ALEKSANDRS VOLKOVS - DZELTENĀ MIGLA

— Nu, vēl solīti, nu, vēl vienu! Piespiedies, manu mazulīt! . ..

Milzis strauji kāpa augšup, izkliegdams draudus:

— Pērkons un zibens! Es tev gan sadošu, nolādētā burve, lai tikai es tieku kalnā!

Satriekta par Tillija-Villija fizionomijas nepielūdzamo nik­numu, viņa šķībo acu Jauno skatienu, Arahna stinga aiz bailēm. Bet Dzelzs Bruņinieks arvien paātrināja savu kāpienu. Carls Bleks bija izrādījies labs kara lietu zinātājs, pieaicinādams Kar­faksu cīņā pret Arahnu. Varenajai burvei nebija viegli cīnīties divās frontēs. Kad viņa pagriezās pret Tilliju-Villiju un centās to nogrūst ar klinšu atlauzām, ērglis metās viņai virsū no mu­gurpuses, plosīja ar knābi un asajiem nagiem, dauzīja ar spār­

niem. Bet, līdzko burve pagriezās pret Karfaksu, milzis strauji tuvojās.

Burve sāka saprast sava stāvokļa bezcerību. Ak, kaut jel viņai bijis burvju paklājs! Tad, aizmukusi no dzelzs spēkavīra, viņa gaisā cīnītos viens pret vienu ar milzu ērgli — un vēl nav zi­nāms, kurš uzvarētu. Bet paklāja druskas bija izsējušās pa visu novadu, un grūtā kauja jāizcīna uz zemes.

Arahnai atlika tikai viens: meklēt glābiņu bēgot. Viņai izde­vās uz brītiņu apdullināt Karfaksu ar veiklu milnas zvēlienu, un viņa milzu soļiem metās skriet pa kalna nogāzi — tālāk no Ti 11 ija-Villija, kas nepielūdzami tuvojās.

Burves grandiozā figūra pēkšņi pazuda no Carla un viņa draugu redzes loka, kuri novēroja kaujas ainu. Tas jūrnieku noveda izmisumā. Izrāvis Timām no rokām paklāju, Carls uz­lēca uz tā un pavēlēja aiznest viņu uz kaujas vietu.

Bet burvju paklājs tikai krampjaini paraustījās un atrāvās no zemes pāris collu: jūrnieks bija viņam par smagu. Tims, kurš ar lielu interesi vēroja šo skatu, pieskrēja pie Carla Bleķa un iesaucās:

— Kapteini, atvainojiet, būs jālido man!

— Labi, puis, tava laime, — drūmi piekrita Bleks un palaida zēnu savā vietā.

Paklājs tūlīt pacēlās gaisā un aiznesa Timu O'Kelliju kalna galotnē. Tur zēns ieraudzīja satricinošu, neaizmirstamu skatu. Pa kalna nogāzēm veikli kā stirna saplēstā zilā mantijā drāzās burve, atspiezdamās uz garas rungas, pārlēkdama aizas, -līku­modama loku lokiem, cenzdamās atkratīties no vajātājiem.

Varbūt viņai tas būtu izdevies, ja ne Karfakss. Ērglis lidinā­jās pār burves galvu, grasījās knābt sejā, sita ar spārniem pa muguru, cirta nagus plecos.

Bet no muguras, līdz pēdējai iespējai sasprindzinājis mehā­niskos muskuļus, viegliem, atsperīgiem lēcieniem bēglei dzinās pakaļ Dzelzs Bruņinieks ar briesmīgām acīm un bezbailīgu jaunu dvēseli.

Novērodams no augšas kalnu grēdu un aizu labirintus, Kar­fakss ieraudzīja klinti, kurai trīs pusēs rēgojās bezdibeņi. Ēr­glis jau sen zināja šo Nāves Klinti — tur gan viņš pats, gan viņa ciltsbrāli bija uzdzinuši āžus un taurus, un tur dzīvnieki atrada savu galu.

«Tur, tikai tur jānovirza burves ceļš,» nolēma ērglis.

Un, lai kā Arahna centās izvairīties no šī bīstamā ceļa, Kar­fakss viņai tādu iespēju nedeva. Ne pa labi, ne pa kreisi, bet tikai uz priekšu, un katrs solis, katrs lēciens ļauno burvi tuvi­nāja vietai, kur vajadzēja notikt atriebībai.

Un, lūk, beidzot Nāves Klints!

Redzēdama, kādās lamatās viņu iedzinuši varenie ienaidnieki, Arahna niknumā un bailēs mežonīgi iegaudojās.

Pagriezusies pret Tilliju-Villiju, burve izmisumā pacēla gaisā milzīgo rungu.

Sākās neparasta kauja. To vērodams, Tims O'Kellijs auroja aiz sajūsmas un tā grozījās uz sava paklāja, ka jau vai desmit reižu būtu no tā nogāzies, ja paklājs ar gudru ziņu nebūtu pa­cēlis uz augšu vienu vai otru malu.

Divi milži kā ar viegliem spieķīšiem paukojās ar saviem iero­čiem — Arahna ar milnu, Tillijs-Villijs ar zobenu. Un kas zina, vai Dzelzs Bruņinieks būtu uzvarējis vai kritis kaujā, ja palīgā nepiesteidzies Karfakss. Saniknotais ērglis, aizmirsis paša dro­šību, sāpīgi plosīja burvi ar nagiem, sita ar spārniem pa seju, traucēdams saskatīt pretinieku.

Un pienāca gaidītais uzvaras mirklis!

Tillijs-Villijs ar veiklu zvēlienu pārcirta burves milnu uz pu­sēm. Arahnai rokā palika nederīgs koka gabals, un, triekdama to pret ērgli, ļaunā burve ar kliedzienu «Urfinam bija taisnība!» iezvēlās bezdibenī, no kura pacēlās balti tvaiki.

— Uzvara! Uzvara! — bazūnes balsī pavēstīja ērglis.

— Uzvara! — nogranda Tillijs-Villijs, un viņam no savas kabīnes vājā balstiņā piebalsoja Lestars, laimīgs kā vēl nekad, kaut arī galīgi apdauzīts, kratoties milža vēderā vajāšanas un niknās kaujas laikā.

Nav iespējams izteikt vārdos, cik laimīgi jutās Carls Bleks un pārējie mūsu varoņi, kad Tims O'Kellijs, pārlidodams uz burvju paklājiņa, paziņoja pēdējās kaujas iznākumu. Bet drīz atgriezās arī uzvarētāji paši — savainotais ērglis un putekļiem klātais, dziļi iespiestām bedrītēm krūtīs un sānos Dzelzs Bru­ņinieks Tillijs-Villijs, milzis ar niknu seju un labvēlīgu sirdi.

Ar kādām uzslavām, ar kādiem laba vēlējumiem ļaudis cildi­nāja drošsirdīgo, pašaizliedzīgo Karfaksu!

Ērglis sacīja:

— Draugi, netenciniet man! Man taču, tāpat kā jums, Dzel­tenā Migla draudēja ar nāvi, tātad es cīnījos ne tikai par citiem, bet arī par sevi, par savu cilti. Bet tagad es atgriezīšos pie sa­vējiem — mani tur nepacietīgi un uztraukti gaida. Pa ceļam es varu Ennu nogādāt līdz Arahnas alai — kāpēc meitenei velti piepūlēties?

Pirms Enna sēdās ērglim uz muguras, viņa pasvilpa stabulīti, un ieradās Ramina.

— Papriecājieties kopā ar mums, jūsu augstība! — teica Enna. — Nekrietnā Arahna ir pagalam, un viņas sakāvē liels nopelns ir peļu ciltij.

Meitene paņēma ļoti apmierināto karalieni rokās, un paklā­jiņš viņas pacēla uz ērgļa muguras. Aizlidodama Enna redzēja, ka viņas draugi jautrā kolonnā uzsāka atceļu.

Enna pavadīja Karfaksu ar acīm, līdz tas pārvērtās tumšā punktā augstajās debesīs un nozuda. Ramina arī atvadījās no meitenes: viņa devās pie savas tautas, lai aizvestu to uz izsenis apdzīvotām vietām — uz Smaragda zemi.

Enna ar drebošu sirdi iegāja Arahnas alā un izbrīnā apstājās: ala bija pilna ar maziem cilvēciņiem. Tur bija vecīši, kas skatī­jās augšup, sacēluši sirmās bārdas, un tīrīgas vecenītes ar bal­tām micītēm un izšūtiem priekšautiņiem, un jaunieši, un pavi­sam sīki bērniņi ar milzīgām, skaistām rotaļlietām rokās.

Rūķi pašķīrās Ennas priekšā, un pret viņu panācās cienīgs vecis sarkanā micītē: tas bija hronists un rūķu vecākais Kastaljo.

— Esi sveicināta, mīļā Enna! — paklanīdamies sacīja rūķis.

— Jūs zināt manu vārdu? — meitene brīnījās.

— Mēs zinām visu par jums, atnācējiem no Smaragda salas un viesiem no aizkalnes, — svarīgi paskaidroja Kastaljo. — Ne mazumu nakšu mēs pavadījām zem kulbas, noklausīdamies jūsu sarunas, iepazīdamies ar jūsu karagājiena plāniem.

— Un jūs, protams, tos atklājāt Arahnai?! — sašutumā iesau­cās meitene.

— Nekā nebija, — mierīgi iebilda rūķis. — Mēs ievērojām ne-i-tra-li-tā-ti, kā patīk izteikties jūsu draugam Biedēklim Gud­rajam. Lieta tāda, ka kopš seniem laikiem mūsu cilti saistīja zvērests: mums bija jākalpo Arahnai, pilnīgi jāpadodas viņai, un nekur nedrīkstējām tai kaitēt. Bet šajā zvērestā nebija solī­juma karot pret viņas ienaidniekiem, — vecītis viltīgi pasmai­dīja, — un tā mēs arī nekarojām.