JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

Bonds kā apmāts neatskatīdamies devās projām.

Viņš apsēdās uz gultas malas un tukšu skatienu vērās ārā pa logu mierīgajā jūras ai­navā. Tad truli paskatījās uz vēstuli. Uz tās plašā, vijīgā rokrakstā bija uzrakstīts "Pour Lur*.

Bonds pēkšņi atskārta, ka Vespere jau ie­priekš lūgusi kādam no apkalpotājiem, lai vi­ņu pamodina agrāk, jo nebija vēlējusies, lai tas būtu viņš, kurš atradis līķi.

Viņš pagrieza aploksni otrādi. Pavisam ne­sen viņa to aizlīmēdama bija nolaizījusi ar sa­vu silto mēli.

Bonds saņēmās un atvēra aploksni.

Vēstule nebija gara. Pēc pirmajiem izlasī­tajiem vārdiem, viņa elpa kļuva sēcoša.

Bonds nometa papira lapas uz gultas, it kā rokās viņam būtu bijis skorpions.

"Manu dārgo Džeims.

es mīlu Tevi no visas sirds un ceru, ka. la­sot šos vārdus, arī Tu vēl joprojām mīli mani, jo tikai līdz šim mirklim mūsu mīlestībai ir lemts dzīvot. Ardievu, mana lielā mīla, kamēr šīs jūtas mūsos vēl ir dzīvas. Ardievu, mīļo­tais.

Es esmu dubultaģente un strādāju krievu labā. Mani saven'ēja gadu pēc kara, un kopš tā laika esmu pie viņiem. Man bija tuvas attiecības ar kādu poli no Karaliskajiem gaisa spē­kiem. Pirms saliku Tevi, protams. Tev nebūs grūti visu par viņu noskaidrot. Viņam bija di­vas identitātes, un pēc kara viņš izgāja apmā­cības pie M„ bet vēlāk atgriezās Polijā. Tur vi­ņi to notvēra un ar spīdzināšanu daudz ko uz­zināja. Ari par mani. Tad viņi mani atrada un piespieda strādāt savā labā, sakot, ka tā ir vienīgā iespēja glābt tā puiša dzīvību. Viņš par to neko nezināja, taču mums atļāva sarakstī­ties. Vēstules no Polijas pienāca katra mēneša piecpadsmitajā datumā. Es vairs nespēju no tā izkļūt. Es nevarēju pieļaut, ka pienāk piec­padsmitais datums, bet vēstules pastā nav. Tas nozīmētu, ka esmu nogalinājusi savu draugu. Es mēģināju sniegt viņiem pēc iespē­jas niecīgāku informāciju. Tici man! Tad viņi ķērās pie Tevis. Es pastāstīju, ka Tev uzticēts šis darbs Rojālā, atklāju, par ko Tu uzdosies un tamlīdzīgi. Zinot visu jau iepriekš, viņiem pietika laika sagatavoties un iemontēt Tavā is­tabā noklausīšanās iekārtas. Viņi paši jau tu­rēja Le Chiffre aizdomās, bet nezināja, kāds ir tavs uzdevums. Tikai to, ka tam ir kāds sa­kars ar viņu. To es biju viņiem pateikusi.

Man bija piekodināts nestāvēt Tev aiz mugu­ras kazino un raudzīties, lai tur neatrastos arī

Metiss un Leiters. Tāpēc ari miesassargs Tevi gandriz vai nošāva. Tad man uzdeva inscenēt no­laupīšanu. Tu varbūt brinijies, kāpēc es biju tik mierīga tajā vakarā naktsklubā. Zināju, ka viņi mani neaiztiks, jo es taču strādāju viņu labā.

Kad uzzināju, kā viņi Tevi spīdzinājuši - kaut ari tas bija Le Chiffre roku darbs - es tomēr izlēmu, ka tā vairs neturpināšu. Biju jau sā­kusi Tevi iemīlēt. Viņi gribēja, lai es izvilinu no Tevis informāciju, kamēr Tu vēl atradies aprūpes centrā, bet es atteicos. Mani uzrau­dzīja no Parīzes. Divas reizes dienā man bija jāzvana caur "Invalides" centrāli. Viņi mani centas iebiedēt, tad atsauca no darba manu sakarnieku Parīzē, un es sapratu, ka manam draugam Polijā būs jāmirst. Tomēr, man šķiet, viņi baidījās, ka es sākšu runāt, jo sa­ņēmu pēdējo brīdinājumu no SMERŠ, ka ne­paklausība man maksās dzīvību. Es turpinā­ju viņus ignorēt. Es mīlēju Tevi. Dienu pirms tam, kad mēs atbraucām uz šejieni, es viesnī­cā "Splendide" ievēroju viru ar vienu aci, kurš, izrādās, bija interesējies par manām gaitām. Domēju, ka varēsim no viņa atkratī­ties. Es gribēju mīlēties ar Tevi un pēc tam no Havras bēgt uz Dienvidameriku. Cerēju, ka mums varētu būt bērniņš un mēs kaut kur tālumā spētu uzsākt jaunu dzīvi, bet viņi mūs atrada. No viņiem nav iespējams aizbēgt.

Zināju, ka, izstāstot Tev patiesību, es pie­liktu punktu mūsu attiecībām. Es sapratu, ka man atliek vienīgi gaidīt, kad SMERŠ iera­dīsies, lai izrēķinātos ar mani un, iespējams, arī ar Tevi, vai arī izdarīt pašnāvību.

Tā nu tas bija, mans mīļotais. Tu nevari man aizliegt Tevi tā saukt. Savas tiesības uz to un savas atmiņas par Tevi es paņemu sev lidzi.

Man nav vairāk nekādu ziņu. kas varētu Tev noderēt. Telefons Parīzē ir 55200. Londo­nā nevienu no viņiem nekad neliku sastapu­si. Visu informāciju es saņēmu caur kādu avīžu kiosku Čeringkrosas laukumā 450.

Mūsu pirmajā tikšanās reizē Tu stāstīji par dienvidslāvu, kuru apsūdzēja nodevībā. Viņš esot teicis: "Pasaules vētra mani aizrāva sev līdzi." Tā notika arī ar mani. Un vēl man par attaisnojumu var kalpot tas, ka es glābu tā vīrieša dzīvību, kurš mani mīlēja.

Ir jau vēls, un es esmu ļoti nogurusi, bet Tu dusi tikai pāris soļu attālumā. Tomēr man jāsaņemas. Tu varētu glābt manu dzīvību, bet tad es nespētu paskatīties Tavās mīļajās acīs.

Ardievu, mans sirdsmīļotais.

V."

Bonds nometa vēstuli. Viņa pirksti dru­džaini savilkās. Pēkšņi viņš ar dūrēm iesita sev pa deniņiem un uzlēca kājās. Uzmetis skatienu mierīgajai jūrai, viņš skaļi un rupji nolamājās.

Aģenta 007 acis bija mitras, un viņš tās nosusināja.

Uzrāvis mugurā kreklu un uzvilcis bikses, Bonds ar stingu sejas izteiksmi izgāja, lai ie­slēgtos telefona kabīnē.

Gaidīdams savienojumu ar Londonu, viņš domās sakārtoja Vesperes vēstulē minētos faktus. Viss saskanēja. Aizdomīgās scēnas un noklusēšanas pēdējo četru nedēļu laikā, kad Bonds instinktīvi nojauta - kaut kas nav labi, bet viņa prāts atteicās šos brīdinājuma signā­lus pieņemt.

Tagad viņš Vesperi spēja uztvert vienigi kā spiedzi. Mīlestība un sāpes viņa prātā tika aukstasinīgi atbidītas otrajā plānā. Vēlāk viņš, iespējam, pie tā atgriezīsies, lai bezkaislīgi iz­analizētu un tad nobāztu kādā patālākā sirds stūrītī kopā ar pārējo emocionālo bagāžu, ku­ru gan labprātāk nevazātu sev līdzi. Tagad viņš domāja vienīgi par Vesperes nodevību pret dienestu un savu valsti un par postu, ko tā nodarījusi. Bonda profesionālais skatījums pievērsās sekām - segvārdiem, kurus tagad nāksies mainīt, šifriem, kas kļuvuši zināmi ienaidniekam, noslēpumiem, kas iznesti no centra, kura darbība saistījās ar aģentu iefil- trēšanu Padomju Savienībā.

Tas bija nepiedodami. Dievs vien zina, kā to visu tagad varēs labot.

Viņš sakoda zobus. Pēkšņi atmiņā atausa Metisa vārdi: "Visapkārt ir pietiekami daudz velnēnu. Un kā tad ar SMERŠ? Es tev teikšu, ka man nemaz nepatīk doma, ka šie puiši skraida apkārt pa Franciju un nogalina ikvie­nu, kas izskatās pēc viņu tik dārgās valsts ie­kārtas nodevēja."

Cik drīz gan Metisa vārdiem bija lemts pie­pildīties, un cik drīz Bonda paša pārgudrība tika iemesta viņam atpakaļ sejā!

Kamēr viņš kā puišelis \isus šos gadus bi­ja "spēlējis indiāņus" (jā, Le Chiffre apzīmē­jums Bondam tagad šķita gaužam trāpīgs), patiesais ienaidnieks klusi, ar vēsu prātu, bez liekas izrādīšanās darbojās tieši viņa degun­galā.

Pēkšņi viņš iedomājās Vesperi. kura nāk preti pa gaiteni ar dokumentiem rokā. Nē, uz paplātes! Viņiem viss tika pienests uz paplā­tes, kamēr brašais slepenais aģents ar savām dubultnullēm skraidīja apkārt pa pasauli, "spēlēdams indiāņus".

Bonds iecirta nagus delnas un kaunā no- svīda.

Tomēr vēl nebija par vēlu. Rokas stiepiena attālumā atradās jauns mērķis. Viņš uzsāks ciņu pret SMERŠ un cinīsies līdz uzvarai. Bez šīs SMERŠ organizācijas, bez šī sava aukstā nāves un atriebes ieroča MVD būs tikai pa­rasta privātdetektīvu grupiņa, ne labāka, ne sliktāka par jebkuru no Rietumu dienestiem.