Gotfrīds Augusts Birgers - MINHAUZENS

Tais laikos, kad vēl biju dienestā Turcijā, es bieži vien izklaidējos, vizinādamies izpriecu jahtā Marmora jūrā, no kurienes pavērās lielisks stāsts uz visu Konstantinopoli, arī lielvezīra pilī. Kādā rītā, priecādamies par debesu skaistumu un dzidrumu, es pamanīju gaisā kādu apaļu priekš­metu — tik lielu kā biljarda bumba —, no kura nokarājās vēl kāds cits priekšmets. Žigli paķēru savu labāko un garāko tālu tēmējošo bisi, bez kuras, ja vien iespējams, nekur nesperu ne soli, pielādēju un izšāvu uz apaļo priekšmetu gaisā. Taču bez panākumiem. Atkārtoju šāvienu ar divām lodēm, taču atkal nekā. Tikai trešais šāviens ar četrām vai piecām lodēm izsita vienā pusē caurumu un dabūja savādo priekšmetu lejā.

Vai varat iedomāties manu izbrīnu, kad apmēram divas asis attālu no manas barkas nolaidās ūdenī jauki apzeltīta kariete, piestiprināta pie milzīga apmēra balona, lielāka par visvarenākā torņa kupolu. Karietē sēdēja kāds vīrs, un turpat bija redzama arī puse no aitas, kā liekas, ceptas. Tiklīdz biju kaut cik attapies, es kopā ar saviem ļaudīm ielencu dīvaino grupu ciešā lokā.

Svešajam, kas izskatījās pēc francūža — kas viņš arī tiešām bija —, no katras kabatas nokarājās vairākas krāšņas pulksteņu ķēdes ar brelo- kiem, uz kuriem, man šķiet, bija ievēla-Apiu dāmu un kungu attēli. Katrā pogcaurumā viņam karājās pa zelta medaļai, vismaz savu simts dukātu vērtībā, un katru pirkstu greznoja dārgs briljanta gredzens. Svārku ka­batas bija bāztin piebāztas ar smagiem zelta naudas makiem, kas viņu vilkšus vilka pie zemes.

Dieviņ tētiņ, es nodomāju, tas nu gan laikam ir krietni kalpojis

cilvēces labā, ja cildenie kungi un dāmas gluži pretēji savai skopulīgajai dabai tā apbēruši viņu ar dāvanām.

Lai nu kā, bet svešais pēc kritiena jutās tik nelāgi, ka tikko bija spējīgs bilst kādu vārdu. Pēc brīža viņš atguvās un pastāstīja: — Lai izgudrotu šādu braucamo pa gaisu, man nebija ne pietiekamu zināšanu, ne saprāta, toties jo vairāk nekā nepieciešams gaisa akrobāta un virves dejotāja pārdrošības, lai tanī iekāptu un vairākkārt paceltos gaisā. Pirms kādām septiņām vai astoņām dienām — dienu skaits man sajucis — es pacēlos ar to Anglijā virs Koj^velas raga, paņemdams līdzi aitu, lai daudzu tūkstošu skatītāju acu priekšā tur augšā izdarītu visādus trikus. Par nelaimi, minūtes desmit pēc manas pacelšanās vējš mainīja virzienu un neaiznesa vis mani uz Ekseteru, kur biju nodomājis atkal nolaisties, bet uz jūru, virs kuras, šķiet, esmu visu laiku neiedomājamā augstumā lidinājies.

Labi vien bija, ka nepaguvu izdarīt savus trikus ar aitu, jo trešajā dienā, kuģojot pa gaisu, biju tik neganti izsalcis, ka gribot negribot vaja­dzēja aitu nokaut. Toreiz biju pacēlies bezgala augstu virs Mēness un vēl pēc sešpadsmit stundu ilgas lidināšanās augšup beidzot nonācu tik tuvu Saulei, ka apsvilināju uzacis; tad nokauto aitu, iepriekš novilcis tai ādu, novietoju tai pusē, kur saule visvairāk cepināja, citiem vārdiem sakot, tur, kur balons nemeta ēnu, un tādējādi apmēram trīsceturtdaļ- stundas laikā aita bija izcepusies gatava. No šī cepeša vien arī visu laiku pārtiku.

To pateicis, svešais dziļi ievilka elpu un likās iegrimis apkārtnes vērošanā. Kad es viņam pateicu, ka ēkas tur tālumā ir Konstantinopoles valdnieka pilis, viņš jutās varen pārsteigts, jo bija domājis, ka atrodas pavisam kaut kur citur.

— Mans lidojums ieilga tāpēc, — viņš paskaidroja, — ka pārtrūka kāda virve; tā bija piestiprināta balonā pie vārstuļa, ar vārstuļa palīdzību varēja izlaist no balona viegli aizdedzināmo gaisu. Ja uz balonu nebūtu

izšauts un tas nebūtu dabūjis caurumus, tad es droši vien kā Muhameds lidinātos starp debesīm un zemi līdz pastardienai.

Karieti viņš pēc tam augstsirdīgi iedāvāja manam bocmanim, kas aizmugurē stāvēja pie stūres. Cepeti iemeta jūrā. Bet par gaisa balonu jāsaka — to mana šaušana bija tiktāl sapostījusi, ka, zemē krītot, tas sašķīda lupatu lēverēs.

Tā kā mums, godājamie kungi, ir pietiekami daudz laika iztukšot vēl vienu pudeli, tad izstāstīšu jums kādu citu gaužām neparastu noti­kumu, kāds man atgadījās dažus mēnešus pirms pēdējā ceļojuma atpakaļ uz Eiropu.

Lielvezīrs, kuram mani ieteica Romas, Krievijas un ari Francijas vēst­nieki, uzticēja man Lielkairā kādu ļoti svarīgu misiju, kam tai pašā reizē vajadzēja uz mūžīgiem laikiem palikt noslēpumā.

Ar lielu pompu un milzīgas svītas pavadībā es devos turp pa zemes ceļu. Pa ceļam man radās izdevība palielināt kalpotāju skaitu ar vairā­kiem visai noderīgiem puišiem. Tikko biju attālinājies dažas jūdzes no Konstantinopoles, ievēroju kādu neliela, sīka auguma vīreli, kas milzīgā ātrumā joza šķērsām pāri laukam, kaut arī viņam pie katras kājas bija piesieta savas piecdesmit mārciņas smaga svina bumba. Pārsteigts par redzēto, es viņam uzsaucu:

— Uz kurieni, uz kurieni, draugs, tik ātri steidzies? Un kāpēc tīšu­prāt apgrūtini sevi ar tādu smagumu?

— Kopš pusstundas kā skrienu no Vīnes, kur līdz šim kalpoju dižcil­tīgiem kungiem un šodien no viņiem šķīros. Esmu nodomājis doties uz Konstantinopoli un tur iesaistīties darbā. Ar smagumu pie kājām gribēju drusku samazināt ātrumu, pēc kura tagad vairs nav jādzenas, jo, kā mēdza sacīt mans skolotājs: «Kas dzīvo mēreni, dzīvo ilgi.»

Brašais skrējējs man iepatika, pajautāju, vai viņš varbūt negribētu kalpot pie manis, un viņš bija tūdaļ ar mieru.

Mēs devāmies tālāk, pamezdami aiz sevis dažu labu pilsētu, dažu labu valsti.

Netālu no ceļa ieraudzījām zaļā mauriņā kādu nekustīgi guļam, šķita, ka viņš ir aizmidzis. Tā tas tomēr nebija — viņš tikai turēja ausi pie zemes piespiestu, it kā vēlētos noklausīties, kas notiek pašā elles peklē.

— Ko tu tur, draugs, klausies?

— Laiku kavēdams, klausos, kā zāle aug.

— Un vai vari sadzirdēt?

— Kā nieku

— Tad nac mana dienesta, draugs, kas zina, ko pie reizes vēl vajadzēs noklausīties!

Puisis pielēca kājās un sekoja man.

Gabaliņu tālāk ievēroju uz pakalna stāvam mednieku un skrotējam tukšā gaisā.

— Labu veiksmi, mednieka kungs! Bet uz ko tu šauj? Es redzu vienīgi zilas debesis.

— Ak, es tikai izmēģinu savu jauno bisi. Strasburgas katedrāles torņa galā bija uztupies zvirbulis, to es nupat nošāvu.

Katrs, kas zina, cik ļoti cienu dižciltīgo mednieka un strēlnieka amata prasmi, nejutīsies pārsteigts, ka apkritu izcilajam šāvējam ap kaklu. Protams, es darīju visu, lai dabūtu viņu savā dienestā.

Mēs devāmies tālāk cauri dažai labai pilsētai, dažai labai valstij, kamēr beidzot nonācām pie Libānas kalniem. Tur milzīga ciedru meža malā stāvēja plecīgs, spēcīgs vīrs un vilka virvi, ko bija apmetis apkārt visam mežam.

— Ko tu, draugs, tur velc? — es jautāju spēcīgajam puisietim. 52 \

— Ak, man uzdeva sagadat buvkokus, bet esmu aizmirsis maja cirvi. Tagad jāizlīdzas, kā var.

To sakot, vīrs manu acu priekšā ar rāvienu nogāza visu mežu, kas auga aptuveni kvadrātjūdzes platībā, tik viegli, it kā tas būtu klēpis niedru. Nav grūti iedomāties, ko es darīju. Es nebūtu palaidis spēkavīru vaļā arī tad, ja tas man maksātu visu manu sūtņa algu.

Kad pēc tam beidzot nokļuvu ēģiptiešu zemē, sacēlās neganta vētra un es baidījos, ka mani ar visiem aizjūgiem, zirgiem un svītu nesagrābj un neaiznes pa gaisu. Ceļa kreisajā pusē stāvēja rindā septiņas vējdzirna­vas, kuru spārni griezās ap savu asi tādā ātrumā kā visčaklāko vērpēju ratiņu vārpstas. Netālu pa labi stāvēja varena apmēra cilvēks un ar rādī­tājpirkstu turēja aizspiestu labo nāsi. Tiklīdz milzis ievēroja mūsu postu un redzēja, cik nožēlojami vētra mūs rausta un pluinī, viņš izdarīja pus- pagriezienu, nostājās mums tieši pretī un tik godbijīgi, cepuri noceldams, mani sveicināja — kā musketieris savu pulkvedi.