Tuve Jansone: MUMINTĒTA MEMUĀRI

Tikai tad, kad mēs ieraudzījām, ka pasta laiva ir tuk­ša, mums ienāca prātā, ka septiņi tūkstoši klintsāpšu diez vai varētu tajā satilpt. Gar krastiem skanēja at­vieglojuma un vilšanās saucieni. Viens vienīgs klints­āpsis ielēca kāzu gulbī, kas žigli tuvojās krastam.

— Kas tad nu?! — jautāja Patvaldnieks, kas vairs ilgāk nevarēja nociesties, bet bija atstājis savu troni un nonācis krastmalā. — Viens vienīgs klintsāpsis?!

— Tas ir mūsu pašu vecais klintsāpsis! — es iz­saucos. — Un viņam rokās ir neparasts sainis!

— Tātad viņu tomēr apēda, — sacīja Frēdriksons.

— Klusu! Klusu! Klusu! — Karalis sauca un iedar­bināja miglas sirēnu. — Dodiet vietu klintsāpsim! Viņš ir Vēstnieks!

Ļaužu masas pašķīrās, dodamas vietu līgavai un līgavainim un klintsāpsim, kurš, kautrīgi pietecējis mums klāt, nolika saini zemē. Tam bija viegli ap­grauzti stūri, bet citādi tas bija labā stāvoklī.

— Nuu? — Patvaldnieks jautāja.

— Murmules mātesmāsa liek sveicināt… — sacīja klintsāpsis, drudžaini meklēdamies pa sava svētdienas uzvalka kabatām.

Visi aiz nepacietības lēkāja ar abām kājām.

— Pasteidzieties! Pasteidzieties! — Karalis sauca.

Beidzot, izvilcis saņurcītu vēstuli, klintsāpsis cienīgi

paskaidroja:

— Murmuļa mātesmāsa iemācīja mani lasīt. Es zinu gandrīz visu alfabētu! Visus burtus, izņemot ai, au, ei un ie! Viņa lasīja, un es rakstīju. Viņa saka šādi. Klintsāpsis ievilka elpu un sāka mokoši lasīt priekšā:

MIĻ BĒRNI!

ES RAKSTU ŠĪS RINDAS AR SĀPĪGU NOŽĒLU, SIRDS­APZIŅAS PĀRMETUMM UN NEIZPILDĪTA PNĀKUMA JŪTĀM. MAN NAV SPĒJAMS RASTS UZ JŪSU KĀZĀM, BET CERU, KA JŪS ATVNOST ŠO RBĪGO RĪCĪBU. TICT MAN, ES BIJU GLMOTA UN PRCĪGA, KA JŪS ILGOJATS PĒC MANIS UN ES ESMU RDĀJUSI ZKUSTINĀJUMA ASARU UPES, KA MAZS BIZEKLIS NOLĒMIS PRECĒTS. ES NEVARU VN BGT JUMS PATKTS, MĪĻ BĒRNI, VIS­PIRMS J PAR TO, KA JŪS MANI IZGLĀBĀT, KA MANI NEAPĒD MORRA UN PĒC TAM, KAD JŪS MANI STĀ­DĪJĀT PRKŠĀ TM APBUROŠAJAM KLINTSĀPŠM. TAS IR MANS NEMURMULISKS PNĀKUMS ATZĪT ŠSMĪGO PATSĪBU: KLINTSĀPŠM UN MAN IR ĻOTI STIPRI JTRI KOPĀ, KA PAT KĀZU SVINĪBAS NEVAR ZVILINĀT MŪS NO MĀJĀM. MĒS ROTAĻĀJAMS DZINOŠAS ROTAĻAS GU DNU UN ILGOJAMS PĒC VESELĪGĀS ZMAS AR TĀS ĀTRO BRKŠANU PA SNGU. L KT KĀDĀ MĒRĀ MAZINĀ­TU JŪSU VILŠANOS, ES TOMĒR ZSŪTU DĀRGU KĀZU DĀVANU, KURA, ES CERU, ROTĀS BIZEKĻA KAFIJAS KĀRBU!

SEŠI SIMTI DEVIŅDESMIT DEVIŅI SVCNI NO KLIN­TSĀPŠM

PATCĪGĀ PADEVĪBĀ MURMULES MĀTESMĀSA.

Pakalnos iestājās pilnīgs klusums.

— Kas ir rbīgs? — es jautāju.

— Riebīgs, saprotams, — klintsāpsis atbildēja.

— Vai tev patīk audzinošas rotaļas? — Frēdriksons piesardzīgi apvaicājās.

— Šausmīgi traki! — klintsāpsis atbildēja.

Es apsēdos un jutos apjucis.

— Mīļais, atver saini! — Bizeklis sauca.

Klintsāpsis svinīgi pārgrauza auklu, un nāca redza­ma fotogrāfija dabiskā lielumā, attēlojot Murmules mātesmāti kā klintsāpšu karalieni.

— Viņai deguns ir savā vietā! — Bizeklis iekliedzās. — Cik es esmu laimīgs! Ai, cik jauki!

— Mīļais, paskaties uz rāmi, — sacīja Mērcīte.

Mēs visi palūkojāmies uz rāmi un iesaucāmies:

— Ai! — Tas bija no īsta spāņu zelta ar topāza ro­zēm un hrizolītu katrā stūrī. Vistuvāk fotogrāfijai bija virkne mazu dimantu (aizmugure bija noklāta ar vienkāršiem tirkīziem).

— Vai tu domā, ka tos var noknibināt nost? — Mērcīte vēlējās zināt.

— Noteikti! — Bizeklis jūsmīgi izsaucās. — Vai mēs nedabūjām arī kādu mantu kā kāzu dāvanu?

Un tieši tobrīd līcī atskanēja drausmīga balss, un tā sauca:

— Nu! Septiņi simti caurumu manā mazajā kārbā! Te es gaidu un gaidu savu rīta kafiju, un neviens pats neatminas būt laipns pret veco Edvardu!

Pāris dienas pēc tam, kad trollīša Mumina tētis bija pastāstījis par Bizekļa kāzām, viņš ar savu ģimeni sēdēja verandā. Bija vētrains septembra vakars. Mu- minmāmiņa bija pagatavojusi viņiem groku un sviest­maizes, un visi bija izrotājuši sevi īpašā veidā, tā viņi darīja tikai ļoti svinīgos gadījumos.

— Nu-u? — Muminmāmiņa gaidu pilna ieteicās.

— Memuāri tika šodien pabeigti, — tētis neskaidri noteica. — Nobeiguma vārdi tika uzrakstīti četrdes­mit piecas minūtes pāri sešiem. Pēdējais teikums — jā, jūs paši varēsiet izšķirt, kā jums tas patīk!

— Vai tur nekas nav rakstīts par tavu uzdzīvi ar baltajiem zalkšiem? — Susuriņš jautāja.

— Nē, — tētis sacīja. — Saproti, šī būs pamācoša grā­mata.

— Tieši tāpēc! — kliedza Snifs.

— Kuš, kuš, tcss, — teica trollīša Mumina māmi­ņa. — Bet vai man pamazām nevajadzētu parādī­ties? — un viņas seja kļuva gluži sārta.

Trollīša Mumina tētis ieņēma trīs dziļus klunkškus

no savas glāzes un teica:

— Uz mata. Ieklausies labi, mans dēls, jo pēdējā nodaļa stāsta par to, kā es atradu tavu māmiņu.

Tad viņš atvēra grāmatu un lasīja:

Iestājās rudens, un lieli, pelēki lieti ieslēdza Patvald­nieka salu pastāvīgā miglā.

Es biju ļoti pārliecināts, ka mūsu slavenais brau­ciens ar Juras orķestri ir tikai ievads lielajam braucie­nam pasaulē. Bet tā nenotika. Tā bija kulminācija, virsotne bez turpinājuma. Kolīdz Frēdriksons bija pārbraucis mājās un jezga ar Bizekļa kāzām bija no­rimusi, viņš sāka uzlabot savu izgudrojumu. Viņš mainīja un būvēja klāt, viņš iekārtoja, slīpēja, pulēja un krāsoja līdz bezgalībai, un beidzot Juras orķestris izskatījās kā salons.

Dažreiz Frēdriksons iztaisīja mazus izklaides brau­cienus ar Patvaldnieku vai Karalisko Bezlikumu kolo­niju, bet uz vakariņām viņš vienmēr atgriezās mājās.

Es turpināju ilgoties, un man sašļuka dūša aiz ilgām pēc milzīgās pasaules, kas mani gaidīja. Un lija aizvien stiprāk un stiprāk, un aizvien bija kaut kas darāms vai nu ar dziļuma stūri, vai apgaismojumu, vai mašīn- telpas lūku, vai ko citu, ko varēja mainīt. Drīz vien uznāca lielās vētras. Bumbulītes māju aizpūta prom, un viņas meita sasaldējās, guļot ārā. Bizekļa kafijas kārbā lija iekšā lietus. Man vienīgajam bija kārtīga māja ar labu podiņu krāsni. Kas tādā gadījumā notiek? Saprotams, nepagāja ilgs laiks, kad visi dzīvoja pie manis. Un, jo plašāka bija ģimenes dzīve navigācijas namiņā, jo vientuļāks es jutos.

Es nevaru pietiekami uzsvērt tās briesmas, kad draugi ņem un apprecas vai arī kļūst par galma izgud­rotājiem. Vienu dienu ir viena bezlikumu kompānija, dēkaini biedri, kas aizlaižas, kad apnīk — ir ko izvēlēties, sazin kas, visa pasaules karte —

— un te piepeši viņus tas vairs neinteresē. Viņi grib siltumā. Viņiem ir bail no lietus. Viņi sāk krāt prāvas lietas, kurām nepietiek vietas iesaiņojumā. Viņi

runā tikai par sīkumiem. Viņiem pēkšņi nepatīk no­lemt vienu un darīt gluži otrādi. Agrāk viņi vilka bu­ras, un tagad viņi taisa plauktiņus traukiem. Ak, kurš gan spēj runāt par šādām lietām, neritot asarām!

Pats ļaunākais bija tas, ka viņi mani apli­pināja, un, jo patīka­māk man bija kopā ar viņiem pie podiņu krāsns, jo grūtāk bija būt brīvam un drošam kā jūras ērglim. Mīļie lasītāji, vai jūs mani saprotat? Es biju ie­slēgts un tomēr ārpu­sē, un beidzot es ne­biju it nekas, un bija tikai vētras un lieti.

Tai gluži sevišķajā vakarā, par kuru tagad stāstīšu, bija drausmīgs laiks. Jumts knakšķēja un šņirkstēja, laiku pa laikam dievidrietumu vētra pa skursteni dū­mus iesvieda atpakaļ, un lietus tecēja kā mazas, žiglas kājas pa verandu (es komandtiltiņu biju pārbūvējis par verandu un izzāģējis balustrādi priežu čiekuru rakstā).