Gotfrīds Augusts Birgers - MINHAUZENS

par to ir visai neskaidrs priekšstats. Tā kā man bija pakļauts viens huzāru korpuss, tad es veicu dažādus pasākumus, kur vajadzēja paļauties vienīgi uz paša attapību un drosmi. Šeit gūtos panākumus, man šķiet, varu ar pilnām tiesībām ieskaitīt savā un to brašo biedru kontā, kurus vedu pretī uzvarām un iekarojumiem.

Reiz, kad mēs ietriecām turkus Očakovā, avangardam bija ko turēt. Mans ugunīgais kumeļš mani gandrīz ierāva pašā elles peklē. Es stāvēju stipri attālā priekšējā postenī, kad pamanīju tuvojamies ienaidnieku, ko bija apņēmis vesels putekļu mākonis, kas nejāva man noteikt ne viņu īsto skaitu, ne arī nojaust viņu tālāko rīcību.

Doties pašam tādā putekļu aizsegā būtu bijis tīrais sīkums, taču nelī­dzētu man nenieka un netuvinātu arī mērķim, kura dēļ biju izsūtīts uz priekšu. Tāpēc liku labajam un kreisajam flangam izvērsties izklaidus uz abiem spārniem un sacelt cik vien iespējams vairāk putekļu. Pats es devos tieši virsū ienaidniekam, lai to papētītu no lielāka tuvuma. Tas man izde­vās, jo ienaidnieks turējās pretī tikai tik ilgi, kamēr bailes no maniem flangu vīriem lika viņam nekārtībā atkāpties. Tagad bija pienācis īstais laiks drosmīgi doties uzbrukumā. Mēs izklīdinājām viņus pilnīgi, sakāvām uz nebēdu un iedzinām ne vien cietoksnī, bet vēl tam cauri — daudz tālāk, nekā mēs bijām cerējuši un gaidījuši.

Kā jūs zināt, mans kumeļš bija nepieredzēti ātrs, tāpēc, dzenoties pa­kaļ, es biju pirmais un, redzot, ka ienaidnieks pa pretējiem vārtiem atkal izlingo laukā, uzskatīju par prātīgāku palikt tirgus laukumā un tur dot pavēli pūst taurē un visus sapulcināt. Es pieturēju zirgu, bet varat iedo­māties, kungi, manu izbrīnu, kad neredzēju ne vien taurētājus, bet arī no saviem huzāriem nekur tuvumā nevienas dzīvas dvēseles.

Varbūt viņi auļo pa citām ielām? Kur viņi varēja palikt? — es gud­roju. Lai vai kā, es spriedu, nekur tālu viņi nevarēja būt un droši vien drīz mani panāks. Tā apsvērdams, es piejāju ar savu smagi elsojošo zirgu pie akas tirgus laukumā un ļāvu, lai tas padzeras. Zirgs dzēra aizgūtnēm — tik negausīgi, ka šķita, slāpes nav dzesējamas. Taču nekāda brīnuma tur nebija, jo, kad es pametu acis atpakaļ, meklēdams, kur palikuši mani ļaudis, tad jūs gan, mani kungi, nevarat iedomāties, ko es ieraudzīju. Na­baga dzīvniekam visa pakaļpuse, krusti un gūžas bija pazuduši — kā nebijuši, kā ar nazi nogriezti! Tāpēc arī ūdens pakaļpusē plūda tikpat aši ārā, kā pa priekšgalu iekšā, bet zirgam no tā nekas ne tika, ne arī to atsvaidzināja.

Kā tas varēja gadīties, palika man neatminama mīkla, līdz no gluži pretējas puses aulekšiem atsteidzās mans zirgu puisis un lādēdamies, lai­mes vēlēdams, izstāstīja man sekojošo.

Kad es esot kopā ar bēgošo ienaidnieku drūzmu spraucies cietoksnī, pēkšņi laists lejup aizsargrežģis un ar to kā ar cirvi tikusi nocirsta mana •zirga pakaļpuse. Vispirms šī pati pieminētā pakaļdaļa, uz nebēdu sperdama, pastrādājusi posta darbus starp ienaidnieku karotājiem, kas gluži kā bez prāta lauzušies noslēgtajos vārtos, pēc tam uzvarētāja gaitā devusies uz tuvējo pļavu, kur es to droši vien vēl tagad atradīšot.

Es tūlīt griezu apkārt, un tā zirga puse, kas man vēl bija atlikusi, neticami ātros auļos aiznesa mani uz pļavu. Jutos neizsakāmi priecīgs,* te ieraudzījis otru zirga pusi, un, kad sapratu, ka abas mana zirga puses ir ■dzīvot spējīgas, liku tūlīt pat atsaukt mūsu pulka kalēju. Tas, ilgi negud- rodams, sadiedza abas puses ar jaunām lauru koka atvasēm, kas tieši tobrīd gadījās pie rokas. Brūce laimīgi sadzija, bet gadījās kaut kas tāds, kas var gadīties vienīgi tik slavenam zirgam. Proti, atvases izlaida saknes zirgā, sāka augt augšup un izliecās pār mani kā lapene, tāpēc vēlāk ne vienreiz vien iznāca doties goda pilnā ceļā, jājot savu, kā arī sava rumaka lauru ēnā.

Tikai garāmejot vēl pieminēšu kādu citu kļūmīti, kas gadījās pēc visa šī notikuma. Es biju tik neatlaidīgi, tik ilgi un tik nenogurdināmi ienaidnieku kapājis, ka mana roka neviļus joprojām atdarināja ciršanas kustību arī vēl tad, kad ienaidnieks jau sen bija aiz visiem kalniem.

Lai neapdraudētu ne par šo, ne par to pats sevi vai savējos, kas pienāca man pārāk tuvu, man neatlika nekas cits kā savas astoņas dienas turēt roku apsaitētu un pakārtu kaklā — tieši tā, it kā tā man būtu pusē no­cirsta.

Jūs varat ticēt, mani kungi, ka cilvēks, kas nebaidās jāt uz tāda zirga kā manējais, ir spējīgs uz vēl citādiem jāšanas meistarstiķiem, kas varbūt varētu likties mazliet pārspīlēti.

Mēs tolaik aplencām kādu pilsētu — es vairs neatceros, kuru —, un feldmaršalam bija gluži neiedomājami svarīgi dabūt ziņas par stāvokli cietoksnī. Likās ārkārtīgi grūti, pat neiespējami izlauzties cauri visiem priekšposteņiem, sardzēm un nocietinājumiem, nebija arī neviena šim uzdevumam piemērota cilvēka, ar kura palīdzību varētu cerēt uz laimīgu panākumu.

Drosmes un uzcītības degsmē es, jāatzīstas, mazliet arī pārsteidzos, kad nostājos līdzās vienam no lielākajiem lielgabaliem, no kura tobrīd gatavojās raidīt šāvienu uz cietoksni. Ar rāvienu uzlēcu uz lodes, nolēmis šādi iekļūt cietoksnī. Taču, kad biju apmēram pusceļu tā uz lodes pa gaisu lidojis, mani sāka mākt diezgan vērā ņemami apsvērumi. «Hm,» es do­māju, «iekšā jau nu tu tiksi, bet kā vēlāk izkulsies atkal laukā? Un kas tevi var sagaidīt cietoksnī? Tevi tūlīt pat noturēs par spiegu un pakārs tuvā­kajās karātavās. No tādas goda parādīšanas es gan labāk gribētu turēties tālāk.»

Pēc šādām un tamlīdzīgām pārdomām es aši izlēmu un, izmantojis laimīgu gadījumu, kad dažus soļus nostāk kāda lielgaballode, izšauta no cietokšņa, lidoja uz mūsu nometni, pārlēcu uz šo un, kaut arī uzdevumu neizpildījis, ierados sveiks un vesels atpakaļ pie saviem mīļajiem.

Tikpat veikls un prasmīgs lēcējs bija arī mans zirgs. Ne grāvji, ne žogi nebija man par kavēkli, jājot tikai un vienīgi pa taisnāko ceļu uz priekšu. Reiz sāku dzīties pakaļ zaķim, kas skrēja šķērsām pāri kara ceļam. Kāda kariete, kurā sēdēja divas skaistas dāmas, brauca pa šo ceļu un atradās nu starp mani un zaķi. Mans zirgs tik zibenīgi un veikli izlēca

cauri karietei, kuras logi bija vaļā, ka es tikko paguvu pacelt platmali un lūgt, lai dāmas atvaino šādu patvaļu.

Kādā citā reizē es dzīros lēkt pāri slapūksnim, kas man sākumā neli­kās tik plats kā tad, kad atrodos pašā lēciena vidū. Gaisā balansēdams, es pagriezos atpakaļ uz turieni, no kurienes biju sācis, lai ieskrietos, kā nākas. Tomēr, kā par spīti, arī otrreiz nebiju pareizi aprēķinājis un pa mazu gabaliņu no otra krasta krišus iekritu līdz kaklam staignājā. Te nu man neglābjami būtu pienācis gals, ja mani neizglābtu roku spēks — es ieķēros pats savā bizē un izvilku sevi līdz ar visu zirgu, ko biju cieši iežmiedzis starp ceļgaliem.

Par spīti manai lielajai drosmei un attapībai, par spīti vēja ātrumam, kāds bija man un manam zirgam, veiklībai un spēkam, karā ar turkiem man vis neveicās tā, kā es to būtu vēlējies. Man pat gadījās tāda nelaime, ka, pārspēka pieliekts, tiku saņemts gūstā. Jā, un tad vēl pats ļaunākais, kaut arī turkiem parasts gājiens, — mani pārdeva verdzībā.

Tādējādi pazemotam man bija uzdots darbs — ne vien sūri grūts, bet arī visai neparasts un apnicīgs. Proti, man vajadzēja ik rītus izdzīt