Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

un Gulbrands

Pamazām slīdēja ārā no Undīnes skāviena, nedzīvs Atkrizdams atpakaļ gultā. «Viņš noslīka asarās manās,» Undīne pateica kādam, kas gadījās ceļā, tad klusa Pagāja Bertaldai garām un izbaiļu pārņemtiem kalpiem, Dodamās pagalmam pāri uz avota aku, vēl mirkli Noplandot skumji kā ēna, līdz pazuda avota dzelmē.

Pāters Laurencijs, tiklīdz tam padeva ziņu, ka miris Pēkšņā, dīvainā nāvē Ringštētenas īpašnieks, žigli Steidzās uz netālo pili, kur, iedams zem pagalma liepām, Sadūrās aci pret aci ar mūku, kas laulājis kungu. Mūks, šķiet, izbijies likās un manījās pazust. «Jā, protams, Tā tam jābeidzas bij,» pāters Laurencijs noteica, «tagad Ķeršos pie darāmā es, bet man palīgs nav vajadzīgs.» Pilī Iegājis, gribēja viņš laipnu vārdu teikt atraitnei bēdās.

Veltīgi! Pātera vārds, labi domātais, gāja tai secen, Kamēr zvejnieks jau pats dievu lūdza un raudāja, beigās Mierīgi noteikdams: «Jā, kas gan cits te bij gaidāms? No soda Izbēdzis nav vēl neviens.» Un tālab par Gulbranda nāvi Sāpes visdziļākās ciest lemts bij vienīgi Undīnei, vīra Aizmirstai, nodotai sievai, kam nācās tā dzīvību izdzēst. Tikmēr rīkojās ļaudis pils sienās un ārpusē, gribot Izvadīt augstdzimto kungu ar godu; tā stingušās miesas Pienācās guldīt netālu no baznīcas — kapenēs, kurās Dusēja nelaiķa senči, kas daudzkārt bij devuši dārgas Dāvanas baznīcai savai. Un, palūk, jau zārkam uz vāka Gulēja pilskunga vairogs un ķivere, kopā ar viņu Rokami zemē uz mūžu, jo Gulbrands šai pilskungu dzimtā, Izrādās, pēdējais bija, un tālab, tam nomirstot, dzimta Pastāvēt beidza. Un tad arī sākās jau pēdējā gaita, Bēru meldijai klusi un svinīgi ceļoties pretim Zilajai debesu velvei. Raug, gājiena priekšgalā cēli Soļoja Laurencijs, krustu sev paslējis priekšā, aiz viņa, Turoties kuslajam tēvam pie rokas, ar asarām gaužām Vilkās Bertalda. Pēkšņi starp sievietēm kundzenes svītā, Visas kas tērpušās melnā, bij uzradies gājējs — tā stāvu Apslēpa plīvurs balts; svešais, skumīgi noliektu galvu, Klusēdams slīdēja pulkā un iedvesa bailes ikvienam, Kuram iekrita iet viņam blakus, un ļaudis no viņa Vairījās, raudamies sānis vai atpakaļ. Svinīgais gājiens Draudēja izjukt. Tad pāris, kas drošāki, gribēja aizvākt Nelūgto ciemiņu prom, bet tas šļuka no rokām, pēc mirkļa Būdams jau atkal turpat, kur bijis, un soļoja tālāk. Pietika kādam mazliet bailēs atvilkties malā, lai tūdaļ Vietu šo ieņemtu rēgs, tikdams priekšgalam tuvāk un tuvāk. Beidzot viņš izlauzies bija līdz atraitnei, iesākdams slīdēt Klusējot nopakaļ tai sērās noliektu galvu, līdz gājiens Iegriezās kapeņu ejā un ielenca kapu. Sai brīdī Bertalda, pamanot līdzās sev nelūgto ciemiņu, bailēs Gainīties sāka ar rokām, to dzīdama projām, bet baltais, Plīvurā ietītais rēgs bikli turējās pretim, gan galvu Purinot skumji, gan rokas kā lūgdamies stiepdams, un tagad Bertaldai pazīstams likās šis stiepiens: vai Undīne toreiz, Braucot uz Vīni, tāpat roku nestiepa pretim ar krellēm, Gatava dāvināt tās savai draudzenei, taču pēc brīža Izgaisa Donavas viļņos uz mūžu? Tēvs Laurencijs lika Ļaudīm ar mājienu just, ka būs klusumam valdīt. Un kapā Pamazām slīdēja zārks, kuru kaprači sāka pēc brīža Apbērt ar zemi. Bet drīz pie uzbērtās kopiņas ceļos Noslīga atraitne jaunā, tās piemēram sekoja visi,

(

*

Ieskaitot kapračus, kuri bij beiguši darbu. Kad kājās Piecēlās visi, bij rēgs pēkšņi izgaisis, taču tai vietā, Kurā viņš nometās ceļos pirms brītiņa īsa, no zāles Virmoja avotiņš sīks, spoži mirdzošs, tas urdza un plūda, Apvija kapu, pēc tam, lejup tiekdamies, pārvērtās ņiprā Strautā, kas, burbuļus mezdams, uz ezeru ielejā traucās. Ilgi jo ilgi pēc tam vēl nerima novada ļaudis Stāstīt šo dīvaino stāstu ik svešniekam, ilgi jo ilgi Turējās ticība tautā, ka strautiņš nav strautiņš, bet labā, Mīlošā Undīne, kura no mīļā nav šķirta pat kapā.

Nenobrlnlties, cik prasmīgi mūsu dzejnieks mācējis saplūdināt lantas- tisko pasauli ar īstenību un cik daudz svētāko sirds noslēpumu viņš ir pratis atklāt un izteikt šajā pasaku garā rakstītajā darbā.

V. Belinskis

Krievu klasiskajā dzejā pirms Puškina ir ne mazums spožu vārdu: Vasilijs Zukovskis, Ivans Krilovs, Gavrila Deržavins, Aleksandrs Radiščevs. Katrs no viņiem bija jaunu ceļu cirtējs literatūrā. Zukovskim krievu dzejas attīstībā pieder psiholoģiskas lirikas aizsācēja, visspilgtākā romantiķa vieta. Viņa elēģijas un balā­des, kā arī atdzejotāja sniegums izceļas ar spožu vārsmošanas tehniku, dzejas muzikalitāti, ritmisku daudzveidību, lirisma smal­kumu. XIX gadsimta sākumā viņu uzskata par Krievijas izcilā­ko dzejnieku — līdz tam brīdim, kad sasniedz briedumu Puškina kvēlais, visaptverošais ģēnijs. 1820. gadā, kad Puškins publicē poēmu «Ruslans un Ludmila», lukovskis dāvā viņam savu portretu ar zīmīgu veltījumu: «Uzvarētājam skolniekam no uzvarētā skolo­tāja.» Krievu dzejā bija sācies jauns laikmets.

Vasilijs Zukovskis dzimis 1783. gada 9. februārī sava tēva Afanasija Buņina dzimtmuižā; viņa māte bija turciete, gūstekne Saļha, kas gūstā iemantoja vārdu Jeļizaveta un dzimtcilvēka likteni. Dzimtkunga nelikumīgais dēls uzvārdu un tēva vārdu ie­guvis no krusttēva, nabadzīgā muižnieka Andreja Zukovska, kurš bija mitis Buņinu mājās.

Vasilija Zukovska bērnība un jaunība pagāja pusmāsas ģime­nē, jauneklim vienmēr sāpīgi apzinoties savu un īpaši mātes stā­vokli. Viņš ir mācījies Maskavas universitātes Muižnieku pansio­nātā, kur likti pamati viņa interesei par literatūru un arī reli­ģiozitātei, kas klajāk izpaužas mūža nogalē. Klasicisma poētikas skola samērā ilgi jūtama viņa dzejā.

Literārajā presē viņa dzejoji sāk parādīties loti agri, kopš 1797. gada. Savā agrīnajā dzejā Zukovskis nostaigā ceļu no kla­sicisma līdz sentimentālismam un beidzot atrod savu aicinā­jumu — paust «elēģiju valodā cilvēka žēlabas par dzīvi» (V. Belin­skis).

1801. gadā Zukovskis atdzejo Tomasa Greja elēģiju «Lauku kapsēta», dara to ļoti brīvi, izmantojot oriģinālu kā metu, ko piepilda ar savām krāsām un noskaņām. So paņēmienu dzejnieks lieto arī vēlāk, strādājot pie savām elēģijām un balādēm. «.. . Man gandrīz viss ir aizgūts vai saistīts ar aizgūto, un viss to­mēr ir mans,» viņš rakstīja. Angļu sentimentālista darbā Zukovski saistīja humānisms, doma par visu cilvēku vienlīdzību nāves priekšā, līdzjūtība pret dzīves pabērniem; šo atdzejojumu viņš uzskatīja par savas literārās darbības īsteno sākumu.

Zukovska dzeja meditē par dzīves īslaicību, nepastāvīgumu. Viņa elēģijās gandrīz nav faktu un notikumu, tās parasti rada emo­cionālo fonu gaišai apjausmai, mājienam, ko bieži pat nenosauc vārdā: tas, kaut kas gaišs, neredzamais, nezināmais… Dzejas audums austs no smalkiem, caurspīdīgiem pavedieniem, piešķirot nenoteiktības noskaņai poētisku vieglumu, mākoņa lidojumu, vēsmas smeldzīgumu.

1808. gadā Zukovskis aizsāk krievu literatūrā balādes žanru, publicējot savu «Ludmilu», kas ir vācu dzejnieka Birgera balādes «Lenora» pārstrādājums. Romantiskajā balādē viņš izmanto arī skarbākus, trauksmainākus toņus, kontrastus, gaismēnu spēli, ne­gaidītus pavērsienus.

Zukovska dzejas smeldzīgumu kāpina arī traģiskā mīlestība. Vairākus gadus viņš ir mājskolotājs pusmāsas ģimenē un iemīl savu audzēkni Mariju Protasovu. Maša izaug un atbild uz jaunā dzejnieka jūtām ar pretmīlestību, bet ģimene kategoriski nostājas pret viņu laulību un aizliedz mīlētājiem tikties. Meiteni drīzumā izdod pie cita, bet 1823. gadā viņa mirst. Neaizsniedzamās laimes, mīlētāju atšķirtības motīvi caurvij Zukovska dzeju. Tajā skan doma, ka dzīve ir asaru un ciešanu ieleja, ka taisnīguma un laimes ideāls nav sasniedzams un ka mierinājums gaida cilvēku tikai pēc nāves; šim uzskatam bija daudz sekotāju. Pa Zukovska iestaigāto ce/u devās pakaļdarinātāju bars, tā ka jaunākās paaudzes dzej­nieki jau bija spiesti «gaudu elēģijai» pieteikt karu.