Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

Vasilijs Žukovskis

UNDĪNE

Sendienu stāsts

Atdzejojis Paulis Saiva

RĪGA «Liesma» 1985

В. А. Жуковский УНДИНА Старинная повесть Издательство «Советская Россия» Москва 1974

(C) Tulkojums latviešu valodā,

pēcvārds, ilustrācijas, izdevniecība «Liesma», 1985

Liekas, pirms piecsimt gadiem, pat vairāk, reiz vakarā jaukā Vienkāršas būdiņas priekšā kāds godīgs, jau pavecāks zvejnieks Sēdēja, lāpīdams tiklu. Šis mierīgais nostūris šķita Pati visskaistākā vieta, jo ziedošā pļava, uz kuras Pacēlās būdiņa, stiepās kā strēmele šaura un gara Jūrā. Un likās, ka krasts, it kā ietērpies brīnišķās smaržās, Glaužas kā mīlētājs maigs pie pērļaini vizošiem viļņiem, Kamēr savukārt jūra ar mitrām, saldtrīsošām krūtīm Kļaujas jo liegi tam klāt, apskauj mīļoto, izbaudot zāles Spirdzlgo elpu un puķu vissaldākās smaržas, un dzestro Dvesmu, ko biezoknis dveš. Bet, starp citu, vēl jāteic, ka apkārt Nemita cilvēku daudz: tikai zvejnieks ar sievu; turklāt vēl Zemes strēmeli mežs no pasaules šķira. Un daudziem Iedvesa šausmas šis mežs, krēslains damaksnis; piedevām tautā Briesmīgi nostāsti klīda par to, ka tā vieta nav šķista Un ka mājas sev rod tur un slēptuvi visādi mošķi, Kuri cilvēkus baida, tiem neļaujot tuvoties. Tomēr Vecais, mlļlādzlgais zvejnieks no mošķiem, šķiet, nebijās, bieži Zivis uz pilsētu nesdams aiz meža; viņš, dievbijīgs cilvēks, Droši caur damaksni gāja, un nebija ne reizes, kad viņam, Esošam debesu ziņā, kāds lūkojis aizšķērsot ceļu. Tā nu viņš tovakar sēd, savā nodabā strādādams, pēkšņi Iešķindas mežā kaut kas -— tā kā bruņas, kā pakavi; zvejnieks Saausās: troksnis nāk tuvāk, līdz pamazām sirmgalvi pārņem

Bailes, un damakšņa rēgi, kas agrāk jau retumis naktis Skatīti murgainos sapņos, kad nelaiks aiz loga, tā domās Uzverd un rosīties sāk, bet it īpaši viens, varen plecīgs Tēvocis, sirmbalto galvu kas dīvaini svaida. Blenž zvejnieks Pārbijies tumšajā mežā, un tagad tam liekas, ka tiešām Plandās starp kokiem šis rēgs, kaut kā savādi svaidīdams galvu. Taču, kad attapās vīrs, ka nebij tam agrāk ne reizi Gadījies sastapt ko sliktu ne mežā, ne būdiņā, kurā Kopā ar sievu viņš mīt, tā ka ļaunais, šķiet, viņam nav bīstams, Sāka tas lūgšanu skaitīt un, atguvis drosmi, bij tūdaļ Pasmieties gatavs par sevi, kad juta, cik muļķīgu joku Atļāvies baiļpilnais prāts, jo tas rēgs, balti plandošs starp zariem, Pārvērtās ritošā strautā, kas, traukdams no damakšņa dzīlēm, Saputots ezerā gāzās; bet dīvainās, šķindošās skaņas Sacēla bruņinieks kāds, sava baltā, tramīgā zirga Mugurā izniris pēkšņi no damakšņa tumsas un jādams Tieši uz būdiņas pusi. Tā gaumīgi piegrieztam svārkam, Sūtam no vadmalas mēļas un rotātam zeltā, pār pleciem Plīvoja apmetnis sārts, kamēr samta cepuri melno Apvija pienbaltas spalvas; pie sāna vēl karājās zobens, Izcila meistara darbs, zeltā atlietu spalu, un arī Baltais jātnieka zirgs bij tik stalts un tik sprigans, ka tikko Skāra ar pakaviem zāli, un brīžam pat šķita, ka drīzāk Slīd tas pa gaisu, ne iet; viņa kakls bij lokans. Zirgs grauza Iemauktu dzelžus, un putas tam krita no mutes. Bet zvejnieks, Aizgrābts no lieliskās ainas, jau nolicis tīklu un rokās Cepuri turēdams, nāca ar smaidu tiem pretim. Tad jātnieks Vaicāja, piejājis tuvāk: «Vai man te ar zirgu šo nakti Pajumti atrast būs ļauts?» —• «Ar vislielāko prieku, mans viesi, Tikai tavs lieliskais zirgs var, manuprāt, pieguļā palikt Pļavā zem lapotiem kokiem, kur leknu un sulīgu zāli Pratīs tas sameklēt pats, kamēr tev, viņa saimniekam, vietu Lūkosim izbrīvēt mēs savā būdiņā, arīdzan azaids Vienkāršais netiks tev liegts.» Un jau bruņinieks lēca no zirga, Noņēma iemauktus tam un, palaidis zaļajā pļavā Paskraidīt brīvībā, griezās pie zvejnieka: «Sirmgalvi krietno, Labi, ka pieņem tu mani tik laipni un vēlīgi, taču, Arī ja nelaipnāks būtu, no manis tu netiktu vaļā. Priekšā, kā redzu, ir jūra un nav vairs ne ceļa, ne takas, Tālāk kas vestu, bet doties nolādētā mežā, kad vakars Krēslo, — ak pasargi dievs!» — «Par to nu gan labāk šai stundā Neklātos runāt,» — tā zvejnieks, uz damaksni bailīgi blenzdams, Paklusām teica un veda jau istabā ciemiņu gurdo. Tīrā un sakoptā telpā, kur priecīgi sprakstēja pavards, Ērtā atpūtas krēslā, kam rotāta atzveltne, cēli

Sēdēja zvejnieka sieva, šīs mājiņas saimniece vecā. Redzot, ka ieradies viesis, tā piecēlās kājās, ar cieņu Pielieca sveicienam galvu, tad apsēdās atkal, šo vietu Nesteidzot ciemiņam atdot, bet namatēvs iesmējās: «Tālab Nedusmo, bruņiniek augstais, ka mājiņas saimniece krēslu Nevēlas piedāvāt tev, mūsu viesim, jo paruna māca — Labāko vietu aizvien patur vecākais.» — «Nevajag, tētiņ,» Iesaucās sieva, pēc brīža vēl bilzdama smaidot: «Man liekas, Viesis ir gluži tāds pats mirstīgs cilvēks kā visi, un diez vai Jauneklim tīkami būtu, ka vecāki cilvēki viņam Atdod vislabāko vietu? Nāc piemeties, bruņiniek labais, Raug, uz šī vienkāršā ķebļa,» tā sacīja, piebilstot: «Sēdi Mierīgi, nedīdies, tāpēc ka sēdeklim aizlauzta kāja.» Bruņinieks pievilka ķebli jo saudzīgi pavardam tuvāk, Apsēdies juta, ka miers un mājīgums iegulstas sirdī. Liekas, viņš pārnācis būtu no svešatnes savējo vidū. Aizsākās valodas. Ciemiņš par briesmīgo damaksni sāka Zvejniekam prašņāt, bet tas, rādās, baidījās vakara stundā Pieminēt mežu, jo ilgāk un labprātāk stāstot par grūto Zvejnieka darbu un dzīvi šai notuļā pasaules stūrī. Savukārt laulātais pāris ar skaudību klausījās viesī, Kad tas aizsāka runas par zemēm, kur ciemojies citreiz, Un par sentēvu pili, kas Donavas augštecē stāvot Lieliskā vietā, pēc mirkļa vēl piebilzdams: «Mani sauc Gulbrands. Pils par Ringštētenu saucas.» Tā runājot, jauneklim likās, It kā aiz lodziņa rūts kaut kas dīvaini šķīstu un šļāktos; Varēja domāt — tur kāds tašķa ūdeni aumaļām logā. Vecais zvejnieks, kas arī jau ausījās, dzirdēdams šļakstus, Sarauca dusmīgi pieri, līdz pēkšņi, kad lietavas brīzēm Dauzīja stiklus un ūdens pa spraugām pat būdiņā šļācās, Pielēca kājās un metās pie lodziņa, sirdīgi saukdams: «Undīn, ko ālējies, mājās mums ieradies ciemiņš!» Un, raugi, Ārpusē iestājās miers, kuru retumis pārtrauca klusi, Tikko dzirdami čuksti un smiekli. «Mans godātais viesi, Neņem jel ļaunā,» — tā zvejnieks, no lodziņa atgājis, teica. «Manuprāt, nedarbi šie, ko tu redzi, nav pēdējie, tomēr Žēlīgi piedot tev būs mūsu meitiņai Undīnei (kura Pašu meita gan nav, bet pieņemta), allaž vēl draiskai, Jebšu pēc vecuma tā skaitās jaunavas kārtā, jo sirdī Meičai ļaunuma nav.» Taču sieva, šo valodu dzirdot, Grozīja galvu: «Jā, jā, tev jau viegli tā runāt; kad dažkārt Pārnācis esi no zvejas drūms, noguris, draiskules stiķi Tev pat tīkami šķiet, kamēr man, kurai diendienā mājās Jādzīvo kopā ar viņu un jādzird un jāredz šīs blēņas, Bieži sen apriebies viss, tā ka nezinu citreiz, ko iesākt.» — «Nekurni,» atsaucās zvejnieks, «tev ciņa ar Undīni jāved, Man ar niķīgo jūru, kas saplosa izmestos tiklus, Noārda tačus, ko ceļu, un aizsprostus manus, bet tomēr Mīļa tā man; ari tu, jebšu parasti vaidi un kurni, Undīni mīli, vai ne?» — «Ko lai atbildu: tiesa kas tiesa, Grūti to izmest no sirds,» beidzot atzinās zvejniekam sieva, Kaunīgi nodurot acis. Bet notika tā, ka tai brīdī Atsprāga durvis līdz galam un viegla kā debesu būtne Istabā iespurdza līksma un smejoša gaišmate, saucot: «Tētiņ, kur paliek tavs viesis? Ak, kālab tu mānies?» Bet pēkšņi, Ieraugot svešnieku, runa tai aprāvās, gaišzilās acis Iedegās spoži kā zvaigznes aiz tumšajām skropstām un tiecās Ciemiņam pretim, bet tas, dziļi aizgrābts no daiļuma retā, Palika sastindzis sēdam, vairs nespēdams skatiena novērst. Likās, ka sapni viņš redz, tālab steidzās pie brīnišķā tēla Veldzēties, iekam tas gaist, kamēr savukārt Undīne viņā Vērās kā mazulis mīļš sārtām, izbrīnā pavērtām lūpām. Tad kā bezbēdīgs putniņš tā traucās pie jaunekļa, žigli Nometās ceļos tā priekšā un, važiņu raustot, pie kuras Piekārts bij jaunekļa zobens, to sveica ar vārdiem: