Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

— Mammu! Vai tu mums lasīsi priekšā? — savās gultās jautāja Bumbulītes bērni.

— Jā, protams, — Bumbulīte atbildēja. — Kur mēs palikām?

— Policijas — inspektors — Tvigs — lavījās — lē­nām — tuvāk! — klaigāja bērni.

— Labi, — noteica viņu mamma. — Policijas inspektors lavījās lēnām tuvāk. Vai tur tālāk nespīdēja revolvera stobrs? Ledus auksts, apņēmīgs viņš slīdēja tālāk uz tiesas un taisnības atriebes kājām, apstājās, lavījās uz priekšu…

Es izklaidīgi klausījos Bumbulītes stāstā, ko biju dzirdējis tik daudz reižu.

— Sis stāsts man patīk, — spoks teica. Tas izšuva turekli irbulīšu paciņai (kaulu skriemeļus uz melna flaneļa), vienu aci uzmetot pulkstenim.

Bizeklis sēdēja pie kamīna un turēja Mērcītes ķepu. Juksars lika pasjansu. Frēdriksons gulēja uz vēdera un skatījās bildes grāmatā "Brauciens pāri Okeānam". Bija droši un omulīgi, tīrā ģimenes dzīve, un, jo vairāk es uz to skatījos, jo nemierīgāks kļuvu. Manas kājas kņudēja.

Laiku pa laikam jūras putas apšļāca melnās, dre­bošās logu rūtis.

— Būt šādā nakti uz jūras, — es izklaidīgi sacīju.

— Astoņas balles. Ja ne vairāk, — ieteicās Frēdrik­sons, blenzdams savas bilžu grāmatas viļņos.

— Es iziešu ārā un paskatīšos uz laiku, — es mur­mināju un aizvēja pusē izslīdēju pa durvīm. Mirkli es stāvēju mierā un klausījos.

Bangu draudošie rībieni piepildīja tumsu ap mani. Es paostīju gaisu no jūras puses, atliecu atpakaļ ausis un devos uz vēja pusi.

Vētra ar rēkoņu brāzās pār mani, un es aizvēru acis, lai neieraudzītu visu to neizsakāmi šausmīgo, kas rudens naktī var ārā staigāt. Baisas lietas, par ku­rām labprāt netīkas domāt …

Starp citu, šis bija viens no tiem nedaudzajiem ga­dījumiem, kad es nedomāju nemaz. Es tikai zināju, ka tagad man jāiet uz krastmalu ar tās šņācošajām bangām, — tās bija maģiskas Priekšnojautas, kas vēlāk mūžā mani bieži noveda pie pārsteidzošiem rezul­tātiem.

No nakts mākoņa izlīda mēness, un slapjā smilts spīdēja kā metāls. Viļņi dārdēja pret krastu, pacēlās augšā ar izplestiem nagiem un kā virkne baltu pūķu noblīkšķēja pār krastu, plīkšķēdami aizvilkās tumsā un nāca atkal atpakaļ.

Manas atmiņas pieveic mani!

Kas bija tas, kas lika man spītēt tumsai un aukstu­mam (ļaunākajam, ko trollītis Mumins zina), lai klīstu lejā uz krastu tieši tai nozīmīgajā naktī, kas izcēla trollīša Mumina māmiņu uz mūsu salas? Ak, brīvība, izcilā lieta.

Cieši pieķērusies pie dēļa, viņa traucās bangās, kā bumba ielidoja līcī un atkal tika ievilkta jūrā.

Es iedrāžos krasta ūdenī un kliedzu no visa spēka:

— Es esmu šeit!

Tagad viņa nāca atpakaļ. Viņa bija palaidusi dēli vaļā un burāja augšup lejup ar kājām gaisā. Acu nepa­mirkšķinot, es redzēju tuvojamies melno ūdens sienu. Es satvēru krastā izskaloto savos skāvienos, un nāka­majā mirkli mēs bezpalīdzīgi virpuļojām pa bangām, kas vārījās.

Ar pārdabisku spēku es ietriecu kājas smiltīs, turējos stingri, cieši — es rāpoju krastā, kamēr viļņi badīgi tvēra pēc manas astes, es meimuroju, stīvējos, cīnījos

un noliku savu daiļo nešlavu krastā, drošībā no mežonīgi cietsirdīgās jūras. Ak, tas bija pavisam kas cits, nekā glābt Murmules mātesmāsu! Trollītis Mumins, tieši tāds kā es, bet daudz skaistāks, mazs sievišķīgs trollītis Mumins, ko es biju izglābis! Viņa piecēlās kājās un kliedza:

— Glāb somu! Glāb somu!

— Vai to, ko jūs turat? — es jautāju.

— Ai, tā ir te! — viņa izsaucās. — Tavu prieku… —

Un vina atvēra savu lielo, melno somu un sāka rakņāties un meklēties tajā. Beidzot viņa izvilka pū- dernīcu.

— Man liekas, ka jūra ir sabojājusi pūderi, — viņa skumīgi sacīja.

— Tas nekas, jūs esat skaista tik un tā, — es galanti piezīmēju.

Tad ar neaprakstāmu skatu viņa pacēla acis uz mani un stipri nosarka.

Ļaujiet man apstāties šeit, pie šī ievērojamā pagrie­ziena punkta manā vētrainajā jaunībā, ļaujiet man nobeigt memuārus, kur trollīša Mumina māmiņa, vispiemīlīgākā starp troļļiem Muminiem, ievēlās ma­nā dzīvē! Pēc tam manu dullumu pārlūkoja viņas

maigās un saprotošās acis, pārvērzdamās to par vie­dokli un saprātu, kamēr pašas tās vienlaikus zaudēja mežonīgo brīvības šarmu, kas vilināja mani par tām rakstīt.

Tas viss notika šausmīgi sen, bet tagad, kad esmu atdzīvinājis savas atmiņas, es jūtu, ka viss varētu atga­dīties vēl reizi, lai gan gluži jaunā veidā.

Es nolieku memuāru pildspalvu pārliecībā, ka pie­dzīvojumu burvīgais laiks tik un tā vēl nav beidzies (tas būtu gaužām skumīgi).

Bet tagad nāk svarīgs epilogs.

Lai ikviens ievērības cienīgs trollītis Mumins ap­domā manus pārdzīvojumus, manu drosmi, manu sa­pratni, manus tikumus (un, iespējams, manas muļķī­bas) — ja viņš nepūlas mācīties no tās pieredzes, kura viņam pašam reiz jāgūst te brīnumainā, te apgrū­tinošā veidā, kas raksturīgs visiem jauneklīgiem un apdāvinātiem troļļiem Muminiem.

Te nobeidzas memuāri.

Trollīša Mumina tētis nolika memuāru pildspalvu uz verandas galda un klusuciezdams uzlūkoja savu ģimeni.

— Priekā! — aizkustināta teica Muminmāmiņa.

— Priekā, tēt! — teica trollītis Mumins. — Tagad gan tu esi slavens.

— Ko tu saki! — izsaucās tētis un salēcās.

— Kad ļaudis lasīs šo grāmatu, tie domās, ka tu esi slavens, — trollītis Mumins nešaubīdamies sacīja.

Rakstnieks māja ar ausīm un izskatījās priecīgs.

— Varbūt! — viņš sacīja.

— Bet pēc tam, kas notika pēc tam? — sauca Snifs.

— Ai — pēc tam, — teica trollīša Mumina tētis un ar vieglu žestu pamāja, aptverot māju, ģimeni, dārzu, Muminieleju un, starp citu, visu citu, kas min uz papēžiem katra jaunībai.

— Mīļais bērns, — kautri sacīja Muminmāmiņa, — pēc tam sākās tas.

Pēkšņa vēja pūsma sadrebināja verandu. Lietus pie­ņēmās spēkā.

— Būt uz jūras šitādā naktī, — tētis izklaidīgi mur­mināja.

— Bet mans tētis? — jautāja Susuriņš. —Juksars?

Kas notika ar vinu? Un mammu?

— Un Bizekli! — sauca Snifs. — Jūs izturējāties ne­vīžīgi pret vienīgo tēti, kāds man jebkad bijis! Nemaz jau nerunājot par viņa pogu kolekciju un Mērcīti!

Verandā iestājās klusums.

Un tieši tobrīd, savādi gan — tieši tai acumirklī, kas bija gaužām nepieciešams šī stāsta labad — pie durvīm klauvēja. Trīs stingri, īsi klauvējieni.

Trollīša Mumina tētis pielēca kājās un iesaucās:

— Kas tur!?

Tad dobja balss atbildēja:

— Atveriet! Nakts ir slapja un auksta.

Mumintētis atvēra durvis līdz galam.

— Frēdrikson! — viņš iekliedzās.

Un verandā ienāca Frēdriksons, nopurināja no sevis ūdeni un sacīja:

— Pagāja laiks, kamēr atradu. Sveiki, sveiki.

— Tu neesi kļuvis ne par matu vecāks! — Mumin­tētis aizgrābts izsaucās. — Ai, cik es esmu apmieri­nāts! Ai, cik es esmu priecīgs!

Tad atskanēja sīka, dobja balss, kas sacīja:

— Tāda likteņnaktī kā šī aizmirstie kauli grab vai­rāk kā jebkad! — un, draudzīgi ņirgdams, spoks per­sonīgi izlīda no Frēdriksona mugursomas.

— Esiet sveicināti! — sacīja trollīša Mumina mā­miņa. — Vai drīkst piedāvāt groku?

— Paldies, paldies, — teica Frēdriksons. — Man vienu. Un vienu spokam. Un dažus tiem, kas tur ārā!