Gotfrīds Augusts Birgers: MINHAUZENS

Krokodils tika izbāzts, kā to parasti mēdz darīt, un kļuva par vienu no lielākajiem retumiem Amsterdamas muzejā, kur ekskursantu vadītājs kat­ram apmeklētājam, iepazīstinot ar muzeju, stāsta visu notikumu. To darot, viņš protams šo to piedzejo, kas stipri vien ir pretrunā ar patiesību. Tā,, piemēram, viņš stāsta, ka lauva izsprucis krokodilam cauri un nupat kā gatavojies aizlaisties pa pakaļdurvīm, kad msjē, visā pasaulē slavenais barons (tā viņš mēdz mani godāt), esot nocirtis lauvai galvu, tiklīdz tā parādījusies, un līdz ar galvu trīs pēdas no krokodila astes. Krokodils — tā reizēm šis vējgrābslis tērgā —, pazaudējis asti, nav palicis vienaldzīgs,, apsviedies un, izrāvis msjē no rokām medību dunci, norijis to tik alkatīgi,, ka tas izdūries nezvēram tieši cauri sirdij, un tad tas bijis uz vietas beigts.

Man nav jums jāstasta, godājamie kungi, cik nepatīkama ir šī nelieša nekaunība. Cilvēki, kas mani nepazīst, tiek mūsu skepticisma pilnajā laik­metā ar šādiem rokām taustāmiem meliem pamudināti šaubīties par ma­niem patiesajiem varoņdarbiem, un tas spēj cildenu goda vīru ne pa jokam aizvainot un apbēdināt.

1776. gadā Portsmutā es uzkāpu uz pirmā ranga angļu kara kuģa, kas, apbruņots ar simts lielgabaliem, veda tūkstoš četrsimt vīru uz Zie­meļameriku. Es varētu te pie reizes pastāstīt daudz ko no tā, ko piedzīvoju Anglijā, bet atlikšu to uz citu reizi. Taču vienu notikumu, kas man likās gaužām amizants, es uz ātru roku pastāstīšu. Man uzsmaidīja laime, un es varēju noskatīties, kā greznajā svētku karietē karalis ar lielu pompu brauca uz parlamentu. Kučieris ar neiedomājami respektablu bārdu, kurā rūpīgi bija izcirpts Anglijas ģerbonis, majestātiski sēdēja uz bukas un skaidri un mākslinieciski ar pātagu izplīkšķināja «Georg Rex». [1]

Runājot par mūsu jūras ceļojumu, jāteic, ka nekas īpašs neatgadījās, līdz nokļuvām apmēram trīssimt jūdžu attālu no Sankt-Lorences upes. Te kuģis ar nevaldāmu triecienu uzgrūdās pret kaut ko tādu, ko mēs noturē­jām par klinti. Tomēr, izmetot rokas loti, mēs pat piecsimt asu dziļumā

vēl nesniedzām līdz dibenam. Taču pārsteidzošākais un pilnīgi neizpro­tams bija tas, ka pazaudējām stūri, bugsprits pārlūza vidū pušu un visi masti pāršķēlās no augšas līdz lejai, bet divi pārlidoja pāri bortam.

Kāds nabaga puisis, kas tieši patlaban bija nodarbināts, piestiprinot galveno buru, aizlidoja vismaz jūdzes trīs prom no kuģa un tikai tad iekrita ūdenī. Savu dzīvību viņam izdevās izglābt vienīgi tāpēc, ka, lidojot pa gaisu, satvēra aiz astes ziemeļu zosi, kas ne vien mazināja kritiena spēku ūdenī, bet arī deva izdevību uz tās muguras vai, pareizāk, iedobē starp kaklu un spārniem tik ilgi peldēt nopakaļ, kamēr beidzot viņu varēja uzņemt uz klāja.

Par grūdiena lielo spēku var spriest arī pēc tā, ka visi, kas atradās tai brīdī uz starpklāja, tika pasviesti pret griestiem. Mana galva ar to pašu ietriecās pilnīgi kuņģī iekšā, un pagāja vairāki mēneši, iekams tā atguva savu dabisko stāvokli.

Mēs neviens vēl nebijām attapušies no neaprakstāma apmulsuma un izbrīnās, kad pēkšņi, parādoties milzu valim, kas, sildīdamies saulītē ūdens virspusē, bija iesnaudies, viss kļuva skaidrs. Nezvērs, šausmīgi pārskaities, ka mūsu kuģis iztraucējis viņam diendusu, ne vien sadra­gāja ar asti galeriju un daļu augšējā klāja, bet pēkšņi sagrāba zobos galveno enkuru, kam tauva bija, kā parasti, aptīta ap stūri, un aizrāva mūsu kuģi vismaz sešdesmit jūdžu prom, rēķinot sešas jūdzes stundā.

Dievs vien zina, kurp mēs būtu aizvilkti, ja laimīgā kārtā nepārtrūktu enkura tauva un valis nepazaudētu mūs, bet mēs savukārt enkuru.

Kad pēc pusgada mēs stūrējām atpakaļ uz Eiropu, tad uzdūrāmies dažu jūdžu attālumā no tās pašas vietas uz tā paša vaļa, kas gulēja beigts uz ūdens un, bez pārspīlējuma, bija vismaz pusjūdzi garš. Protams, uz kuģa varējām paņemt tikai mazu daļu no tik liela dzīvnieka, tāpēc nolai­dām ūdenī laivas, ar grūtībām nogriezām tam galvu un, par lielu prieku, atradām nevien mūsu enkuru, bet ari vairāk nekā četrdesmit asu tauvas, kas bija iesprūduši tam kreisajā pusē kādā caurā zobā.

Tas bija vienīgais ievērības cienīgs gadījums šai ceļojuma posmā.

Bet pag! Gandrīz aizmirsu pastāstīt par kādu kļūmīgu notikumu. Proti, kad valis pirmo reizi traucās ar kuģi prom, kuģis dabūja sūci un ūdens plūda iekšā tik spēji, ka visi mūsu sūkņi nevarētu mūs ne pus­stundu paglābt no grimšanas. Par laimi, es pirmais to atklāju. Caurums bija prāvs — aptuveni pēdu diametrā. Es visādi izmēģinājos caurumu aizbāzt — veltīgi! Beidzot tomēr izglābu skaisto kuģi un visai lielo apkalpi, jo man iešāvās prātā vislaimīgākā ideja pasaulē. Kaut ari caurums bija tik liels, es to paguvu piepildīt ar sava auguma smagāko galu, nenovelkot bikses, un tā pietiktu ari tad, ja caurums būtu daudz lielāks. Jūs, mani kungi, nebrīnīsities, ja teikšu, ka es tiklab no mātes, kā arī no tēva puses esmu cēlies no holandiešu, vismaz vestfāliešu sen­čiem. Situācija, kamēr es sēdēju šai ietvarā, bija pavēsa, taču drīz vien mani no tā paglāba kuģa galdnieka māka.

Reiz man draudēja nopietnas briesmas aiziet bojā Vidusjūrā. Kādā vasaras pēcpusdienā peldējos netālu no Marseļas tīkamajā jūrā, kad pamanīju lielu zivi, kas plati ieplestu rīkli milzīgā ātrumā šāvās man virsū. Laiku nedrīkstēja zaudēt, izvairīties no tās arī nebija nekādas iespējas. Ne mirkli nekavējoties, es sarāvos cik vien iespējams mazāks, pievilku ceļgalus un piespiedu rokas sev klāt. Šādā stāvoklī iespruku caur žokļiem taisnā ceļā kuņģī iekšā. Te, kā jau to var iedomāties, es pavadīju kādu laiku pilnīgā tumsā, toties tīkamā siltuma atmosfērā. Droši vien laiku pa laikam es sagādāju zivij vēdergraizes un tā būtu bijusi priecīga no manis atbrīvoties. Telpas bija pietiekami, tāpēc palēkdamies un dancodams, kūleņodams un griezdamies es to varen kaitināju.

Taču, liekas, nekas viņu tā nesatrauca kā zibenīgās kustības, kad es, kājas piecirzdams, mēģināju atveidot skotu deju. Viņa neganti iebrēcās un gandrīz stāvus līdz pusei pacēlās laukā no ūdens. Bet ar to pašu tā piesaistīja kāda garām braucoša itāliešu tirdzniecības kuģa apkalpes uz­manību un nedaudz mirkļos bija ar harpūnām pieveikta.

Kad zivs bija pacelta uz klāja, dzirdēju vīrus apspriežamies, kā labāk zivi uzšķērst, lai iegūtu iespējami vairāk eļļas. Itāliešu valodu es sapratu, tāpēc mani sagrāba bailes, ka viņu naži var pie reizes uzšķērst ari mani. Nostājos pašā kuņģa viducī, kur vietas atliktu vairāk nekā ducim cilvēku, jo domāju, ka procedūra sāksies vai nu vienā vai otrā zivs galā. Manas bailes drīz pagaisa, jo viņi sāka ar pavēderes uzšķēršanu.

Tiklīdz pamanīju gaismas atspulgu, tā iebrēcos pilnā rīklē, cik patī­kami būtu tikties ar godājamiem kungiem, ja tie mani atbrīvotu no nepa­tīkamā stāvokļa, kādā esmu gandrīz noslāpis.

Nav iespējams aprakstīt izbrīnu šo cilvēku sejās, kad viņi izdzirda zivs vēderā atskanam cilvēka balsi. Pārsteigums pieauga vēl lielāks, kad viņi ieraudzīja visā augumā izsoļojam laukā kailu cilvēku.

Es izstāstīju viņiem visu notikušo tā, kā izstāstīju nupat jums, par ko viņi nevarēja vien no brīnumiem attapties.

Pēc tam kad biju mazliet iestiprinājies un ielēcis jūrā, lai noskalotos, aizpeldēju pie savām drēbēm, kas atradās turpat krastmalā, kā atstātas. Pēc aptuveniem aprēķiniem nezvēra vēderā biju iespundēts apmēram trīs un pus stundas.