Tuve Jansone - MUMINTĒTA MEMUĀRI

— Cik bērnišķīgi, — es teicu.

— Jā, un Frēdriksons ir dusmīgs! — Juksars turpināja. — Tavs spoks ir uzkrāsojis brīdinājumus virs vārdiem Juras orķestris un čiepj viņa tērauda spi­rāles!

— Tādā gadījumā, — es uztraukts izsaucos, — mums kaut kas jādara lietas labā! Un šai pašā acumirklī!

Aši es sacerēju ziņojumu un piestiprināju to pie navigācijas namiņa durvīm. Tā teksts bija šāds:

Godātais spoks!

Zināmu iemeslu dēļ nākamo piektdien pirms saules rieta tiek noturēts spoku saiets. Visas sūdzības tiek uzklausītas.

Karaliskā Bezlikumu Kolonija,

P.S. Nav ņemamas līdzi nekādas dzelzs ķēdes. •> >

Es ilgi prātoju, vai lai rakstu Karaliskā vai Bezlikumu Kolonija. Beidzot nolēmu rakstīt abus vārdus. Tad it kā veidotos skaists līdzsvars.

Spoks atbildēja ar sarkanu krāsu uz pergamenta (pergaments izrādījās Frēdriksona vecais lietus mē­telis, tas bija piedurts pie durvīm ar Bumbulītes maizes nazi).

"Liktenīgā stunda tuvojas", rakstīja mans mazais spoks. "Piektdien, bet Pusnaktī, kad tuksnesīgā vietā skan Nāves suņa vientulīgie kaucieni! Niecīgie mūdži, slēpiet savus purnus zemē, kas atbalsojas zem Nere­dzamo smagajiem soļiem, jo jūsu Liktenis ir asinīm rakstīts uz Kapeņu sienas! Ja man būs vēlēšanās, es

tomēr ņemšu līdzi dzelzs ķēdes!

? >

Spoks, saukts par Visšausmīgāko."

— Ak tā, — teica Juksars. — Liekas, ka liktenis ir vārds, kas viņam patīk.

— Pielūko, ka tu šoreiz nesmejies, — es stingri sacīju. — Tā iet, kad ne pret ko šai dzīvē nav respekta!

Bizeklis tika aizsūtīts, lai ielūgtu Frēdriksonu uz spoku saietu. Saprotams, es būtu varējis iet pats, bet atcerējos, ko Frēdriksons bija teicis par mani: "Tu nevari skatīties, iekams nav gatavs. Tu nāc par agru. Man ir neliela steiga." Tieši tā, laipnā, bet šausmīgi neaizsniedzamā balsī.

Spoks ieradās precīzi pulksten divpadsmitos, pa­vēstot to ar trim dobjiem kaucieniem.

— Es esmu šeit! — tas teica savā neatdarināmā balsī. — Trīciet, jūs mirstīgie, no aizmirsto kaulu atriebības!

— Sveiki, sveiki! — Juksars sveicināja. — Kāpēc tu mūžīgi činksti par tiem vecajiem kauliem? Kura kauli tie ir? Kāpēc tu pats tos neuzmeklē?

Iespēris Juksarain pa potīti, es pieklājīgi sacīju:

— Esi sveicināts, tu caurumceļa fantom! Kā klājas? Šausmas ņirdz dzelteni blāvas pār pazudināto krastu.

— Liec mierā manus izteikumus! — spoks dusmīgs sacīja. — Tā runāt drīkstu vienīgi es!

— Paklau, nu, — Frēdriksons teica. — Vai mēs nevaram gulēt mierā? Baidi kādu citu, ko?

— Tie ir ļoti pieraduši pie manis, — spoks saīdzis sacīja. — Pat dronts Edvards vairs nebaidās.

— Es nobijos! — sauca Bizeklis. — Man vēl tagad ir bail!

— Tas jauki no tavas puses, — sacīja spoks un steidzīgi piebilda: — Pamestā skeletu karavāna gau­do leduszalā mēnesnīcā!

— Mīļais spok, — Frēdriksons laipni sacīja, — lie­kas, tu neesi īsti līdzsvarots. Paklausies. Tu apsolīsi biedēt kaut kur citur. Es apsolu iemācīt tev jaunus biedēšanas veidus. Norunāts?

— Frēdriksonam ir nags uz šausmībām! — sauca Bumbulītes meita. — Tev nav ne jausmas, ko viņš var radīt no fosfora un skārda plāksnēm! Tu pārbiedēsi drontu Edvardu!

— Un Patvaldnieku, — es piebildu.

Spoks lūkojās Frēdriksonā un šaubījās.

— Ar savu miglas sirēnu? — Frēdriksons ierosināja.

— Vai māki spoku triku ar sveķotu diegu?

— Nē. Kā to dara? — spoks ieinteresēts gribēja zināt.

— Pats ar šujamdiegu, tādu resnāku, — paskaidroja Frēdriksons. — Augstākais ar 20. numuru. Tu pie­stiprini to kādam pie loga. Stāvi ārpusē un ar sveķiem berzē diegu. Iznāk šausmīgs kauciens.

— Pie manas dēmoniskās acs, cik tu esi patīkams! — spoks izsaucās un aizvēlās pie Frēdriksona kājām.

— Vai tu nevarētu sagādāt man arī kaulukambari? Tu sacīji, skārda plāksne? Tā man ir. Kā to dara?

Pēc tam Frēdriksons līdz pat ausmai sēdēja un ap­rakstīja, kā biedē ļaudis, un zīmēja smiltīs konstruk­cijas. Viņš acīmredzot bija sajūsmināts par šo bēr­nišķīgo nodarbošanos.

No rīta viņš devās atpakaļ uz Pārsteigumu dārzu, un manu spoku ievēlēja Karaliskajā Bezlikumu Kolo­nijā ar goda nosaukumu Izbīlis Šausmu Salā.

— Paklau, spok, — es sacīju. — Vai tev ir vēlēšanās dzīvot pie manis? Es jūtos mazliet vientuļš. Sapro­tams — man nav gluži bail, bet dažreiz pa naktīm me­tas diezgan neomulīgi…

— Pie visiem elles suņiem, — spoks iesāka un no- bāla aiz aizvainojuma. Bet tad tas nomierinājās un sacīja:

— Jā, lūdzu, tas ir laipni no tavas puses.

Es uzklāju spokam gultu cukura kastē un omulības labad nokrāsoju to melnu ar glītu joslu krustā sa­liktiem kaulu skriemeļiem. Uz ēdiena krūzītes es uz- rakstīju PRECEJIES (Bizeklim par lielu apmierinā­jumu).

— Milzīgi mājīgi, — spoks sacīja. — Vai tevi ne­traucēs, ja es ap pusnakti mazliet pagrabināšos? Esmu tā kā pieradis pie tā.

— Grabinies vien, — es teicu. — Bet ne vairāk kā piecas minūtes, un nesaplēs jūras putu tramvaju! Tas ir ļoti vērtīgs.

— Nu ja, piecas minūtes, — spoks sacīja. — Bet par Jāņu nakti es neatbildu.

Un Jāņu nakts atnāca un aizgāja (tad, starp citu, piedzima Bumbulītes vismazākā meita, saukta Mija, kas nozīmē vismazākā- kāda - vien - ir) un uzziedēja pu­ķes, un ienācās āboli vai kas cits garšīgs, un tika apēsts, un, kā nu tas bija, kā ne, es ieslīdēju bīstamā ik- dienišķībā, kas nonāca tik tālu, ka es pat iestādīju

samta rozes uz navigācijas namiņa komandtiltiņa un sāku spēlēt pogas ar Bizekli un Patvaldnieku.

Nekas neatgadījās. Mans spoks sēdēja podiņu krāsns stūrī un adīja šalles un zeķes: ļoti nomierinoša nodar­bošanās spokiem ar trausliem nerviem. Iesākumā tam patiesi izdevās nobiedēt pavalstniekus, un tas bija ļoti laimīgs, bet beidza spokoties, kad manīja, ka pavalst­niekiem patīk, ja viņus biedē.

Bumbulītes meita nerrojās aizvien trakāk un trakāk un katru reizi mani piemānīja. Reiz viņa izplatīja bau­mas, ka drontam Edvardam ir gadījies samīt Patvald­nieku! Es, diemžēl, vienmēr ticu, ka ļaudis saka to, ko domā, un aizvien kļūstu aizvainots, kad pamazām apjēdzu, ka viņi nerrojas vai arī uz mana rēķina uz­jautrinās. Kad es pārspīlēju, es vienmēr pats tam ticu!

Dažreiz ieradās dronts Edvards, nostājās krasta ūdenī un pa vecam paradumam bārās uz mums. Juk­sars bārās pretī, citādi es nekad nemanīju viņu darām nekā cita kā vien to, ka viņš ēda, gulēja, sauļojās, smē­jās ar Bumbulīti un rāpās kokos. Sākumā viņš arī rā­pās pāri bruģkmens mūriem, bet tas ātri apnika, kad viņš atklāja, ka tas nav aizliegts. Viņš tomēr apgalvoja, ka jūtoties lieliski.

Dažreiz es redzēju garām aizburājam baltos zal­kšus, un tad visu atlikušo dienu es biju melanholisks.

Pa to laiku manī izplatījās nemiers, kura dēļ vēlāk es piepeši kļuvu trakoti garlaikots šai labi iekārtotā un beznotikumu dzīvē un, tā sakot, aizlaidos.

Un tā, beidzot, tas notika.

Frēdriksons pats stāvēja pie navigācijas namiņa durvīm, un viņam galvā bija kapteiņa cepure. Bet šodien to rotāja divi mazi apzeltīti spārniņi.

Nodrāzies lejā pa kāpnēm, es saucu: