Gotfrīds Augusts Birgers - MINHAUZENS

Zīmīti tūdaļ nodevu savam Skrējējam, pat nepaguvis ielikt aploksnē, jo bija jau piecas minūtes pāri trijiem. Skrējējs, ilgi negudrojot, atsprā­dzēja no kājām svina bumbas un laidās prom uz Vīni.

Pēc tam mēs kopā ar sultānu, gaidot uz labāku malku, izdzērām pudeli tukšu. Pulkstenis nosita ceturtdaļstundu, tad pusi, tad bez ceturkšņa četri, bet no Skrējēja ne vēsts. Atzīstos, ka man pamazām sāka mesties karsts, jo tā vien šķita, ka viņa augstība laiku pa laikam pamet acis uz zvana auklu, lai ataicinātu bendi. Man gan vēl deva atļauju izmest kādu līkumu dārzā, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču pa pēdām jau sekoja divi pakalpīgi gari, kas nenolaida no manis acu.

Kad pulksteņa rādītājs bija nostājies uz piecdesmit piektās minūtes, es steigšus aizsūtīju vēl pēc Dzirdētāja un Strēlnieka. To pašu brīdi abi bija klāt. Dzirdētājs garšļaukus pieplaka pie zemes, lai paklausītos, vai Skrējējs beidzot netuvojās. Man par lielām izbailēm viņš ziņoja, ka tas āžgalva kaut kur, krietni patālu no šejienes, guļot aizmidzis dziļā miegā

krācot, ka ne aizklausīties. Tas vēl līdz galam nebija pateikts, kad mans brašais Strēlnieks jau bija augšā uz augstas terases un, paslējies vēl uz pirkstgaliem, lai paraudzītos tālumā, izsaucās:

— Lai visi svētie stāv man klāt! Slinkumpūznis guļ izstiepies zem kāda ozola netālu no Belgradas, un līdzās tam pudele. Nu pagaidi tik! Gan es tev pakutināšu papēžus … — Un viņš tūdaļ piemeta pie pleca savu Kuhenreitera bisi un izšāva pilnu lādiņu koka lapotnē. Uz gulētāja nobira zīļu, zaru un lapu krusa, pamodināja šo; šis satrūkās, ka gandrīz aizgulējies, un tad tik veicīgi lika kājas pār pleciem, ka ieradās ar pu­deli un Marijas Terēzes pašrocīgi rakstītu zīmīti pie sultāna kabineta dur­vīm piecdesmit deviņas un pusi minūtes pirms četriem. Tā tik bija līk­smība! Ha, cik kāri viņa augstība iekampa gardo vīnu!

— Minhauzen, — viņš sacīja, — neņemiet ļaunā, bet es šo pudeli paturēšu sev vien. Jums Vīnē ir labāki sakari nekā man. Gan dabūsiet sev citu.

Tā noteicis, viņš ieslēdza pudeli skapītī, iebāza atslēgu kabatā un pie­zvanīja, lai pasauc mantzini. Ai, dievišķīgās sidraba zvaniņa skaņas!

— Man tagad jānorēķinās ar jums par derībām, — viņš sacīja. — Izsniedziet manam draugam Minhauzenam, — tā viņš uzrunāja mant­zini, — no mantu kambara tik, cik viņa spēcīgākais kalps spēj aiznest.

Mantzinis palocījās tik zemu, ka viņa deguns atdūrās pret grīdu, bet man sultāns sirsnīgi paspieda roku, un mēs draudzīgi šķīrāmies.

Varat iedomāties, mani kungi, ka es lieki nekavējos izmantot doto atļauju — atsaucu savu Stiprinieku ar visu viņa garo kaņepāju virvi un devos mantu kambarī. Šaubos, vai tas, ko mans Stiprinieks tur pameta

pēc tam, kad bija sasējis nastu, spētu jūs iekārdināt. Kātoju ar savu gu­vumu tiešā ceļā uz ostu, konfiscēju tur vislielāko preču kuģi, kāds vien bija dabūjams, un ar pienācīgu kravu un visiem saviem kalpotājiem pilnās burās steidzos prom, lai aizgādātu mantu drošībā, iekams nav kas atgadījies.

Notika tieši tas, no kā biju baidījies. Mantzinis, pametis durvis un logus vaļā — īstenībā nebija jau arī vairs nekādas īpašas vajadzības tās slēgt ciet —, pa galvu pa kaklu jozis prom pie sultāna un ziņojis, kādos apmēros bija izmantojis viņa atļauju.

Sultāns tikpat kā no plaukta nokritis. Un kā tad citādi — drīz vien viņu sagrāba nožēla par savu pārsteidzību. Viņš tūlīt pat deva pavēli liel- admirālim mesties man pakaļ ar visu floti un darīt man zināmu, ka tā mēs neesot derējuši.

Un nebiju paguvis tikt prom selgā ne divas jūdzes, kad pamanīju visu turku karafloti pilnās burās laižamies man pakaļ, un jāatzīstas, ka mana galva, kas tikko bija droši nostiprināta, sāka atkal ļodzīties.

Tobrīd man līdzās nostājās Vēj pūtis.

— Lai jūsu ekselence neuztraucas!

Viņš nostājās kuģa pakaļgalā tā, ka viena nāss bija pavērsta pret turku floti, otra uz mūsu burām, un tad uzpūta tādu vēju, ka turku flote ar salauztiem mastiem, takelāžu un saplosītām burām tika aizdzīta atpakaļ ostā, un mans kuģis dažās stundās sasniedza Itāliju.

Jāsaka tomēr, ka no iegūtās mantas man tika visai maz. Itālijā taču nabadzības posts ir tik liels, ka tur ubago, kur vien pagadās, bet policija neder nekam, un, nudien, varbūt tāpēc, ka esmu pārāk labsirdīgs, lielāko tiesu atdevu ubagiem uz ielām. Atlikumu ceļā uz Romu svētītajā Loreto klajumā man atņēma laupītāju banda. Domāju, ka sirdsapziņa šiem kungiem pārāk lielas raizes nedarīja — viņu guvums vēl joprojām bija tik prāvs, ka būtu pieticis arī ar vienu tūkstošo daļu, lai visai šai godāja­mai sabiedrībai, kā arī viņu mantiniekiem un mantinieku mantiniekiem nopirktu atlaides pat no pirmajām un labākajām rokām Romā par visiem pagātnē pastrādātajiem un nākotnē gaidamajiem grēkiem.

Bet nu gan, godājamie kungi, būtu tā kā laiks likties uz auss. Saldu dusu!

Pabeidzis stāstīt iepriekšējo dēku, barons nebija vairs aizkavējams, bet tiešām piecēlās un lieliskā omā devās prom. Taču aiziedams viņš apsolīja pie pirmās izdevības pastāstīt vienu otru neparastu gadījumu un sava tēva piedzīvojumus, uz kuriem klausītāji gaidīja ar lielu nepacietību.

Kad ikviens bija savā veidā izteicies par nule dzirdēto, kāds no klāt­esošiem, barona draugs, kas bija viņu pavadījis ceļojumā uz Turciju, pie­metināja, ka netālu no Konstantinopoles atrodoties milzum liels lielgabals, kam barons Tots savos nupat iznākušajos memuāros veltījot izcilu vērību. Cik atceros, tad viņš tur stāsta šādi:

«Netālu no pilsētas, augstāk par citadeli, turki bija slavenās Simoisas upes krastā uzstādījuši varenu lielgabalu. Lielgabals bija izliets no skaidra vara un spēja izšaut marmora lodi — vismaz savas tūkstoš un simts mār­ciņas smagumā. Man radās nepārvarama vēlēšanās izšaut no šī ieroča, lai darbībā to pienācīgi novērtētu. Ļaužu pūlis ap mani trīcēja un drebēja, jo bija pārliecināts, ka pēc šāviena tiklab pils, kā visa pilsēta sagrūs un sabruks. Beidzot bailes nedaudz aprima un es saņēmu atļauju izšaut. Sim nolūkam vajadzēja ne mazāk par trīssimt trīsdesmit mārciņām pulvera un lodi, kas, kā jau teicu, sver tūkstoš un simts mārciņu. Kad pienāca lielgabalnieks ar degli, pūlis, kas bija mani ielencis, atkāpās, cik tālu vien bija iespējams. Tikai ar lielām pūlēm man izdevās nomierināt pašā, kurš atsteidzās norūpējies, ka tikai nedraudētu kādas briesmas. Pat lielgabal­niekam, kam vajadzēja klausīt maniem norādījumiem, aiz bailēm drebēja sirds. Es nostājos savā vietā mūra nocietinājumā aiz lielgabala, devu zīmi un sajutu grūdienu kā zemestrīces laikā. Trīssimt asu attālumā lode sasprāga trīs daļās, tās uzlidoja virs jūras šauruma un, atsizdamās pret ūdeni, atlēca pret kalniem pāri pretī un sakūla šaurumā ūdeni vienās putās.»

Šāds, mani kungi, cik atceros, ir barona Tota vēstījums par pasaules lielāko lielgabalu. Kad mēs ar fon Minhauzena kungu ieradāmies minē­tajā apvidū, mums stāstīja par barona Tota paveikto šāvienu kā par iz­cilas drosmes paraugu. Mans labvēlis, kurš neparko nespēja samierināties ar domu, ka francūzis būtu viņu kaut kādā ziņā pārspējis, pacēla lielga­balu uz pleciem, nobalansēja to horizontāli, ielēca ar visu jūrā un pār­peldēja uz pretējo krastu. Par nelaimi, no turienes viņš mēģināja lielga­balu atmest atpakaļ agrākajā vietā. Es saku — par nelaimi! Jo tas izslī­dēja no rokām tieši tad, kad viņš bija atvēzējies metienam. Tāpēc lielga­bals iekrita šauruma vidū, kur tas guļ vēl šobaltdien un gulēs droši vien līdz pastardienai.