Vasilijs Žukovskis - UNDĪNE

«Undīne, dieva dēj, teic, ak, jel pasaki žiglāk — tev taču

Zināms, kur vecāki mani? Sī ziņa būs dāvana, kuru

Slepus tu gatavo man? Teic, kur viņi? Vai šeitan? Ak, runā!»

Bertalda mirdzošām acīm bij gatava vecākus meklēt

Labdzimto ciemiņu pulkā ap galdu. Bet tieši tai brīdī

Undīne labā, kam acīs bij asaras, padeva zīmi

Ļaudīm, kas stāvēja durvīs, un iesaucās: «Nāciet jel tuvāk

Jūs, kas vecāki esat te atrastai meitai.» Tad pūlis

Trokšņodams pašķīra ceļu, un tagad iznāca priekšā

Mūsu zvejnieku pāris, kas samulsis Undīnē vērās.

«Skatieties,» iesaucās viņa, uz Bertaldu rādot, «kur jūsu

īstenā meitiņa sēd!» Abi vecīši, asarām ritot,

Piesteidzās Bertaldai klāt, gribot apmīļot. Bertalda, bailēs

Kliegdama, atgrūda tos, un no izbrīna bālajā sejā

Vīdēja šausmas un naids. Jo viņa, ko augstprātes daba

Urdīja slepeni sapņot par augstdzimtiem vecākiem, tagad

Apsmieta, pievilta likās un bezgala satriekta. Tad jau,

Tad jau iznāk, ka šie viņas vecāki — ļautiņi zemi?!

Pēkšņi tai iešāvās prātā, vai Undīne nemāna viņu,

Cenzdamās apkaunot to augsto viesu un Gulbranda priekšā.

«Blēde, tu melo, tāpat kā jūs, kas te uzpirkti,» viņa

Kliedza uz draudzeni savu un vecajiem zvejniekiem naidā. —

«Pasargi, žēlīgais dievs, cik tā neganta kļuvusi,» vecā

Izdvesa čukstošā balsī, «kaut sirds mana nojauš un saka:

Sis ir mans zudušais bērns!» Bet vecītis, salicis rokas,

Lūdza, lai nesoda dievs viņus abus par pēcnieci šādu.

Tikmēr Undīne labā kā eņģelis, debesu durvis

Pēkšņi kam aizcirstas ciet, baiļu mulsumā dreboša, bāla

Lūkojās neziņā apkārt, tad iesaucās: «Bertalda, paklau,

Vai tu maz, Bertalda, apjēdz, ko runā? Kā sirds tev to atļauj?»

Cenzdamās draudzeni saukt pie prāta, bet velti, tā, liekas,

Nespēja valdīt pār sevi un, niknumā svildama, kliedza.

Vecais zvejnieks ar sievu kā izkulti raudāja; viesi,

Kuriem šis notikums šķita tik neparasts, iedegās strīdā

Vieni par Undīnes, citi par Bertaldas taisnību, telpā

Valdīja ellišķa kņada un sajukums briesmīgs, līdz beidzot

Undīne, būdama droša par taisnību savu, ar cēlu,

Nosvērtu mājienu lika, lai ķildnieki apklust. Tad viņiem

Rāmā, bet noteiktā balsī tā sacīja: «Dīvainie ļaudis!

Kas jūs tā satrauc, un kas jums ir darījis pāri? Par ko jūs

Izjaukt un sagandēt gribat šos svētkus, ko svinam? Ak debess,

Jāteic, par ieražām jūsu, kā varā jūs esat, un to, ko

Jūtat un domājat jūs, man ne jausmas nav bijis un nebūs.

Tagad es redzu, cik viss, pēc kā tiecos, ir aplams, bet tālab

Vainot būs vienīgi jūs, nevis mani. Kaut, pavirši spriežot,

Liktos, ka taisnība viņai, bet viss, ko es teicu, ir tiesa, Jebšu man līdzekļa nav, kā to pierādīt. Piesaucot dievu, Apzvērēt varu, ka neesmu blēde, ne mele, bet visu, Ko par Bertaldu teicu, man stāstīja viņš, kurš bij toreiz Ievīlis maziņo viļņos un atnesis neskartu šajā Zaļajā krastā, kur to gluži nejauši atrada hercogs.» — «Tagad jūs dzirdējāt paši,» to Bertalda pārkliedza, «viņa Tiešām ir vellata, kura ar pesteļiem pinas, pat ļaudīm Dzirdot, tai nebija kauns mums to pateikt.» — «Nav tiesa,

nav tiesa,»

Atsaucās Undīne, kurai bij eņģeļa skaidrība acīs. «Kas es par vellatu, ja man nav ļaunuma sirdī?» — «Tai kauna Melot un aprunāt nav. Lai tad pierāda visiem un tūdaļ, Ka šis zvejnieks mans tēvs, bet šī sievele — māte. Jel braucam Ātrāk no šejienes prom un no pilsētas, kurā man nācies Pieredzēt šitādu kaunu.» — «Nē, Bertalda,» pretojās hercogs, «Ātrāk es neeju projām no šejienes, iekam nav šaubas Izdevies izkliedēt mums.» To izdzirdot, večiņa bikli Pienāca hercogam klāt un, to zemīgi sveicinot, teica: «Augstais un cienītais kungs, gudrais hercoga vārds,

ko mums teicāt, Pēkšņi man atklāsmi deva. Ja audzēkne jūsu tik tiešām Mūsu pēcniece ir, tad tai labajā padusē jābūt Dzimuma zīmītēm trim, kuras āboliņlapiņu veido. Labajā kājā tāpat uz pēdas trim zīmītēm jābūt Redzamām. Atļaujiet, kungs, fnan ar viņu uz brītiņu iziet.» Nabaga Bertaldai vaigi bij kļuvuši bāli, bet hercogs Palūdza kundzēni savu, lai dodas kā trešā tām līdzi. Ātri tās atpakaļ bij, un nu hercoga kundzene sauca: «Tiesa kas tiesa, tā ir, tālab visam, ko teikusi mūsu Mielasta saimniece, jātic — šie godīgie ļaudis patiešām Mūsu audzēknei ir, kā nu izrādās, vecāki īstie.» Kad tas pasacīts bij, hercogs kopā ar sievu un arī Bertaldu, vedot sev līdzi pēc hercoga pavēles abus Vecīšus, taisījās iet, viņam sekoja pārējie, kamēr Undīne raudāja rūgti, līdz ieslīga mīļotā skavās.

Dziļi mīlošais Gulbrands uz Undīni lūkojās, domās Teikdams: «Kāds eņģeļa smaids šajā dvēselē ietverts, vienalga, Kāds tai rašanās sākums — caur mani vai citādā veidā.» Un kā uzticams draugs viņš tai norausa asaras, maigi Pārklādams pieri un acis, un vaigus, un muti ar skūpstiem. Hercoga pilsētu, kura tai naidīga likās, viņš tagad Nolēma atstāt jo drīz, tālab nodeva pavēli žigli Sapost un sakārtot visu, kas vajadzīgs ceļam, un, tiklīdz Izausa nākamais rīts, skat, jau stāvēja rati pie durvīm. Gulbranda spriganais zirgs, tāpat aizjūga zirgi, kam mutē Laužņi bij ielikti, zemi ar pakaviem ara, kad saimnieks

Iznāca kopā ar sieviņu jauno uz lieveņa, gatavs Pasniegt tai galanti roku un palīdzēt iekāpt, bet tobrīd Viņiem piesteidzās klāt kāda zivju tirgoņa meita, Nesdama tiklu. «Paldies, tava prece mums neder, mēs braucam,» Iesaucās Gulbrands, bet meičai bij asaras acis, un tagad Pazina viņi, ka tā taču Bertalda; laulātais pāris Tūdaļ to palūdza namā, kur raudošā Bertalda sāka Stāstīt, kā saskaities hercogs, ka viņa tik ļauna un rupja Bijusi vakar, kā licis to aizraidīt projām, gan iepriekš Piešķirdams bagātu pūru, kā zvejnieki vecie, kam ari Dāvanas krietnas viņš devis, pat negaidot izaustam ritu, Steigušies mājup. «Es arī jau gatava biju iet līdzi,» Raudošā Bertalda teica, «bet večukiņš, kuram es esot — Cilvēki apgalvo — meita …» — «Tu, Bertalda, esi tam meita, Esi tam meita, jā gan,» sauca Undīne, «atceries, tonakt Parkā mums pienāca klāt tas, kurš šķita tev strūklaku uzraugs, Pūloties pierādīt man, lai es tevi uz Gulbranda pili Neņemot līdzi, un tā dziļais noslēpums, saistīts ar tevi, Tika man neviļus atklāts…» — «Nu, ja jau es esmu tā meita,» Bertalda teica, «tad viņš, ko man turpmāk būs dēvēt par tēvu, Šķiroties sacīja tā: «Es tev aizliedzu atgriezties, kamēr Dzīvs vēl tavs lepnības gars, bet, ja drosmes tev pietiktu iziet Vienai caur lielmežu drūmo, es noticēt gatavs, ka vēlies Vecāku cienīga kļūt; tikai novelc šo tērpu un atnāc Zvejnieka meitenes drānās . . .» Es nolēmu pakļauties viņam, Ļaujot, lai notiek tā prāts, jo te viena un pamesta jūtos. Labi, es aiziešu turp un kā trūcīga zvejnieku skuķe Paslēpšos būdiņā vecā un tumšā, kur ātri aiz skumjām Aiziešu bojā. Tik bail man no apburtā meža, kur, stāsta, Klaiņojot savvaļā mošķi, jo neesmu drosmīga; tomēr Izejas citas man nav. Bet pie jums es te ierados šorīt Pateikt, ka vainīga biju, un lūgt, lai man piedod un aizmirst Mani, nelaimes putnu; kad atceros tagad, kas biju Vakar no rīta, pat tad, kad vēl vakarā sēdējām visi Priecīgās dzīrēs pie jums, man ir jāraud . . .» Tā paslēpa seju Plaukstās un iesāka raudāt tik gauži, ka asaru lāses Slacīja pirkstus. Un tad labā Undīne ciešanās mēmās Piekļāvās Bertaldai klāt un caur asarām dvesa: «Nē, Bertald, Tagad tu brauksi mums līdzi, lai piepildīts top tas, ko toreiz Trijatā nolēmām mēs, un tu būsi pie manis kā allaž. Nebaidies, saki man «tu», teic kā agrāk. Nu, paskat, cik jauki! Liekas, jau toreiz, kad kāds bij mūs nolēmis samainīt, radās Apslēpta saite starp mums, taču tagad mēs pašas ciešciešā Mezglā sasiesim to, lai neviens, kas šai pasaulē mājo, Nespēj nemūžam mūs šķirt. Un tālab tev tūdaļ, šai stundā,