ALEKSANDRS VOLKOVS: DZELTENĀ MIGLA

Jau pirmie soļi pa akmeņaino taku parādīja, ka iet pret ienaid­nieku kājām, ar rafaloo lapu filtriem uz lūpām pavisam nav tas kā braukt ērtā ekipāžā. Un tad Čarls Bleks nopriecājās, ka nav paņēmis līdzi no Kanzasas lielgabalu ar pulvera un lādiņu krā­jumiem, kaut gan tāda doma viņam bija ienākusi prātā. Kā gan ar tādu smagu, manevrēt nespējīgu ieroci dzītos pakaļ izmanī­gajai burvei pa kalnu aizām un gravām? Bet jebkura kalibra šautenes priekš Arahnas būtu tikpat kā bērnu plaukšķenes.

Karavānai arī bez lielgabala klājās grūti. Labi vēl, ka nodaļā bija pāris desmiti kokpauru ar komandieri Lanu Pirotu. Koka spēkavīri uzkrāva plecos visu kulbas bagāžu — pārtiku, guļam- piederumus, instrumentus. Viņi soļoja gājiena priekšgalā, izlū­koja, vai kaut kur nav slēpnis vai lamatas, novāca no ceļa lielos akmeņus.

Tālāk soļoja Čarls Bleks un Tims ar Artiņu uz rokām (sunī­tim bija jāsaglabā spēki turpmākai Arahnas pēdu dzīšanai). Viņiem sekoja Dzelzs Malkas Cirtējs; viņš vilka Biedēkli, jo na­badziņš visu laiku klupa un krita, aizkavēdams kolonnu. Dins Hiors un Faramants gāja resnā doktora Borila pavadībā, kuram, kā allaž, pie sāniem karājās somiņa ar medikamentiem. Dins Hiors stiepa burvju televizoru, ko neuzdrošinājās uzticēt kok- pauriem, bet Faramantam uz pleca bija ērti iekārtojusies Kaggi- Karr. Un beidzot aiz visiem, sargājot aizmuguri, majestātiski soļoja Dzelzs Bruņinieks Tillijs-Villijs.

Mazās armijas gaisa karaspēku pārstāvēja Kaggi-Karr. Ēr­glis nesa uz muguras Ennu. Viņš vērīgi lūkojās uz visām pusēm, bet apkārtnē viss bija mierīgi.

Ai, kā nopriecājās mūsu varoņi, pārgājuši Arahnas īpašumu robežu! Viņiem pari pletās sen neredzētas zilas debesis bez jel viena mākonīša. Spoža saule bagātīgi lēja pār viņiem savus starus. Dzīvinošs svaigs gaiss viļņiem lija viņu plaušās, kas jau bija atradinājušās brīvi elpot. Aizsvieduši apnikušos rafaloo lapu apsējus, cilvēki apsveica cits citu, un pat kokpauri skaļi līksmoja: tagad ātri izžūs bezsaules gaisā samitrējušie ķermeņi.

Un vienīgi Tillijs-Villijs raudzījās uz debesīm pilnīgā neiz­pratnē: savā īsajā mūžā viņš vēl nebija redzējis dienas spīdekli visā tā krāšņumā.

Tā kā nodaļa bija gājusi jau vairākas stundas un diena slie­cās pret vakaru, tad ceļinieki nolēma apstāties te līdz rītam: no­nāksi pie Arahnas alas naktī — un ja nu pēkšņi burve būs ierī­kojusi slēpni!

Cik jauka bija šī nakts svaigā, siltā gaisā zem lielām, spožām zvaigznēm tumši zilās debesīs!

Izstiepies savā cietajā guļvietā, raudzīdamies augšup, Čarls Bleks nikni noteica:

— Un šo jaukumu nolādētā burve atņēma Burvju zemei! Par to vien viņa pelnījusi nāvi!

Enna, Tims un Artiņš lieliski pavadīja nakti, omulīgi iekār­tojušies zem Karfaksa mīkstā spārna.

Gaismai austot, visa daudzkalibru kompānija devās ceļā un pēc trīs stundām sasniedza Arahnas patvertni. Tā bija tukša. Rūķi nebija redzami, visi kaut kur paslēpušies.

Pirms došanās pēdējā, izšķirošajā kaujā ar Arahnu Biedēklis iedomājās paskatīties uz viņu televizorā.

Burvju kastīti novietoja uz plakana akmens, un visi sastājās ekrāna priekšā. Biedēklis noskaitīja maģiskos vārdus, matētais stikls iegaismojās, un uz tā parādījās Arahna. Ietinusies zilajā mantijā, viņa slēpās mežonīgu klinšu sablīvējumā. Pēc burves sejas varēja redzēt, ka viņu pārņēmis niknums un bailes. Viņa meta skatienus uz visām pusēm, baidīdamās, ka ienaidnieki viņu atklās šajā slepenajā patvertnē. Netālu no Arahnas atradās milzīga milna, kuru burve varētu jebkurā brīdī satvert.

— Oho-ho, maigais radījums ir pamatīgi apbruņojies, — teica Faramants.

Tillijs-Villijs atsaucās:

— Pret manu zobenu šis koka verķis nav neko vērts, zvēru pie fokmasta!

Veltīgi izmeklējušies alā Arahnas buramo vārdu grāmatu, mūsu varoņi devās ceļā, atstādami alas priekšā visu smago bagāžu.

Pa priekšu skrēja Artiņš, piebāzis degunu pie zemes. Viņš gāja pa burves pēdām, nenovirzīdamies sāņus, tikpat brīvi kā cilvēks pa pilsētas ielu. Sekot mazajam, melnajam kamoliņam, kas vēlās starp krūmiem, garām zālēm, akmeņu grēdām, Lesta- ram un Tillijam-Villijam bija grūti, tāpēc pār sunīti lidoja Kaggi-Karr un kļuva milzim par drošu pavadoni. Aizmugurē, izstiepušies garā ķēdē, gāja kokpauri un cilvēki, bet gaisā lēni vēza spārnus Karfakss. Tagad viņam uz muguras neviens nesē­dēja: kaujā taču nevarēs domāt par sēdētāju un to sargāt.

Pēc katras pusstundas Biedēklis pa televizoru pārbaudīja, vai burve vēl ir slēptuvē. Arahna bija turpat, bet viņas izturēšanās kļuva arvien tramīgāka. Viņa vērīgi lūkojās debesīs: vai tikai viņa nebija pamanījusi ērgli? Carls Bleks signalizēja Karfak- sam, lai laižas zemāk, un tas pārgāja pļaujošā lidojumā.

— Arahnas pēdas kļūst svaigākas un sajūtamākas, — Artiņš ziņoja vadībai. — Mēs tuvojamies Arahnas slēptuvei.

Bet ceļš arvien pasliktinājās. Priekšā gadījās daudz aizu, šauru un platu. Pār šaurajām aizām kokpauri pārmeta tiltus no līdzpaņemtajiem baļķiem, platās aizas nācās apiet. Tillijam- Villijam, kas gāja priekšgalā, vajadzēja būt ārkārtīgi uzmanī­gam: vismazākā kļūda novestu pie kritiena un smaga sakropļo­juma. Bet tas nozīmētu visa pasākuma izgāšanos.

— Nolādētā burve, kur viņa ielīdusi! — tusnīja īskājainais Borils, knapi spēdams tikt citiem līdzi.

— Palieciet šeit, doktor! — vairākas reizes ieteica Carls Bleks.

— Nekādā gadījuma! Medicīnai vienmēr jabut sava postenī.

Un mazais, drosmīgais doktors, sviedriem noplūdis, turpināja

soļot.

Pēkšņi kalna galotnē parādījās Arahnas milzīgais, melnais stāvs: burve bija pamanījusi ienaidnieku tuvošanos.

čarla Bleķa nodaļas stāvoklis kļuva bīstams — viņi nonāca zem apšaudes. Burve locīdamās ar spēcīgajām rokām tvēra ak­meņus un svieda tos milzīgi tālu. Akmeņi sašķīda gabalos, un viens tāds gabals jau pārsita kokpaura rumpi. Lādiņus, kas lidoja uz Tilliju-Villiju, Dzelzs Bruņinieks ļoti veikli atsita ar vairogu.

Kapteinis Bleks pamanīja tuvumā kaut ko līdzīgu divslīpu akmens teltij, kas bija izveidojusies no divām blakus pieveltām lielām plāksnēm. Šajā akmens nojumē no apšaudes paslēpās Carls ar saviem cīņas biedriem.

Bleks teica:

— Kad cīnās milži, mums, punduriem, labāk turēties malā. Mūsu sitieni viņiem nav bīstamāki par kukainīšu kodienu.

Jūrnieks novietojās tuvu pie telts izejas, lai varētu ērtāk no­vērot kaujas gaitu. Viņš redzēja, kā milzis Tillijs-Villijs neat­laidīgi virzās augšup pa kalna nogāzi, bet burve viņu apsvaida ar lieliem akmeņiem. Čarls ar pamirušu sirdi sekoja, kā dār­dēdami un lēkādami lejup veļas klinšu gabali. Tie bija tik lieli, ka ar vairogu tos neatsist. Bet Tillijs-Villijs katrreiz veikli pa­liecās sāņus, un lādiņi aizšāvās garām.

— Vētras un viļņi! — pēkšņi mežonīgi ieaurojās jūrnieks, vicinādams rokas. — Beidzot arī ērglis iesaistījies kaujā!

Karfakss bija ilgi gaidījis izdevīgu brīdi un pēkšņi ieskrējies iebelza Arahnai pa muguru ar savu milzīgo knābi tik spēcīgi, ka burve gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viņa izlaida no rokām ak­meni, kuru taisījās mest lejā. Burve nikni pagriezās pret jauno ienaidnieku, paķēra no zemes milnu un mēģināja apdullināt Karfaksu.

Bet ērglis ar visu savu lielumu tomēr bija ļoti veikls un pras­mīgi izvairījās no sitieniem. Kamēr Arahna atkāvās no ērgļa, Tillijs-Villijs lieliem soļiem kāpa pa nogāzi augšup. Visas viņa atsperes čirkstēja un stenēja, mehāniskie muskuļi bija saspringti, bet Lestars ar mazajām kājiņām nepacietīgi mīdījās pa kabīnes grīdu, drudžaini skaitīdams: