Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

— Mammu, kas ir jūras suns?

Zivis piepeldēja pie paša Juras orķestra un inte­resējās. Tās stāvēja ciešā apli ap grimstošo laivu, un visu laiku mēs dzirdējām biedējošo čukstu — jūras suns! jūras suns!

— Te kaut kas nav labi, — sacīja Juksars. — Man ir Priekšnojautas! Es pēc sava deguna jūtu, ka tie neuz­drošinās iedegt savas lampas. Aizliegt ļaudīm iedegt lampas, kuras tie paši nes sev uz galvas!

— Varbūt jūras suns to ir aizliedzis? — čukstēja Bumbulītes meita, starodama no sasprindzinājuma.

— Man bija mātesmāsa, kas nekad neiedrošinājās iededzināt savu prīmusu, jo, kad viņa to izdarīja pirmo reizi, tas uzlidoja gaisā kopā ar viņu!

— Nu mēs sadegsim, — teica mazā Mija.

Zivis nāca aizvien tuvāk. Kā ciešs mūris tās stāvēja ap Juras orķestri un blenza uz jnūsu lampām.

— Vai tās nemāk runāt? — es jautāju.

Tad Frēdriksons iedarbināja savu bezdrāts klausā­mo aparātu. Tas brīdi pašņāca, pēc tam mēs izdzirdām tūkstoškārtīgi žēlabainu kaucienu: jūras suns, jūras suns! Viņš nāk tuvāk un tuvāk, un tuvāk… Nodzēsiet gaismu! Nodzēsiet gaismu! Tevi apēdīs… Cik vatu tev ir, nabaga vali?

— Ja jābūt tumsai, tad jābūt tumsai, — atzinīgi noteica mans spoks. — Likteņa nakts aizsedz kapsētu ar saviem plīvuriem, vientulīgi vaimanā melnas ostas.

— Tcssss, — kušināja Frēdriksons. — Es kaut ko dzirdu…

Mēs klausījāmies. No lielas tālienes nāca vāji du­noša skaņa, kā pulsa sitiens — nē, kā soļi, itin kā kāds palēkdamies nāktu lieliem, gausiem soļiem. Uz mirkli visas zivis bija pazudušas.

— Nu mūs apēdīs, — sacīja mazā Mija.

— Man liekas, es nolikšu bērnus gulēt, — sacīja Bumbulīte. — Visi gultās!

Viņas bērni sastājās aplī un palīdzēja cits citam atpogāt pogas uz muguras.

— Šovakar izskaitiet paši sevi, — mamma teica. — Es jūtos mazliet izklaidīga.

— Vai tu mums lasīsi priekšā?! — bērni klaigāja.

— To es varu darīt, — Bumbulīte atbildēja. — Kur mēs pēdējo reizi palikām?

Bērni monotoni vienā mutē norunāja: tas — ir —

vienača — Boba — asinainais — roku darbs — izteicās — policijas inspektors — Tvigs — un — izvil­ka — trīscollu — naglu — no — nogalinātā — auss — tas —būs — noticis —

— Labi, labi, — sacīja Bumbulīte. — Bet pastei­dzieties mazliet …

Savādi lēkājošā skaņa bija pienākusi daudz tuvāk. Juras orķestris nemierīgs šūpojās, un klausāmaparāts šņāca kā kaķis. Es jutu, ka man mati pakausī slejas stāvus, un es saucu:

— Frēdrikson! Nodzēs lampas!

Iekams palika tumšs, mēs vēja pusē paredzējām jūras suņa ēnu, un šis redzējums bija pilnīgi neaprak­stāmi šausmīgs — varbūt lielākotiesu tāpēc, ka par nezvēru mēs paguvām gūt tikai vispārēju iespaidu. Tumsā es iztēlojos pārējo, un tas bija vēl ļaunāk.

Frēdriksons iedarbināja mašīnu, bet, iespējams, viņš bija pārāk uztraukts, lai spētu navigēt. Juras orķestris nevis pacēlās, bet ātri nogrima līdz pašam jūras di­benam.

Tur tas izlaida savas kāpurķēdes un sāka rāpot pa smiltīm. Aļģes kā taustīgas rokas slīdēja gar mūsu logiem. Tumsā un klusumā mēs dzirdējām elsojam jūras suni. Tagad tas kā pelēka ēna izslīdēja no jūras zālēm, acis tam bija dzeltenas, un divas šausmīgas gaismas strēles kā starmeši taustījās pār laivas malām.

— Visi zem segām! — Bumbulīte sauca saviem bērniem. — Un ātrāk nebāziet galvas ārā, iekams es neteikšu!

Atskanēja nejauks trinkšķis kuģa pakaļgalā, jūras suns bija sācis grauzt dziļuma stūri.

Tai pašā brīdī ārā jūrā sacēlās milzīga kustība. Juras orķestris pacēlās un tika nosviests' uz muguras, aļģes

ar plīvojošiem matiem gulēja jūras dibenā, un ūdens šalca kā no vannas istabas krāna. Mēs tikām sasviesti krustām šķērsām, skapja durvis atsitās vaļā, un ārā iz­lidoja trauki, dancodami riņķī kopā ar auzu pārslām, mannu, sāgo un rīsiem, Bumbulītes bērnu zābakiem un spoka adāmadatām, un Juksara tabakas kārba ap­gāzās, un tas bija gaužām drausmīgi. Un no jūras tumsas mēs izdzirdām kaucienu, kas lika saslieties stāvus spalvām uz ikviena astes.

Pēc tam iestājās klusums. Baiss klusums.

— Man jau patīk lidot, — Bumbulīte vaļsirdīgi paskaidroja, — bet it nemaz nepatīk nirt. — Diez cik bērnu man ir palicis. Mīļo meitiņ, izskaiti tos!

Bet, tikko Bumbulītes meita bija sākusi skaitīt, te šausmīga balss izsaucās:

— Ak tā! Jūs esat šeit, pārmorrojusies kompānija! Septiņi simti caurumu manā mazajā alā! Jūs domājāt, ka varēsiet noslēpties jūras dzelmē, ko? Ne no manis! Ne no manis, kuram jūs pastāvīgi aizmirstat pateikt ardievas!

— Kas tad nu tas ir? — Bumbulīte izsaucās.

— Vari minēt trīs reizes, — pavīpsnājis teica Juk­sars.

Frēdriksons aizdedzināja lampas, un pēc tam dronts Edvards, pabāzis galvu zem ūdens, pa logu skatījās uz visu kompāniju. Mēs skatījāmies pretī, cik vien bezrūpīgi jaudājām, un tad ieraudzījām dažus gabalus no jūras suņa, kas peldēja visapkārt: mazliet astes un mazliet ūsu, bet viss pārējais bija tikai biezputra, jo drontam Edvardam bija gadījies to samīt.

— Edvard! Mīļais draugs! — sauca Frēdriksons.

— To mēs nekad neaizmirsīsim, — es teicu. — Tu mūs izglābi pēdējā minūtē!

— Bērni, nobučojiet tēvoci, — izsaucās Bumbu­līte, raudādama no aizkustinājuma.

— Par ko jūs runājat? — dronts Edvards jautāja. — Nelaidiet ārā bērnus! Tie tikai salīdīs man ausīs. Ar katru dienu jūs kļūstat neciešamāki! Drīz jūs vairs nederēsiet pat apēšanai. Es gandrīz samaitāju kāju pirkstus, jūs meklēdams, un tagad jūs, kā parasts, tikai cenšaties izvairīties no lietas un lišķojaties!

— Tu samini jūras suni! — kliedza Juksars.

— Ko tu saki! — ieteicās dronts Edvards un salē­cās. — Vai nu atkal esu kādu saminis!? Ticiet man, tur es nekā nevarēju darīt! Un tieši pašlaik mana rocība neatļauj vēl kādas bēres…

Piepeši viņš saniknojās un iekliedzās:

— Starp citu, kāpēc jūs ļaujat saviem vecajiem suņiem skraidīt man gar kājām! Vainojiet paši sevi!

Un dronts Edvards dziļi aizvainots aizbrida prom pa jūru. Pēc brīža viņš pagriezās un sauca:

— Es atnākšu uz kafiju rīt no rīta! Un tai ir jābūt stiprai!

Piepeši atgadījās kas jauns — atspīdēja visa jūras dzelme.

— Nu mēs atkal sadegsim, — teica mazā Mija.

Simtiemmiljonubiljoniem zivju peldēja no visām

pusēm ar aizdedzinātiem lākturiem, kabatas baterijām, laternām, vētras lukturiem, spuldzēm un karbīda lam­pām. Dažai labai pie katras auss bija pa svečturim, un ikviena staroja no prieka un pateicības.

Nupat vēl tik drūmā jūra iemirdzējās kā varavīksne no ziliem zāļu paklājiem ar violetām, sarkanām un koši dzeltenām anemonēm, un jūras čūskas aiz līksmes stāvēja uz galvas.

Mūsu mājupceļš bija viens triumfa brauciens. Tas gāja cilpām krustu šķērsu pa visu jūru, un nekad ne­varēja zināt, vai mums gar iluminatoriem dancoja jūras gaisma vai zvaigznes.

Tikai uz rīta pusi mēs atstūrējām atpakaļ Patvald­nieka salā, un tad lielais vairums no mums bija diez­gan slābani un miegaini.

Mazā Mija stiprā palielinājumā.