritēja ritumā raitā; te ziema, te ziema jau galā, Atsteidzies ziedonis jauns, tērpdams smaržīgā zaļumā āres. Zilais debesu jums, spožs un zvīļojošs, smaidīja pretim Pilī mītošo sirdīm, tur viezdams gan prieku, gan trauksmi. Tā jau palaikam mēdz notikt, ka, pamanot debesu zilgmē Kliedzošās aprīļa dzērves vai kustīgos bezdelīgbarus, Iedrebas cilvēka sirds aiz ilgām pēc tāles. Tai laikā Gadījās Gulbrandam doties ar sievu un Bertaldu garā Rīta pastaigā turpu, kur aizsākas Donavas tērces. Bruņinieks stāstīja viņām par slaveno upi, kas, lejāk Plezdamās plašumā, skarot daudz bagātu zemju, līdz beidzot Iztālēm atvizot saulē visskaistākā pilsēta Vīne, Un cik lieliski kuģis tad ūdeņus šķeļot, cik ātri Traucoties atpakaļ krasti, kā priecējot skatienu zaļās Pļavas un auglīgās druvas, un pilsētas, kalngalos pilis. Bertalda iesaucās: «Ai, cik gan jauki tas būtu mums doties Lejup pa upi uz Vīni. . .» Tik attapās tūdaļ un sarkstot Kaunīgi nolaida acis, bet aizgrābtā Undīne roku Sniedza tai, gatava pildīt šo draudzenes vēlmi. «Nē, kas gan,» Iesaucās viņa, «mums liedz visiem kopīgi aizbraukt uz Vīni?» Bertaldas sajūsmai tagad, šķiet, nebija gala, un abas Nodevās laimīgiem sapņiem par gaidāmo braucienu, iepriekš Domās jau izbaudot priekus, ko solīja nākotne. Gulbrands Necentās pretoties viņām, tik brīdinot čukstēja sievai: «Atceries, Paisums vēl dzīvs un pār Donavu valda.» — «Ak,