Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

— Frēdrikson! Sveiks! Tu piedabūji to lidot!

Viņš vēcināja ar ausīm un pamāja ar galvu.

— Vai tu kādam to esi teicis? — es ar pukstošu sirdi jautāju.

Viņš papurināja galvu. Un acumirklī es atkal biju piedzīvojumu meklētājs, atgriezās patika, es biju liels, stiprs un skaists! Frēdriksons vispirms bija atnācis pie manis, lai pastāstītu, ka viņa izgudrojums ir ga­tavs! Pat Patvaldnieks to vēl nezināja.

— Ātri! Ātri! — es saucu. — Sakravāsimies! Es atdošu savas samta rozes! Es atdošu savu māju! Ai, Frēdrikson, es vai plīstu no idejām un gaidām!

— Ir jau labi, — Frēdriksons sacīja. — Bet vispirms būs atklāšana un pārbaudes lidojums. Mēs nevaram nokrāpt Karalim svētkus.

Pārbaudes lidojums notika tai pašā pēcpusdienā. Pārveidotā upes laiva stāvēja uz estrādes pie Patvald­nieka troņa un bija pārklāta ar sarkanu drapējumu.

— Melns būtu bijis svinīgāk, — piezīmēja mans spoks, adīdams, ka adatas džinkstēja vien. — Vai arī plīvurs, pelēks kā pusnakts migla. Ziniet, šausmu krāsa.

— Pasaulīt, kā tas runā, — sacīja Bumbulīte, kas bija paņēmusi līdzi visus savus bērnus. — Sveika, mīļā meita! Vai esi redzējusi savus jaunākos brāļus un māsas?

— Mīļā mamma, vai tu atkal uztaisīji jaunus? —

Bumbulītes meita teica. — Pasaki tiem, ka vinu lielā

māsa ir karaliska Kolonijas princese un ar lidojošu upes laivu brauks apkārt mēnesim!

Mazie brāļi un māsas klanījās un kniksēja, un blenza vinā.

Frēdriksons vienā laidā līda zem drapējuma, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā.

— Kaut kas izputēs caurulē, — viņš murmināja. — Juksar! Uzej uz klāja un iedarbini lielās plēšas!

Pēc brīža lielās plēšas sāka pūst. Tūdaļ pēc tam no izpūtes caurules izlidoja milzum daudz biezputras, trāpot Frēdriksonam tieši acī.

— Kaut kas ir sagājis grīstē, — viņš sacīja. — Auzu pārslu biezputra!

Bumbulītes bērni kliedza no prieka.

— Piedodiet, — Bizeklis, tuvu asarām, sauca. — To, kas palika pāri no brokastīm, es ielēju tējkannā, nevis izpūtes caurulē!

— Kā tad nu ir? — jautāja Patvaldnieks. — Vai Mēs varam sākt Savu svētku runu jeb vai esat aizņemti?

— Tā bija tikai mana mazā meita Mija, — sa­jūsmināta paskaidroja Bumbulīte. — Viņa ir ļoti per­sonisks bērns! Ieliet biezputru izpūtes caurulē! Jau tas vien!

— Kundze, neņemiet to tik smagi, — Frēdriksons diezgan stīvi sacīja.

— Vai Mēs varam sākt vai Mēs nevaram? — Karalis jautāja.

— Lai tikai Jūsu Majestāte sāk vien, — es teicu.

Pēc pārtraukuma un pēc miglas sirēnas tuvojās Mur­muļu brīvprātīgais orķestris un Patvaldnieks, ļaudīm gavilējot, uzkāpa tronī. Kad bija iestājies klusums, viņš teica:

— Mūsu aušīgie, vecie ļaudis! Gadījums ir pie­mērots, lai veltītu jums dažus izjustus vārdus. Aplū­kojiet Frēdriksonu, Karalisko Galma pārsteigumu izgudrotāju. Vislielākais no tiem tiks atklāts šodien, lai tas šķērsotu zemi, ūdeni un gaisu! Apdomājiet labi šo drošās idejas darbu, kamēr jūs šņācat savās šķirbās, graužat, rakņājaties, čubināties un runājat blē­ņas. Mēs joprojām no jums gaidām lielas lietas, jūs nelaimes piemeklētie, neveiksminieki, augsti mīlētie pavalstnieki. Pacentieties izplatīt mazliet spožuma un goda pār mūsu pakalniem, un, ja tas nav iespējams, tad vismaz uzsauciet "urrā" šodienas varonim!

Un ļaudis sauca urravas tik stipri, ka zeme drebēja.

Murmuļi uzsāka spēlēt Karalisko Svētku valsi un, līstot rožu lietum un japāņu pērlēm, Frēdriksons iz­nāca priekšā un pavilka auklu. Kas par acumirkli!

Drapējums noslīdēja no Juras orķestra.

Bet tā vairs nebija mūsu vecā upes laiva, tas bija viens vienīgs spārnots metāla priekšmets, sveša, savāda mašīna! Es kļuvu pavisam melanholisks. Te es piepeši ieraudzīju ko tādu, kas mani samierināja ar pārvērsto upes laivu — tai bija vārds ultramarīna krāsā, tā jo­projām saucās Juras orķestris\

Tagad Murmuļu brīvprātīgais orķestris pārgāja uz Patvaldnieka himnu, jūs jau zināt, ar piedziedājumu "nu gan jūs bijāt izbrīnījušies, ha, ha" un Bumbulīte jutās tik aizkustināta, ka raudāja.

Frēdriksons uzvilka cepuri uz ausīm un, Karaliskās Bezlikumu Kolonijas pavadīts (joprojām līstot rožu un japāņu pērļu lietum), uzkāpa uz klāja, un Juras orķestri aši piepildīja Bumbulītes bērni.

— Piedodiet! — piepeši iekliedzies, Bizeklis nolēca atpakaļ pāri trapam. — Nē, es neuzdrīkstos! Augšā gaisā! Man atkal paliks nelabi! — un ka gaistoša svītra Bizeklis ienira laužu burzmā un nozuda.

Tai pašā brīdī mašīna sāka trīcēt un rūkt. Durvis tika aiztaisītas un stingri pieskrūvētas, un Juras or­ķestris šaubīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ pa estrādi. Un nākošajā mirklī tas tik spēcīgi salēcās, ka es nokritu uz dibena.

Kad iedrošinājos paskatīties pa logu, mēs kuģojām uz priekšu pāri koku galotnēm Pārsteigumu parkā.

— Tā lido! Tā lido! — kliedza Juksars.

Man trūkst vārdu, lai aprakstītu vienreizējo sajūtu, kas mani pārņēma, kad es lidinājos virs zemes. Kaut arī esmu pilnīgi apmierināts, tā sakot, ar braucamo, ar kādu neizdibināms liktenis mani ir apgādājis, man jāatzīstas, ka tas nav domāts, lai lidinātos. Tagad, pil­nīgi piepeši, es sajutos viegls un elegants kā bezdelīga, man nebija nevienas vienīgas raizes visā pasaulē, es biju zibensātrs un neuzvarams. Vispirms tas man sagādāja izmeklētu izpriecu paraudzīties uz tiem, kas joprojām tekalēja lejā pa zemi vai bailīgā apbrīnā blenza uz mani. Tas bija brīnišķīgs acumirklis, diem­žēl pārāk īss.

Juras orķestris grima un, apmetis loku, mīksti nolai­dās uz zemes, un ar baltām putu ūsām slīdēja pāri jūrai pie Patvaldnieka krasta.

— Frēdrikson! — es saucu. — Lidosim!

Viņš paskatījās uz mani, mani neredzēdams, viņa acis bija ļoti zilas, visu Frēdriksona stāvu apdvesa sle­pens triumfs, ar kuru mums citiem nebija nekā ko- piga. Un tad viņš lika Juras orķestrim doties tieši lejā jūrā. To piepildīja zaļa, caurspīdīga gaisma, un gar kajīšu logiem aiztrauca garām burbuļu bari.

— Nu mēs grimstam, — sacīja mazā Mija.

Piespiedis purniņu pie rūts, es lūkojos jūrā. Juras

orķestrim pašā vidū bija iededzināts lampu vainags. Lampas sūtīja vāru, drebošu gaismu jūras tumsā.

Es notrīsēju. Uz visām pusēm nekā cita kā vien zaļa tumsa, mēs slīdējām mūžīgā naktī un pilnīgā tukšumā. Frēdriksons izslēdza motoru, un mēs klusā planējumā grimām arvien dziļāk un dziļāk. Neviens no mums nerunāja, vaļsirdīgi sakot, mēs bijām maz­liet nobijušies.

Bet Frēdriksona ausis bija saslējušās stāvus no priekiem, un tagad es redzēju, ka viņš ir uzlicis jaunu kapteiņa cepuri, kas bija izrotāta ar divām mazām sudraba spurām.

Neparastajā klusumā es mazpamazām uztvēru čuk­stus, kas kļuva aizvien skaļāki. Izklausījās, it kā tūk­stošiem izbiedētu balsu būtu čukstējušas vienu un to pašu lietu atkal un atkal, vienu vienīgu vārdu: jūras suns, jūras suns, jūras suns…

Mīļie lasītāji, pamēģiniet paši kādu brīdi čukstēt "jūras suns", — brīdinoši un ļoti lēnām — tas iz­klausās šausmīgi!

Tagad mēs varējām izšķirt milzum daudz mazu ēnu, kas iznira no tumsas. Tās bija zivis un jūras čūskas, un ikvienai uz deguna bija mazs lākturītis.

— Kāpēc viņas nav aizdedzinājušas savus lāktu­rus? — brīnījās Bumbulīte.

— Varbūt beigušās baterijas, — teica viņas meita.